Saimnieks LV / 2024.gads (Decembris)

Pajautājot nejaušam garāmgājējam uz ielas, kas, viņaprāt, ir Latvijas ekonomikas svarīgākās nozares, visdrīzāk atbilde būs – lauksaimniecība un mežsaimniecība.

Raksturojums par latviešiem kā arāju tautu ir iesēdies dziļi, par to liecina arī dati – mūsu pasūtītajā SKDS sabiedrības aptaujā par dažādiem ar lauksaimniecību saistītiem jautājumiem absolūtais vairākums respondentu (virs 80 %) uzskata, ka lauksaimniecība ir nozīmīga Latvijas ekonomikai un eksportam, vēl jo vairāk – puse aptaujāto atzīmējuši to kā ir ļoti nozīmīgu.

Tomēr uz šiem lauriem nevaram atļauties gulēt pārāk ilgi. Lai gan trīs gadu laikā joprojām aptuveni 85–90 % iedzīvotāju uzskata, ka lauksaimniecība ir svarīga Latvijas ekonomikai, aizvien vairāk ir tādu, kas to vērtē kā drīzāk nozīmīgu, nevis ļoti nozīmīgu. Satraucoša ir arī retorika, kuru aizvien biežāk izdzirdam no politiķu puses, proti, lauksaimnieki ir ar mazu ekonomisko pienesumu, tā ir dotējama nozare. Šāda interpretācija politiķu aprindās visbiežāk rodas, birokrātiski skatoties samaksāto nodokļu apjomu nozarē, turklāt, analizējot nozares pienesumu, netiek ņemtas vērā lauksaimniekus apkalpojošās nozares – transports, izejvielu piegādātāji, pārstrāde, grāmatvedība utt.

Kā izskatās šodienas lauksaimniecība no ekonomiskā skatupunkta?
Ērts atskaites punkts, pret kuru izvērtēt Latvijas lauksaimniecības attīstību, ir 2004. gads, kad iestājāmies Eiropas Savienībā. Aizvadītie 20 gadi ļauj viegli, saprotami un pietiekami garā termiņā izvērtēt nozares tendences.

• Saražotās produkcijas vērtība. Ir pilnīgi skaidrs, ka apjomu ziņā mēs šodien spējam saražot krietni vairāk nekā pirms 20 gadiem, taču apjoms ne vienmēr ir laba mērvienība, lai mērītu ekonomisko izaugsmi, jo tas pilnībā ignorē otru aspektu – cenu, par kādu iespējams saražoto pārdot. Lai šos abus faktorus savienotu, ir jāskatās lauksaimniecības nozares izlaides rādītājs – tas, vienkāršoti izsakoties, raksturo visas gada laikā saražotās produkcijas vērtību naudas izteiksmē. Tā 2004. gadā lauksaimniecības produkcijas izlaide Latvijā bija aptuveni 500–600 milj. EUR, turpretī pēdējos gados tā ir vairāk nekā trīskāršojusies – šobrīd saražotās produkcijas vērtība gadā svārstās no 1.6 līdz 2.1 mljrd. EUR. 
• Eksports. Teju kā reliģija šodien tiek sludināts, ka Latvijas uzņēmējdarbības virzienam ir jābūt vērstam uz eksportu, jo ar tik mazu iekšējo tirgu kā Baltijas valstīs lielus un spēcīgus uzņēmumus varam izveidot tikai tad, ja tie orientējas uz globālo tirgu. Kamēr politiķi gadu no gada meklē jaunas nozares, ko dēvēt par vienradžiem un ko varētu izšaut eksportā, lauksaimniecības, pārtikas un zivsaimniecības sektors klusi, bet stabili ir kāpinājis savus eksporta apjomus no 300 milj. EUR 2004. gadā līdz gandrīz 5 mljrd. EUR 2024. gadā. Milzīgs pieaugums, kas atspoguļojas arī kopējos skaitļos – lauksaimniecības sektors valsts kopējā eksportā atkarībā no gada veido 20–30 %. 
• Produktivitāte. Jebkuras nozares un uzņēmuma efektivitāti ļoti labi var raksturot, izmērot produktivitāti vai, ļoti vienkāršoti sakot, cik dārgu lietu saražojam ar vienu resursa vienību. Nepārprotami nākotnē attīstīto valstu ekonomikās dominēs nozares un uzņēmumi ar augstu produktivitāti, piemēram, informāciju tehnoloģiju nozare, tomēr, vērojot Latvijas situāciju kopš 2000. gada, nozare, kam visveiksmīgāk izdevies panākt ES vidējos produktivitātes rādītājus, ir tieši lauksaimniecība. 2000. gadā mūsu produktivitāte bija vien 21 % no ES vidējā, bet 2021. gadā tie ir jau 84.2 % – tik ļoti pietuvoties ES vidējiem rādītājiem nav izdevies nevienai citai nozarei. 

Ne tikai ekonomika – arī drošība 

Mums, lauksaimniekiem, ir pašsaprotami, ka spējam saražot pietiekami daudz pārtikas, lai ar to nodrošinātu visus Latvijas iedzīvotājus. Taču izrādās, ka joprojām 45 % Latvijas iedzīvotāju netic, ka krīzes stundā vietējie lauksaimnieki spēs nodrošināt pārtiku nepieciešamajā apjomā. Pārtikas ražošana un apgāde krīzes gadījumos ir daļa no kritiskās infrastruktūras, un pārtikas drošības aspekts šodien ir katras pašpietiekamas valsts centrālais jautājums. Pretēji sabiedrībā valdošajiem mītiem Latvijas lauksaimnieki pilnīgi noteikti spēj nodrošināt vietējās pārtikas nepieciešamību, turklāt ar lielu rezervi – graudus un gaļas liellopus saražojam aptuveni 250 % no pašpatēriņa, olas – 180 %, pienu un tā produktus 130 %, aitas un kazas gaļu 115 %. Nedaudz zem pašpatēriņa esam putna gaļas, cūkgaļas un dārzeņu nodrošinājumā, taču arī šajās nozarēs vērojama tendence sasniegt 100 % atzīmi. 

Kā lauzt mītus? 

Jau iepriekš minējām, ka teju puse Latvijas iedzīvotāju netic mūsu lauksaimnieku spējām apgādāt valsti ar pārtiku. Labāka vai pat laba situācija ir sabiedrības noskaņojumā saistībā ar lauksaimniecības pienesumu ekonomikai, bet arī tur vērojams neliels kritums. Lai atgādinātu par lauksaimniecību kā ekonomikai un valsts drošībai fundamentāli svarīgu nozari, Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi puses novembrī īstenoja kampaņu Zemnieki – mūsu lepnums, uzsverot, ka lauksaimnieki ir Latvijas ekonomikas pamats, lauksaimnieki garantē Latvijas pārtikas nodrošinājumu. Kampaņas sejas bija paši lauksaimnieki – Juris Cīrulis, Gundars Kalve un Agnese Zviedrāne. Kampaņas materiāli tika izvietoti uz ekrāniem Rīgas ielās, skanēja radio, parādījās kā reklāmas interneta ziņu portālos, kā arī plaši tika reklamēti sociālajos tīklos. Ar kampaņas materiāliem vari iepazīties apvienības mājaslapā www.ilgtspejigi.lv. Arī tu vari palīdzēt šai un citām kampaņām sasniegt lielāku auditoriju, piesekojot mums sociālajos tīklos un daloties ar mūsu veidoto saturu.