, .
rain 9.2℃
Vārda dienu svin: Gaidis, Didzis

Lašu stabilais pamats

Elīna Šmite , 15-04-2021
Lašu stabilais pamats

ZS Laši saimnieks Artūrs Akmens iestājas par to, ka zemnieku spēks ir kooperācijā, tāpēc savā laikā aktīvi iesaistījies gan kooperatīva dibināšanā, gan sabiedriskajā darbā, cīnoties par lauksaimniekiem būtiskiem jautājumiem. Pašlaik, kopā ar dēlu Jāni apsaimniekojot vairāk nekā 800 ha, saimnieks ir pārliecināts, ka rūpīgs plāns un aprēķins par katru nākamo attīstības soli ir pamats veiksmīgai izaugsmei.

– Cik lielas platības pašlaik apsaimniekojat?
Artūrs Akmens: – Ap 800 ha, no tiem īpašumā mums ir puse. Nomas cenas aug katru gadu, tomēr pašlaik ļoti aktīvi ar zemju pirkšanu nenodarbojamies, jo pēdējie divi gadi ir pamatīgi iegriezuši attīstībai. Visvairāk audzējam kviešus, ziemas un vasaras, tāpat ir ziemas rapši, pupas. Lauki ir izvietoti pa diviem pagastiem, daži ir 15–20 km attālumā no labības angāra. Pēc platības tie ir dažādi – gan pāris hektāru, gan ap 74 ha, kā jau daudziem tas ir. Šķirņu izvēle saimniecībā ir diezgan tradicionāla – kviešiem parasti ‘Skagen’, ‘Edvins’, ‘Ceylon’, vasaras kviešiem ‘Taifun’, kas ir gana labi sevi pierādījušas.

Pēdējos astoņus gadus audzēju arī kukurūzu zaļmasai – pārdevu tālāk saimniekiem. Tagad gan ir sajūta, ka to vairs neturpināšu. Pēdējo kravu iztirgošu un metīšu mieru. Ja nav savu lopu, tirgus ir pārāk nestabils šādam biznesam. Kukurūzas audzēšanai arī vajag mitrumu un siltumu, bet ne katru sezonu ir piemēroti laikapstākļi, lai iegūtu pietiekami augstu ražu.

– Kādas ir vidējās ražas Lašos?
– Pašlaik grūti pateikt, jo pērn bija sausums, vēl pirms tam – pārāk slapjš, kad daudz kas palika uz lauka. Pērn mēs neieguvām gandrīz pusi no iespējamās ražas. Tas viss kaut kā palicis prātā. Bet vispār vidēji kviešus kūlām ap 5–6 t/ha, rapšus – 3–4 t/ha. Domāju, ka ražas vēl varētu augt, uz to arī strādājam. Nav jau īpaši daudz iespēju vairot platības, jānotur tās, kas ir. Lai arī ar kaimiņu zemniekiem īpašu cīņu par zemi nav bijis. Tāpat jādomā par meliorāciju, kaļķošanu, arī tas dod savu artavu.

– Pie lauka malas ir lielas šļūtenes.
– Jā, ar tām laukos iestrādājam šķidrmēslus, ko vedam no Miķelānu bekona cūku fermas Biržos. Tas strādā tā – lauka malā mums ir konteiners ar 90 m3 ietilpību, mēslošanas laikā pie tā ar sūkni pieslēdzas traktors, kam pieslēgtas caurules, ko pirms tam izritina. Tās var izvilkt līdz 1.6 km, un tām pieslēdz līdz 600 m garas darba šļūtenes. Tās savukārt pieslēdz disku iestrādes agregātam, kas gan izkliedē mēslus, gan ar diskiem uzreiz tos iestrādā zemē, – to velk otrs traktors. Tas ir labi, jo lauks netiek nobraukāts un noblietēts, šurpu turpu velkot cisternu. Parasti kaut ko paspēju nomēslot pavasarī pirms sējas, arī pirms ziemāju sējas mēslošu papuves un laukus. Tas gan atkarīgs no daudziem apstākļiem – gan transporta pieejamības, gan laikapstākļiem. Šis ir jau trešais gads, kad šo mēslošanu veicam, un var teikt, ka nu jau esam iemanījušies. Šo iekārtu man sagādāja uzņēmums Pakavs.

Protams, mēslojuma ietekme būs vērojama ilgtermiņā. Taču jau tagad redzu, ka, piemēram, mēslotie ziemāji šopavasar ir daudz spēcīgāki. Cūku mēsli ir vērtīgi – tajos ir fosfors, kālijs, slāpeklis, organiskās vielas. Gan cūku fermai ir izdevīgi, ka var tikt no mēsliem vaļā, gan mums, zemniekiem, kam tas noder lauku mēslošanai. Tie, kas dzīvo fermai tuvāk, pie mēslojuma var tikt daudz ātrāk. Visus laukus tāpat vienā gadā nav iespējams nomēslot gan kopējo platību dēļ, gan citu saplānoto darbu, gan pieejamā šķidrmēslu apjoma konkrētā laikā dēļ. Ir arī noteikts periods, kad mēslošanu vispār drīkst veikt, lai tas netraucētu apkārtējiem iedzīvotājiem. Par to mums bijušas arī pasmagas sapulces vietējā pašvaldībā.

