Saimnieks LV / 2018.gads (Marts.)

Senu, apsnigušu ozolu ieskauta, lauka malā stāv Lielozoli Plus saimnieku māja. Kā sākuši veidot savu saimniecību deviņdesmitajos, tā vēl joprojām rūpējas par govju ganāmpulku un audzē graudus, ik pa laikam palielinot platības. Ilga un Aigars Bernardi paši savu saimniecību dēvē par vidēji aritmētisko versiju, jo tādas apkaimē esot vairākas. Nekas milzīgs, toties tāds, kur paši tiek galā divatā – sastrādājoties ar kaimiņiem un ilggadējiem sadarbības partneriem.

– Kur meklējami saimniecības pirmsākumi?
Aigars Bernards: – Kā daudziem citiem – kad pajuka kolhozs, sākām savu saimniekošanu.

Ilga Bernarda: – Abi strādājām kolhozā, es biju zootehniķe, vīrs – šoferis, bet šajās mājās ienācām 1986. gadā. Dibinājām jaunu ģimeni un gribējām sākt saimniekot jaunā vietā. Protams, uzreiz pie zemes netikām, bija tikai kāds pushektārs apkārt mājai.

Aigars: – 90. gados, kas šīs mājas īpašnieki no savas zemes atteicās, mēs no valsts to atpirkām. Pirmsākumos tikām pie kādiem 12 hektāriem.

Ilga: – Var teikt, ka sākumā bijām diezgan bailīgi. Varbūt ņemt vairāk zemes? Nē, vīrs saka, labāk uzreiz daudz ne. Tagad esam diezgan iespiesti no visām pusēm, zeme, kā jau visur Latvijā, ir deficīts.

Kolhozā bija labi attīstīta govkopība, ļoti aizrautīgi strādāja kvalificēta ciltslietu tehniķe, mana toreizējā priekšniece. Tāpēc arī daudziem apkārtnē ir lielāki ganāmpulki, tomēr mēs attīstījām arī graudkopību. Mums ir vēl neliels ganāmpulks, varam nodot pienu. Kā daudzi, sākām ar vienu govi, tad piedzima teliņš un tā aizgāja.

Savā laikā daudz audzējām arī kartupeļus, ko vedām uz tirgu pārdot. Regulāri ar smago mašīnu braucām uz Rīgas tirgu – paiet 3–4 stundas un kartupeļu vairs nav. Pāris gadus tas bija labs bizness un nodrošināja arī mums zināmu iztiku. Pirmās tehnikas ir nopirktas par kartupeļu naudu!

Aigars: – Naudai gan tad bija cita vērtība – braucām no tirgus, pilns maisiņš ar banknotēm, tūkstoši repšiku. Tiesa, ar vienu tādu maisiņu varēja nopirkt tikai ziemas zābakus!

Paralēli attīstījām arī graudkopību, nāca klāt zeme, ko daļēji apsaimniekojām kopā ar brāli. Īrējām klāt zemi no vecīšiem, kas paši vairs neko nevarēja darīt. Tā mēs sākām, un var teikt, ka daudz kas ir palicis tāpat, vienīgi tehnika ir modernāka un zemes ir vairāk īpašumā. Aptuveni pusi no savas zemes īrējam, otra puse mums ir pašiem.

– Kas jūsu laukos aug?
Aigars: – Audzējam kviešus, auzas, rudzus – tas kopā veido līdz 80 procentiem no visa, kā arī zāli lopbarībai. Šogad kopā ar kompanjonu mēģināju arī rapšus, tomēr tas īsti nav mums – augsne nav tik laba, pH līmenis pagaidām nav tik augsts. Blakus kaimiņam arī rapšu sējums neizdevās. Neesam Kurzemē un par Zemgali pat nerunāsim! Tieši tāpēc arī lielu uzmanību pievēršam kaļķošanai – tā ceļ mūsu augsnes ražību. Kopā ar kaimiņu saimnieku viens otram palīdzam ar tehniku, kopā darām darbus, arī kaļķojam. Mums pH līmenis ir 5–5.5, retās vietās 6 pH, bet būtu vajadzīgs 6.5–7 pH.

