No savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai. Vēlos saprotamā valodā iepazīstināt ar rapša audzēšanu to sabiedrības daļu, kurai nav tiešas saskares ar lauksaimniecību, bet kuru noteikti uztrauc pēdējā laikā sociālajos tīklos atrodamā informācija par rapša briesmīgo ietekmi uz vidi, iedzīvotājiem un mājdzīvniekiem.

Šogad rapša platības Latvijā aizņem ap 140 tūkstošiem hektāru. Līdz gadsimtu mijai tā izplatība Latvijas laukos bija nenozīmīga, bet, pasaulē attīstoties biodegvielas tirgum, tā cena būtiski pieauga un kļuva ekonomiski nozīmīga visā pasaulē. Latvijā rapša platību pieaugumu arī veicināja cukurbiešu audzēšanas pārtraukšana 2006. gadā.

Šobrīd rapsim Latvijā ir nozīmīga loma sējplatību apritē, sevišķi saimniecībās, kuras specializējušās tikai augkopības produkcijas ražošanā. Bez graudaugiem (kvieši, rudzi, mieži, auzas) un pākšaugiem (zirņi, pupas) klimatisko apstākļu dēļ Latvijā nav iespējams audzēt daudz laukaugu kultūru, kuras būtu ekonomiski un klimatiski pamatotas.

Rapši ir laukaugu kultūra, kura lieliski aug Latvijas apstākļos, ir ekonomiski pamatota un ir ļoti noderīga augu sekā kā augsnes uzlabotājs augkopības saimniecībās. Tieši rapsis un pākšaugi ir tās kultūras, kuras audzē starp graudaugiem, lai iegūtu labas ražas un nebūtu jālieto tik daudz augu aizsardzības līdzekļu, kas ir diezgan dārgs pasākums. Arī rapsi un zirņus nedrīkst audzēt vairākus gadus pēc kārtas, jo mēs riskējam augsnē uzkrāt slimību ierosinātājus, kas mūsu nākamo ražu var ļoti būtiski samazināt.

Rapsis palīdz atgriezt daļu slāpekļa

Varu apgalvot, ka rapsis nekādi nenoplicina augsni, tieši otrādi, tas palīdz augsnei atjaunoties graudaugu audzēšanas starplaikā. Rapša sakne, kas sniedzas ievērojami dziļāk par graudaugu saknēm, palīdz irdināt augsnes dziļākos slāņus, turklāt spēj piesaistīt no tiem augsnē esošo slāpekli, ko vairs nevaram aizsniegt ar graudaugu saknēm.

Ar rapša audzēšanu mēs spējam atgriezt atpakaļ daļu slāpekļa, kurš savādāk nonāktu meliorācijas sistēmās, tālāk novadgrāvjos un ūdenstilpnēs. Turklāt pēc ražas novākšanas uz lauka paliek ap 7 – 8 tonnām rapša salmu, kurus iestrādājot augsnē tiek veicināta augsnes auglība un struktūras uzlabošana.

Labu rapša ražu var sasniegt, to pienācīgi barojot un kopjot. Faktori, kas tam traucē, ir nezāles, slimības, kaitīgie organismi un, protams, laika apstākļi. Ja pēdējos mēs ietekmēt nespējam un varam tikai pielāgot tiem savu rīcību, tad ierobežot nezāļu, slimību un kaitīgo organismu izplatību rapša sējumos mēs mākam un arī to darām.

Gliemeži var iznīcināt rapša dīgstus

Šiem mērķiem tiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi (AAL), ko dēvē arī par pesticīdiem. AAL sīkāk sadalās vairākās grupās, no kurām galvenās ir herbicīdi – nezāļu ierobežošanai, fungicīdi – slimību ierobežošanai un insekticīdi – kaitīgo organismu ierobežošanai. Rapša audzēšanā vēl jāpiemin arī limacīdi, kas ir gliemjveidīgo apkarošanas līdzeklis.

Rudenī gan gliemeži, gan krustziežu spradži ļoti īsā laika periodā var pilnībā iznīcināt dīgstu stadijā esošo rapša sējumu. Un neatgriezeniski. Spradžu postījumi rudenī pēdējā laikā nav bieži novēroti, bet gliemežu invāzija kļūst stiprāka. Ja spradžu vai gliemežu skaits sasniedz līmeni, kad tas var radīt zaudējumus, ir jāveic to ierobežošanas pasākumi ar limacīdiem un insekticīdiem.

