Dārzs un Drava / 2019.gads (Ziema.)

Normandijā ir daudz skaistu dārzu, taču droši vien viens no vispopulārākajiem un ievērojamākajiem ir pasaulē pazīstamā mākslinieka Kloda Monē dārzs Živernī pilsētiņā.
Pēc sievas nāves 1883. gadā Klods Monē pārceļas uz dzīvi Živernī kopā ar savu jauno paziņu Alisi, kas spēja mierināt un atgriezt dzīvē mākslinieku pēc smagā zaudējuma un depresijas. Īpašums Živernī kļūst par vietu, kur Monē rada gleznas dabā un uz audekla.

Jauno īpašumu Sjēnas upes krastā Monē atzina par labu radošam darbam. Iesākumā viņa īpašumā bija tikai viens zemes gabals, kurā auga ābeles, bija māja un milzīgs šķūnis, kas kļuva par mākslinieka darbnīcu. Kad mākslinieks bija pilnībā pārcēlies uz še­jieni, sākās viņa dzīves darbs pie galvenā modeļa – dārza. Jau līdz tam Klodam Monē bija draugi dārznieki un interese par dārzkopību. Ar laiku mākslinieks kļūst par īstenu botānikas entuziastu, augi uz Živernī atceļojuši arī no drauga Žorža Klemanso dobēm. Abi bija dārzkopji un mainījās ar augiem. Vēlāk, 1918. gadā,  Žoržs Kleman­so kļūst par Francijas premjerministru.

Pirmais tapa ziedu dārzs
Monē Živernī dzīvoja, radīja savu dār­zu un savas gleznas no 1883. līdz 1926. gadam, līdz pat savas dzīves beigām. Viņš ir dārza projekta galvenais autors. Pirmais tapa ziedu dārzs, kam dots nosaukums Clos Normand. To varētu skaidrot kā ieslēgto, no pārējās pasaules atdalīto Normandiju, kas ir mākslinieka veidota dārza telpa. Monē dārzā strādāja it kā ar krāsu paleti. Krāsu laukumi, gaismas un ēnu saspēles, augu struktūras – tas bija materiāls dārza radī­šanai. Lai gan viegla un gaisīga, šī dārza daļa ir iezīmēta ļoti stingros un precīzos taisnstūra laukumos, ar precīzi veidotiem celiņiem, dobēm, tās plānojums ir labi pār­domāts. Galvenā platā eja ar tik pazīstamo, daudzkārt gleznoto vīteņrožu aleju savieno galveno ieeju ar māju. Garenās taisnstūra dobes atdala mazāki celiņi, un augu sorti­ments tajās nodrošina ziedēšanu un krāsu saspēles no pavasara līdz rudenim. Katrā dobē ir citi augi, katra no tām ir ar savu krāsu paleti, visas kopā radot to savdabīgo krāsu vibrāciju, ko var redzēt mākslinieka gleznās. Smalkākas un apjomīgākas ziedko­pas, košākas un mierīgākas krāsas, vīteņau­gu vieglums un romantiskā noskaņa, koku stabilitāte un varenība – tas viss veido šo dārzu.

Īstenotā ideja par ūdensdārzu
Kādā dārzu izstādē, ieraugot ūdensdār­zus un tajos ziedošos augus, Monē radās vēlme arī sev ko tādu izveidot. Šis ir aizsā­kums otrajai dārza daļai – ūdensdārzam. Lai īstenotu šo ideju, Monē iegādājās nelielu zemes gabalu otrpus ceļam, kur toreiz bija dzelzceļa līnija, un sāka vei­dot ūdenstilpes. Tam bija nepieciešami plāni, saņemt atļaujas rakšanai un ūdens pievadīšanai. Vietējiem zemniekiem viņa ieceres īsti nebija pa prātam. Viņi māk­slinieku nesaprata un baidījās, ka dīvainie augi ūdenstilpē var saindēt ūdeni, radot kaitējumu lopiem, kas ganījās Sjēnas upes krastos un dzēra no tās. Iesākumā šīs teri­torijas platība bija vien 1300 m2, taču dār­za veidošanas procesā mākslinieks saprata, ka ūdenstilpe viņai iecerei ir par mazu. Tāpēc piepirka klāt zemes gabalu, kas atra­dās blakus. Nu jau kopējā platība bja kādi 5000 m2. Tas pavēra pavisam citas iespējas. Tika izveidots dārzs, ko mēs tagad redzam, radītas noskaņas, ietekmējoties no japāņu stila dārza. Klods Monē spēlējās ar austru­mu dārza stila elementiem. Tipiskie aus­trumu dārza tiltiņi viņa iecerē nav sarkani, bet gan zaļi, tā iekļaujoties dārza ainavā, akcentu liekot uz augiem un to krāsām. Sēru vītoli, vistērijas un ūdensrozes šajā dārzā ir galvenie aktieri. Koki un daudzi augi noliec savas galotnes, lai skartu dīķa virsmu, citi tiecas augšup, meklējot gais­mu, lai spoguļotos ūdenī. Viss kopā, par spīti neregulārajam, brīvajam plānojumam un sava veida haotiskumam,  rada nomie­rinošu atmosfēru. Tumšajā dīķa ūdenī dār­zā ienāk debesis, tas ir galvenais gaismas spēles laukums, kas rada šo tik īpašo no­skaņu. 20. gs. sākumā bija pazīstamas tikai baltās ūdensrozes, to selekcija aizsākās vēlāk, tāpēc šajā dārzā ūdensrozes ir tikai baltā krāsā. Lai paveiktu visu iecerēto un dārzu uzturētu, Monē bija pieņēmis darbā dārzniekus. Vienu brīdi pie viņa strādāja pat seši dārznieki. Lai arī Monē ceļoja, viņš nekad savu īpašumu neatstāja uz ilgu laiku. Visu savas dzīves nogali mākslinieks bija kopā ar savu dārzu.