– Saimniecībā ir ierīkots arī LLKC izmēģinājuma lauks kaļķošanā.
Aigars: – Jā, pērn oktobrī pie mums bija arī seminārs/Lauka diena par izmēģinājumu Dažāda kaļķojamā materiāla efektivitāte augsnes auglības nodrošināšanai graudaugos. Lietojam SIA Saulkalne S kaļķi – tiek izmantoti divējādi kaļķi, kā arī ir kontrollauks bez tā. Pavasarī redzēsim, kādi būs rezultāti nokaļķotajās zemēs, kādas būs ziemas kviešu ražas, pēc viena gada gan nekāds efekts īsti nebūs redzams, vajag vismaz trīs.

– Vai laukus regulāri kaļķojāt arī pirms tam?
Aigars: – Laukus kaļķojam jau vismaz desmit gadus. Sanāk, ka vienu gadu liekam 2.5 t/ha, otru – vēl divreiz vairāk, jo sējam ziemājus. Patiesībā sākām jau tad, kad valsts to finansēja. Kolhoza laikā kaļķošana bija ierasta lieta, tāpēc jutām, ka nepieciešams to turpināt, lai ražas augtu. Nu nebija taču tā, ka kādreiz kaļķoja tikai tāpēc, ka nebija, ko darīt! Citādi mums radās sajūta, ka nav jau jēgas neko darīt, jo nekas neaug. Var likt virsū minerālmēslus, bet augsne tos neņem pretī.

Kādreiz vācām no lauka 2–3 t/ha un bijām laimīgi, tagad neesam mierā, ja ir zem 6 t/ha. Vienu gadu rudzi bija pat 9 t/ha! Protams, tas prasa ieguldījumus, un daudz ko nosaka arī laikapstākļi, sals ziemā, sausums vasarā utt. Daudzas saimniecības tomēr ar kaļķošanu nenodarbojas, jo tas ir dārgs prieks, kas prasa arī speciālu tehniku. Kad sākām kaļķot augsni, sākumā pirkām pakalpojumu – tehniku un kaļķi no Dānijas, kas skaitījās ar ātro iedarbību. To uzsākām, pateicoties Scandagra agronomam, kas mums norādīja, ka nav atdeves no tā, ko liekam zemē iekšā. Citādi sākām domāt – ne no sēklas, ne minerālmēsliem nav īsta labuma!

Sākumā mums izlīdzēja kaimiņu saimnieks, bet vienmēr jau ir tā, ka visiem vajag vienlaicīgi, tad iegādājāmies savu tehniku. Ar JASS Rudzīšiem sadarbojamies jau gadus 20. Mums katram ir sava veida tehnika, un vajadzības brīdī varam viens otram izlīdzēt. Arī blakus saimniecības ir ap 100 ha, tā mums ir izveidojies, kaut arī ir pāris lielsaimniecības.

– Vai ieguldītais kaļķošanas tehnikā atmaksājas?
Aigars: – To man ir vaicājuši daudzi. Jāsaka ar humoru – vai kurpes atmaksājas, ja var staigāt arī plikām kājām? Protams, atmaksājas! Jo zeme atdod atpakaļ to, ko esi tajā ielicis. Tas jau nav nekas, ar ko lielīties, vienkārši darāms darbs.

– Agronomiskajos jautājumos uzklausāt arī konsultantu padomus?
Aigars: – Protams, visu taču nekad nevar zināt! Arī šajā jomā sadarbojamies ar Scandagru, un tas ir ērti – ja uz lauka ir kas nesaprotams, piezvanām un pajautājam vai arī agronoms atbrauc un visu apskatās uz vietas. Arī sertificētas sēklas, augu aizsardzības līdzekļus ņemam no šīs kompānijas. Vienīgais, ko es no viņiem nevaru dabūt, ir auzu šķirne ‘Kirovec’, jo tā ir krievu izcelsmes. Atceros, ka kolhoza laikos tā bija ļoti ražīga un mazprasīga. Mūsdienu šķirnes jau salīdzinoši ir ļoti jutīgas. Arī auzas tagad ir tādas, ka jāaprūpē gandrīz tāpat kā kviešus.