– Kur kaltējat graudus?
– Mums ir kooperatīva Kuziks kalte, esmu viens no sešiem kooperatīva dibinātājiem. Kuziks sadarbībā ar LATRAPS ir uzcēluši graudu pieņemšanas punktu Jēkabpilī. Te mums kopumā ir trīs graudu elevatori, ir, no kā izvēlēties! Es tiešām uzskatu, ka zemniekiem jābūt savā kooperatīvā. Pašlaik jau Kuzikā esam vairāk nekā 20 biedri. Reizēm, protams, ir sanākuši sastrēgumi, bet turpmāk vajadzētu būt ērtāk. Daudz izdevīgāk tomēr ir strādāt kopā, tas prasa arī mazākus katra zemnieka ieguldījumus. Kopējais katls ir daudz jaudīgāks!

– Vai no tehnikas ir kādi zīmoli, ko esat iecienījuši vairāk?
– Meklēts un pārbaudīts ir daudz kas, bet vienmēr jau nevar simtprocentīgi trāpīt. No traktoriem man vairāk ir Fendt. Pirmais ārzemju traktors bija Case, ko ieguvu ar Sapard līdzfinansējumu. Savukārt graudu kombains ir no Claas.

Runājot par aršanu, to ne vienmēr izdodas paveikt laikapstākļu dēļ, piemēram, pērn, kad viss bija pārāk sauss. Atlika tikai sadiskot, kultivēt un sēt iekšā. Ņemot vērā klimata izmaiņas, izskatās, ka no aršanas būs arī turpmāk jāatsakās. Kad bija kārtīgas ziemas, jēga bija uzart zemi rudenī, lai ziemā augsne izsalst un pavasarī smuki drūp un sastrādājas, tagad uz neko tādu nevar īsti paļauties.

– Cik daudz darbinieku jums ir?
– Pašlaik ir pieci un vēl mans dēls Jānis, kas ir darbu vadītājs. Kolektīvs ir samērā stabils, daži darbinieki savulaik ir aizgājuši uz lauksaimniecības tehnikas kompānijām, tur darba laiks ir stabilāks. Dēls jau no 12 gadu vecuma brauc ar traktoru, tagad viņš iesaka dažādus jaunus tehniskos risinājumus, par kuru lietderību un izmaksām varam diskutēt. Pats ar tehniku vairs nebraucu, manā pārziņā vairāk ir grāmatvedība, sadarbība ar bankām. Dēlam ir arī sava saimniecība ar aptuveni 100 ha – SIA Zīles JA, ko viņš uzsāka kā jaunais zemnieks. Tas arī mācīja uzņemties atbildību par savu saimniecību. Kādreiz meita Zane bija lietvede saimniecībā, bet tagad auklē bērniņu. Savukārt agronomijas jautājumiem man ir savs agronoms – konsultants, kas ir ļoti pieredzējis un gudrs, mēs viņam uzticamies.

– Vai regulāri izmantojat ES fondu atbalstu?
– Dažādu fondu līdzekļus izmantojam regulāri kopš 2002. gada, iegādājāmies tehniku, 2010. gadā uzcēlām graudu angāru. Ja nepieciešams, pērkam to arī par savu naudu, īpaši pēdējos gados. Protams, gan projekti, gan zemes iegāde uzreiz palielina kredītu slogu. Tāpat būtisks ir meliorācijas jautājums, arī tam esmu izmantojis projektu atbalstu. Tas, protams, atkal palielina manus izdevumus.

Kas notiks, ja fondu atbalsts samazināsies? Viss plūst, viss mainās, un mūsu astoņi deputāti diez vai tur daudz varēs ietekmēt, lai arī daudzi tieši šo jautājumu akcentēja pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Pats esmu bijis Zemnieku saeimas valdē un zinu, cik grūti ir vienoties par kādu jautājumu. Cik daudz darba jāpieliek, lai vienu teikumu dabūtu iekšā kādā likumprojektā. Sabiedrībai dažkārt grūti saprast, cik daudz pūļu demokrātiska vienošanās prasa – katram ir savs ieskats, attieksme un tas otra viedoklis ir nepareizais. Nekad nebūs tā, ka visi ir gandarīti. Tomēr izdarīts ir daudz – sīkums pie sīkuma, un tā tas savācas. Jābūt arī līdzekļiem, lai cīnītos par savu taisnību, nepieciešami menedžeri. Un tam vajag arī biedru naudas – ja zemnieki nevar piedalīties ar savu tiešu klātbūtni, tad vismaz atbalsta finansiāli. Ja viss jādara vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jauda zūd.