Slavenās ūdensrozes
Māksliniekam patika gleznot ūdens­rozes. Tās attēlotas arī vienā no popu­lārākajām Monē gleznām. Slavenākie ūdensliliju gleznojumi ir radīti uz astoņiem iespaidīga izmēra audekliem, no kuriem lielākais aizņem 34 m2 lau­kumu, bet kopējais garums sasniedz 91 m. Tie publikas apskatei tika izstā­dīti 1927. gadā Parīzē speciāli izbūvētās divās ovālas formas telpās Tilerī dārza oranžērijā. Tā radies šīs oranžērijas mu­zeja nosaukums.

Pats Monē šo dienu nepiedzīvoja, jo aizgāja aizsaulē 1926. gadā. Tas bija mākslinieka veltījums Francijai pēc pār­dzīvotajām Pirmā pasaules kara šausmām. Kā izteicies pats gleznotājs, mākslas darbi ir viņa dalība uzvarā. 1922. gadā Monē savas gleznas uzdāvināja valstij, bet senais puķu stādu draugs Klemanso dāvinājumam atrada piemērotu vietu oranžērijā, kas tika pārveidota mākslas darbu eksponēšanai. Šo vietu mākslinieks bija iecerējis kā miera ostu no pilsētas kņadas, vietu, kur parīzieši varētu izjust dabas radīto bezgalības izjūtu. Monē aici­nāja oranžērijā pavadīt laiku meditācijā. Taču pēckara periodā pieprasīti bija citi mākslas virzieni un viņa darbs neguva tādu popularitāti, kādu to piedzīvojam mūsdienās.

Atjaunotais dārzs – tūristu iecienīts
Pēc mākslinieka nāves dārzu mantoja viņa bērni. Laiks, dzīve, karš atstāja savas pēdas dārzā. 1961. gadā tajā nevarēja vairs saskatīt Monē radīto krāsu un augu simfoniju. Lai atjaunotu dārzu, bija vajadzīgs tikpat radošs dārznieks, kurš spētu atdzīvināt 20. gadsim­ta sākuma dārzu ar visu tā laika noskaņu, tikpat veiksmīgi rīkojoties ar krāsām kā Monē. 1976. gada rudenī ilgi aizmirstā dārza atjaunošanai tika piesaistīts Gilbert Vahe. Viņa vadībā pāris gadu laikā tika paveikts milzīgs darbs, tas turpinās joprojām. Viņš ir galvenais dārznieks, kas saglabā un turpina Monē ieceres. Pēc atjaunošanas dārzs gadā uzņēma 7000 apmeklētājus, bet tagad jau to skaits ir aptuveni pusmiljons gadā. Lai apmeklētu Monē dārzu, jau laikus jārezervē biļetes internetā vai jāstāv garā rindā. Dārza saudzēšanas nolūkos apmeklētājiem ir atvēlē­ti noteikti celiņi, pa kuriem pārvietoties. Tos izstaigājot, iespējams gan pārskatīt dārzu, gan baudīt mākslinieka radītās puķu gleznas.

Šis dārzs ir kā glezna. Daudzi to vispirms būs redzējuši gleznās, to reprodukcijās un ti­kai pēc tam dzīvē. Kā jebkurš dārzs, vienam tas patiks vairāk, citam mazāk, bet māksli­nieka roku, viņa iedvesmu var sajust katrs. Tā vien gribas tvert tās gaismas spēles ūdens spogulī, krāsu laukumos, ziedu paklājos, gleznot, fotografēt, sēdēt un jūsmot, vērot, kā dārzs mainās saules staros. Aizbrauciet un izbaudiet arī jūs!