Saimnieks pie sava pirmā spēkrata, kas joprojām ir darba kārtībā.

– Kur nododat graudus?
Aigars: – Jau no pirmās dienas sadarbojamies ar Rīgas dzirnavnieku, pašlaik arī nav nekādu iemeslu to mainīt. Tāpēc man ir jādabū pārtikas kvalitāte par katru cenu! Kad pērn sākās mitrums un uz lauka parādījās slimības, sajūta bija neomulīga. Jau pavasarī fiksēju cenu par noteiktu apjomu un kvalitāti. Lai gan graudu cena šajos gados maz mainās – uz vienu otru pusi pārdesmit eiro.

Ilga: – Mēs nokūlām visu, bet graudi bija daudz mitrāki. Arī iesēt paspējām visu. Platības mums nav lielas, tāpēc tas izdevās operatīvi.

Aigars: – Savukārt mūsu audzētās auzas tiek izmantotas pārslu ražošanai. Ir noteiktas 10 šķirnes, kuras var audzēt un ir labākas pārtikai. Ja auzas labi izdodas, uzskatu to par izdevīgāko kultūru, jo ieguldījumi salīdzinoši ir mazāki, ja vien neuznāk kāda slimība. Ar kviešiem ņemšanās ir ļoti liela. Man patīk arī rudzi – hibrīdās šķirnes, tās mūsu novadā sāku sēt viens no pirmajiem. Tad arī sanāk laba raža, jo, izvēloties nehibrīdos rudzus, labākajā gadījumā varētu cerēt uz 3 t/ha. Vispār jaunumiem cenšos sekot līdzi.

– Vai lopkopību nav vēlme paplašināt?
Ilga: – Mums bija izstrādāts projekts jaunas kūts celtniecībai, bet laime, ka to nepaspējām īstenot, pirms sākās krīze ar piena cenām.

Aigars: – Iespējamās izmaksas bija tik lielas, ka nobijāmies, un labi vien ir. ES fondi deva atbalstu īstenot kūts celtniecību, plānojām uz 20–25 govīm.

Ilga: – Bija jau izstrādāta tāme, kopējās izmaksas bija līdz 200 tūkst. EUR. Summa tomēr pārāk iespaidīga mūsu mērogam!

Aigars: – Pienu jau kopš pirmsākumiem nododam SIA Zeltaleja, kas pirms tam bija Limbažu piens.

Ilga: – Piena nauda ir domāta mūsu ikdienas iztikai. Mēnesī saņemu maksu divreiz, tāpēc zinu, ar ko var rēķināties.

Aigars: – Augkopības nauda paliek tehnikai, augu aizsardzības līdzekļiem, lielajiem maksājumiem – saimniecības attīstībai, bet piena nauda ir mūsu ikdienas vajadzībām.

Ilga: – Protams, govis ļoti pietur pie mājas. Tās jāslauc katru dienu, nav daudz variantu. Otrās, trešās laktācijas govis dod ap 10 tūkst. kg piena gadā. Pārējās dod 8–10 tūkstošus. Mazāk slaukt jau nav jēgas! Jo govis tomēr arī ir labi jābaro. Dažkārt tās turam līdz piektajai, sestajai laktācijai, bet tas ir gandrīz pa ilgu.

Aigars: – Graudkopība tomēr ir stabila nozare – apmēram vari rēķināties gan ar ražu, gan cenām. Protams, izdarot labāko no savas puses, viss tāpat paliek Dieva ziņā. Piena lopkopībā cenas tomēr ir svārstīgākas.

Ilga: – Mēs esam maziņi. Un piena cenas mums nomet uzreiz, tikko ir kāds iemesls. Pašlaik piena cena ir nokritusies par 8 centiem. Ziemā tas ir ļoti daudz, it sevišķi, ja govis ir ciet un piena jau tā ir mazāk. It kā pienu nevienam nevajagot. Pie tam lielsaimnieki vispār mēdz iebilst, ka no mazajām saimniecībām pieņem pienu. Mums allaž uzsver, ka lielajiem zemniekiem ir lieli ieguldījumi, bet tā taču ir viņu izvēle un bizness. Pie tam dažkārt mazajās saimniecībās piena kvalitāte ir pat labāka! Kad Limbažu pienā strādāja itāļu tehnologs, viņš ļoti slavēja mūsu pienu, jo uzskatīja, ka tieši mazās saimniecības dod īsto izejvielu laba siera gatavošanai. Laba tauku un olbaltumvielu attiecība, kā arī govis, kas iet ganībās, – tas piešķir pienam citu garšu.