Augsne ir pilna ar visādām sēklām, kuras brīvi pēc savas gribas var dīgt pat 50 gadus pēc nonākšanas tajā. Ja mums vasarā patīk priecāties par rudzupuķu vai magoņu lauku lielceļa malā, tas ir jauki, bet rapša sējumos gan šos, gan daudzus citus augus mēs uzskatām kā konkurentus kultūraugam. Ja, sasniedzot kritisku daudzumu, mēs nezāles neierobežotu, tad kultūraugs tiktu nomākts un raža būtu niecīga vai tās nebūtu pavisam. Tas ir gluži kā mazdārziņā – ja iesējat redīsus vai salātus un tos neravējat, uz labu ražu cerību praktiski nav.

Rapši nav ar ķīmiju piesūcināta, indīga kultūra

Pavasara/vasaras periodā rapša laukus savā saimniecībā mēs apstrādājam divas reizes (ziemas kviešus 3 vai 4 reizes). Pirmā apstrādes reize pienāk aprīļa beigās, kad rapsis sāk strauji augt augumā. Šajā brīdī mēs apstrādājam rapša laukus ar augšanas regulatoru, lai veicinātu auga zarošanos un nepieļautu rapša augu pārmērīgu stiepšanos garumā, kas apgrūtinātu ražas novākšanu.

Pie augšanas regulatora parasti tiek pievienoti arī mikroelementi, kas veicina ražas veidošanos un auga noturību stresa situācijās. Rapsim labas ražas nodrošināšanai visnepieciešamākie no mikroelementiem ir mangāns, bors un cinks. Un te mēs nonākam pie pēdējās rapša sējumu apstrādes, kas ir izraisījusi tik lielu ažiotāžu un ir pamatā visām sazvērestības teorijām un fake news, kuras tiek radītas un tiražētas par rapša audzēšanu Latvijā.

Arī rapša sējumus, tāpat kā citas laukaugu kultūras, apdraud dažādas slimības. Rapša sējumos pietiek ar vienu fungicīda apstrādi, lai ierobežotu krustziežu sausplankumainības un baltās puves attīstību. Zaudējumi no baltās puves radītiem ražas zudumiem, to savlaicīgi neierobežojot, var sasniegt pat trešdaļu no ražas. Toties šis smidzinājums ir jāveic, kad rapši atrodas pilnziedā un sāk birt pirmās ziedlapiņas. Tas arī ir galvenais traču iemesls – smidzinātājs ziedošā rapša laukā.

Vēlos uzsvērt, ka jau gadus desmit insekticīdu lietošana ziedošās laukaugu kultūrās, tai skaitā rapsī, lai neradītu kaitējumu apputeksnētājiem, ir atļauta tikai nakts laikā no pulksten 22:00 līdz 5:00. Turklāt ar šo gadu no atļauto AAL saraksta ir izņemti visi sistēmas tipa insekticīdi, kuri nodrošināja auga aizsardzību pret kaitīgo organismu ietekmi ilgstošākā periodā.

Lai būtu objektīvs, arī piebildīšu, ka šajā rapša attīstības fāzē, smidzinot fungicīdus pret slimībām, agrāk tika pievienots arī insekticīds, lai ierobežotu sēklu smecernieka un citu kaitīgo organismu izplatību. Tomēr savā saimniecībā šogad mēs pie fungicīda slimību apkarošanai insekticīdu nepievienojam.

Neskatoties uz to, ka likums to neaizliedz, gan mēs, gan daudzi citi lauksaimnieki šo pēdējo smidzinājumu ar fungicīdu veicam nakts laikā, lai novērstu jebkādu kaitējumu apputeksnētājiem un neveicinātu ažiotāžu. Tieši šī pēdējā smidzinājuma dēļ, kurš ir jāveic ziedošā rapša druvā, ir radušies tik daudzi mīti par rapša kaitīgo ietekmi uz vidi, dzīvniekiem un cilvēkiem. No savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai.

