Saimnieks LV / 2026.gads (Jūlijs)

Pilsētas nepārtraukti mainās, top jauni tirdzniecības un atpūtas centri, bet Jēkabpils novada Leimaņu pagastā tā pati lauku ainava nemainīgi dominē jau daudzus gadus. Šeit darbojas lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība Ezerkrasti-1. Neliels uzņēmums – vien daži miljoni eiro apgrozījums – tādi Latvijā ir tūkstošiem. Taču šis kooperatīvs balsta lauksaimniekus un turpina attīstīties tad, kad piena cenas atkal sāk slīdēt lejup, kad govju skaits valstī samazinās, kad mazās saimniecības turpina pazust. Kas to izskaidro? Un ko tas mums pastāsta par Latvijas piena nozari? Atbilde slēpjas pašos Ezerkrasti-1.

Par nozarē notiekošo, balstoties datos, kādā nozares stratēģijas grupas sanāksmē 2026. gada martā stāsta LZA akadēmiķe un LBTU profesore Irina Pilvere. Proti, Latvijas piena nozare pēdējos trīs gadu desmitos ir piedzīvojusi pārmaiņas. Kopš 2000. gada slaucamo govju skaits Latvijā samazinājies no vairāk nekā 170 tūkst. līdz 100 tūkst. 2025. gadā – kritums par vairāk nekā trešdaļu. Šķiet satraucoši. Taču saražotā piena apjoms šajā pašā periodā nav samazinājies – 2025. gadā tas pārsniedza 900 tūkst. t, tikpat, cik ražoja, kad govju bija pusotru reizi vairāk. Nav pārsteigums: vidējais izslaukums no vienas govs ir pieaudzis no aptuveni 5 t 2000. gadā līdz 9 t 2025. gadā. Īsts produktivitātes uzvaras gājiens, īpaši šajā ziņā izceļas lielsaimniecības. Taču vienlaikus tas veido arī sociālās erozijas stāstu. 

Latvijā 2025. gadā bija 40 % mazo saimniecību ar 1–9 govīm jeb 7 % no kopējā ganāmpulka valstī. Savukārt lielo saimniecību ar 200 vai vairāk govīm bija tikai 3 %, bet tajās...

Pilnu rakstu lasiet jūlija SAIMNIEKS LV numurā!