Tiek runāts, ka piena kooperatīviem vajadzētu apvienoties, bet, ja būs viens liels, tad tas darbosies kā monopols! Un vai tas būs zemnieku, nevis pārstrādāju pusē? Vairāki kooperatīvi tomēr savā starpā konkurē.

Pašiem ar savu piena pārstrādi gan nekad nav bijusi doma nodarboties. To jau dara daudzi, kur mēs to produkciju liksim? Esam gatavojuši biezpienu, krējumu – paši savai lietošanai, tāpēc zinām, cik tas ir smagi. Vai arī tad ir jābūt vairākiem cilvēkiem, divatā tas ir par grūtu. Es tikai apbrīnoju tos, kuri ar to tiek galā!

Aigars: – Katram jādara savs darbs – lai ražotājs ražo un pārstrādātājs pārstrādā.

Ilgas Bernardas pārraudzībā ir govis, kas rūpes prasa katru dienu.

– Vai vasarā govis ganās ārā?
Ilga: – Jā, tikai! Mums te apkārt mājai ir pļava. Vienīgi stundu – pusotru govis pavada kūtī uz slaukšanu. Tas ir vieglāk mums, un arī govis ir apmierinātas – atnāk tīras un paēdušas. Arī pa nakti viņas ir ārā. Netālu ir mežmala, kur var paslēpties no karstuma, ja nepieciešams.

Aigars: – Jā, esam iegādājušies divus traktorus, sējmašīnu, siena presi, piekabes. Te jāsaka liels paldies Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Limbažu konsultāciju birojam, kas mums ir palīdzējis piecu projektu pieteikumu sagatavošanā! Tehnika nepieciešama jaudīga, lai nav aizķeršanās siena laikā. Kombaina gan man nav – tur kooperējamies ar kaimiņu, toties ir sējmašīna! Ar visiem tehniskajiem darbiem tieku galā pats, algot darbinieku nav nepieciešams. Arī uzticēt savu tehniku nevar kuram katram!

Par savu traktoru jau otro reizi esmu izvēlējies Valtru – šī tehnika man patīk! Savukārt augsnes apstrādei priekšroku dodu Vaderstad – kad viņi nomainīja sēšanas tehnoloģijas, mainījās arī mūsu darbs – nav nepieciešama kultivēšana, tātad nevajag arī akmeņu lasīšanu, tas ietaupa laiku – es tikai uzaru un pēc tam uzreiz sēju. Arī tilpums ir liels! Lai izlemtu par labu kādai tehnikai, ņemu vērā citu zemnieku pieredzi, palasu žurnālus. Vienmēr dodamies arī uz Rāmavas izstādēm, lai apskatītu, ko piedāvā uzņēmumi.

Ziema, kā jau daudzviet, ir laiks, kad parūpējamies par tehniku. Jaucam ārā, tīrām, labojam, pērkam rezerves daļas, lai sezonas laikā nebūtu nekādas aizķeršanās.

– Vai esat droši par īpašumā esošo zemi?
Aigars: – Šis jautājums, protams, ir ļoti satraucošs. Tagad sāk kļūt aktuāla tendence, ka bērni, mazbērni sāk pārdot nomas zemes, kas iepriekš piederējušas viņu vecākiem, jo paši vairs laukos nepaliek. Tas ir sāpīgi. Man tomēr izdevīgāk ir zemi nomāt, jo cena ir ap 3000 EUR/ha. Un tam mūsu rocība tomēr ir pa mazu. Jā, nākas atpirkt zemi, tas uzliek kredītu slogu. Ja nenopirkšu es, nopirks kāds cits! Atslābt nevar. Zeme ir pamats, ja tās nav, tad ne lopiem, ne tehnikai nav nozīmes. Mums netālu ir arī biogāzes ražotne, tā kā cīņa par zemi ir sīva. Arī bioloģiskie zemnieki ir ieinteresēti paplašināties.