Raundaps nav norma

Sabiedrībā tiek sēts arī viedoklis, ka visi lauksaimnieki pirms ražas novākšanas savus laukus smidzina ar glifosāta tipa preparātiem, tādējādi ražu nogatavinot uz lauka, lai būtu mazāk jākaltē kaltēs. Glifosāts, ja tiek lietots pirms ražas novākšanas, patiešām nodrošina vienmērīgāku tās gatavību, bet šeit ir vairāki ierobežojumi un arī agronomiskie aspekti.

Pirmkārt, lietot glifosāta preparātus kā desikantus ražas nogatavināšanai ir aizliegts. Ja neievēro, draud administratīvais sods ar sekojošu platībmaksājumu samazinājumu. Glifosāta lietošana rapša laukā ir atļauta tikai nezāļu apkarošanai, kad sēklu mitrums ir zem 30%. Ražas novākšana tādā gadījumā atļauta ne ātrāk kā 10—14 dienas pēc lauka smidzināšanas.

Savā garajā lauksaimnieka praksē glifosātus pirms rapša kulšanas esmu lietojis divas reizes. Tas bija gados, kad sējumi ziemas laikā cieta no sala un pavasarī tajos izveidojās daudz tukšu vietu, kas vasaras laikā saauga pilnas ar nezālēm. Tās ļoti traucē ražas novākšanu gan tempa, gan kvalitātes ziņā. Toreiz trīs nedēļas pirms kulšanas apstrādājām lauku ar glifosāta preparātu. Tomēr šāda apstrādes metode ne tikai nokaltē nezāles, tā pārtrauc arī kultūrauga dabīgo nogatavošanos un līdz ar to samazina tā ražu.

Nevaru noliegt, ka atsevišķi lauksaimnieki sava ērtuma labad praktizē glifosāta lietošanu pirms ražas novākšanas, bet šajā gadījumā viņi pārkāpj likumu un nodara kaitējumu arī savam laukam. Tomēr šie ir atsevišķi gadījumi, un tie nav jāuztver kā masveida process, ko veic ikviens lauksaimnieks.

Apvainojumi ļoti sāpina lauksaimniekus

Latvijas lauksaimnieki nedzīvo un nestrādā atrauti no kopējās Eiropas lauksaimniecības politikas un tendencēm tajā. Eiropa ir pasaules līdere vides jautājumu risināšanā, tai skaitā lauksaimniecībā. Pēdējo 10 gadu laikā no aprites ir izņemti ļoti daudzi AAL, kuri bija radījuši šaubas par atbilstību augstajiem vides aizsardzības standartiem.

Šis process joprojām turpinās, un nozare meklē risinājumus, lai nodrošinātu gan lauksaimnieku vajadzības, gan vides prasības un apmierinātu pārējās sabiedrības prasības. Arī Latvijas lauksaimnieki ir pakļauti šīm tendencēm un veiksmīgi pieņem jauno realitāti, bet viņus ļoti sāpina un aizvaino dažu indivīdu izteiktie nievājošie un klaji apvainojošie apzīmējumi.

Pērn rudenī, raugoties uz pieaugošo dezinformācijas apjomu par rapša sējumu kaitīgo ietekmi uz Latvijas dabu un cilvēkiem, nolēmām veikt rapša sēklu laboratorijas izmeklējumus uz AAL atliekām rapša sēklās. Paņemot paraugus no savā saimniecībā izaudzētajām rapša sēklām, nodevām to BIOR institūta laboratorijā analīžu veikšanai. Lai gan nebijām lietojuši, papildus pasūtījām izmeklējumu uz glifosāta atliekvielām. Analīzēs netika atrasts nekas.

Latvijā šādu zemnieku saimniecību ir tūkstošiem. Pasūtot analīzes, to rezultāti būtu identiski. Atsevišķus gadījumus, ko nozare nosoda un vēlas izskaust, nedrīkst projicēt uz visiem lauksaimniekiem. Mēs neesam ne indētāji, ne masu slepkavas. Mēs mīlam savu darbu, ko darām, un savu zemi, ko kopjam. Mūsu lauki nav tikai mūsu darba vieta. Tā ir vide, kurā mēs dzīvojam, kur uzturamies ikdienā, kur aug mūsu bērni un mazbērni.