Ja tiek izmantoti ES fondi, ir arī jābūt drošam par savām attīstības iespējām. Un, ja zeme nav īpašumā, var sanākt visādi. Esam dzirdējuši par gadījumiem, kad nomnieks pat nemaz nezina, ka zeme jau ir pārdota. Aizbrauc uz lauku, un tur jau kāds pavasarī izaris ziemājus. Vai tas ir cilvēcīgi? Arī mums ir nācies atvadīties no zemes gabala, kurš bija regulāri kaļķots, apstrādāts, iekopts – kāds dabūja gatavu kvalitatīvu augsni! Tad atkal es dabūju jaunu gabalu, kur iekopšana jāsāk teju no jauna. Paiet vismaz trīs gadi, lai uzdzītu tādu kvalitāti, kas mani apmierina.

Ilga: – Dabūt kredītus pašlaik nemaz nav tik viegli. Kad ņēmām pašu pirmo kredītu Krājbankā, lai pirktu pirmo Belarus traktoru par 12 tūkst. Ls, uz mums skatījās ļoti aizdomīgi. Toreiz gan arī saimniecība bija mazāka, izslaukumi zemāki. Tomēr mums noticēja, un pēc tam ņēmām vēl divus kredītus, viss aizgāja raiti.

Aigars: – Ja man īpašumā būtu 100 ha, vairāk arī nevajadzētu, jo ar to es varu tikt galā viens pats, strādātu bez stresa. Tad es būtu apmierināts un nesēdētu kā uz pulvera mucas.

– Vai paši nekad neesat domājuši par bioloģisko saimniekošanu?
Aigars: – Nē, man īsti nav skaidrs, ko mūsdienās nozīmē bioloģiskā saimniekošana. Uzskatu, ka bioloģiskajiem zemniekiem jāliek iekšā augsnē barības vielas, nevar tikai no tās ņemt ārā. Citādi tā zaudē savu vērtību. Arī laukus vajadzētu obligāti kaļķot! Pie tam, ja nelieto augu aizsardzības līdzekļus, nezāļu sporas no šiem laukiem var brīvi pārceļot. Viedokļi jau ir dažādi, bet es runāju no savas pieredzes.

– Vai jūsu bērni arī domā par palikšanu laukos?
Aigars: – Mums ir divi bērni, bet viņi ir savā dzīvē. Palīdz, ja nepieciešams, bet īsti saimniecībā neplāno palikt. Dzīve laukos jau nav no tām vieglākajām! Ja būtu vairāk zemes, tad vēl varētu par to domāt.

Zemnieks vispār ir pati daudzpusīgākā profesija. Tu esi agronoms, inženieris, mehāniķis, lopkopis... Un vēl ir nepieciešami konsultanti, kas palīdz ar padomu. Mums ir dažādi sadarbības partneri jau ilgus gadus. Viens jau neesi karotājs!

Ilga: – Kaimiņi mums ir ļoti labi, vajadzības gadījumā izpalīdzēs. Mēdzam svinēt kopā svētkus un jubilejas. Esam sabiedriski! Arī veterinārārste jau daudzus gadus rūpējas par mūsu govīm.

– Vai kaut ko darāt arī brīvajā laikā?
Ilga: – Kad sanāk, braucam uz teātri! Esam iecienījuši Nacionālo teātri. Mums ļoti patīk Teātra dienas koncerti – izrādes. Esam bijuši uz visām teātra žurkām! Mēs varam izvēlēties tikai dienas izrādes, jo vakari mums neder. Mēdzam braukt uz vasaras izrādēm Saulkrastos. Gribas tomēr kaut kur aizbraukt, izkustēties no mājas. Dažkārt arī Krimuldas novads organizē braucienus zemniekiem, un vīrs mani palaiž – esmu izstaigājusi gan Melngalvju namu, gan Nacionālo bibliotēku. Ir patīkami ko tādu redzēt! Vasarā savukārt esam braukuši ekskursijās uz lielajām saimniecībām.