– Kāds ir jūsu skatījums uz mūžīgo jautājumu par lielo un mazo saimniecību līdzāspastāvēšanu?
– Nereti tiek uzsvērts, ka ap 20 % lauksaimnieku Latvijā saņem ap 80 % ES maksājumu, bet jāsaprot, ka maksājumu jau saņem hektārs. Un katrs hektārs arī prasa noteiktus izdevumus. Mazajās saimniecībās maksājumi ir mazāki, bet visbiežāk šajās saimniecībās nav daudz algotu darbinieku. Kamēr lielajai saimniecībai ir jāsamaksā algas, nodokļi, kas savukārt vēl nodrošina iztiku konkrētam skaitam ģimeņu. Tāpat tiek pirkta jaudīga tehnika, jāveic meliorācija, jāmaksā zemes noma, jāņem kredīti.... Parasti, ja kaut kāda palīdzība vajadzīga pašvaldībai, to var nodrošināt lielā saimniecība.

Jo saimniecība gudrāk konstruēta un saimnieks zinošāks, jo tā sviesta kārta uz maizes būs biezāka. Un, ja hektāru ir maz, jādomā, kā no tiem dabūt ārā maksimāli daudz, nevis jāvaino citi. Lielās saimniecības ir tās, kas savā laikā izdarīja pareizas izvēles iesaistīties globālajā graudu tirgū, riskēja, netaupot savu laiku un spēkus. Bet vispār – katram hektāram ir jāražo! Un, ja vēl izdodas eksportēt, kopumā būs labāk! Graudus Latvijā ražojam vairāk nekā apēdam, un eksports ir nauda, kas atgriežas Latvijā, arī nodokļu veidā papildinot valsts budžetu. Pašlaik tiek diskutēts par to, ka varētu maksāt lielākus platību maksājumus par pirmajiem hektāriem. Tas vēl būtu saprotams, bet nedrīkst notikt tā, ka daži hektāri nodrošina tādas subsīdijas, ka var neko nedarīt.

Šķidrmēslu izkliedei nepieciešamās šļūtenes un agregāts ar diskiem.

– Vai gājputni un savvaļas dzīvnieki nodara jūsu laukiem lielu postu?
– Jā, īpaši zosis darbojas ļoti aktīvi. Aptuveni pusotru mēnesi putni tālāk nelidoja, ganījās pa maniem laukiem. Pirms gadiem pieciem zosis saprata, ka te var labi ieturēties, un tā tas turpinās. Sākumā es nemaz nesapratu, ka problēmas būs tik ievērojamas, – redzēju, ka zosis uzturas uz lauka, bet tikai vēlāk konstatēju, ka teju nekas nav sadīdzis, tā pazaudēju 20 ha pupu. Tagad mēģinu putnus traucēt – braucu ar džipu pa tehnoloģiskajām sliedēm divreiz dienā, svarīgākos laukos lieku gāzes lielgabalus. Jā, šī skaņa zosīm nepatīk, viņas paceļas gaisā, bet drīz atkal nolaižas mazliet tālāk. Mums te ir Jēkabpils karjera ūdenskrātuve, kur ir tūkstošiem putnu – rītos un vakaros tie aizlaižas uz vairākām pusēm pēc maltītes. Es atbalstu ierosināto iniciatīvu par savvaļas zosu medībām pavasarī. Nav jau runa par daudziem putniem – pietiek ar pāris nošautiem, to zosis atceras un tajā vietā vairs neatgriezīsies, tas taču populāciju nesamazinātu. Vēl mums ir mežacūkas, lai gan mēris viņu rindas ir paretinājis. Atradām pat lāča pēdu! Pats mednieks neesmu, bet ar to nodarbojas mans dēls.

– Vai varat nedaudz ieskicēt jūsu saimniecības sākuma posmu?
– Saimniecība dibināta 1993. gadā. Mana tēva vecāki nāk no Zemgales, viņš atguva 40 ha zemes Jaunsvirlaukas pagastā, bet, tā kā dzīvojam te, kas ir manas mātes dzimtā puse, iemainījām šos hektārus pret lielāku platību (60 ha, t.sk. 17 ha meža) Ābeļu pagastā, jo Zemgales zemes vērtība bija lielāka. Sākām ar piecām govīm, audzējām rudzus un kviešus. Tirgojām svaigpienu, kas, protams, nepavisam nebija viegli. Daudz palīdzēja mani vecāki. Kad govīm sākās veselības problēmas, sapratu, ka jāmet miers. Paralēli mācījos augkopību, jo vispār esmu ieguvis inženiera – elektriķa diplomu. Pamazām centos palielināt platības, pirku visu, lai cik aizauguši lauki tie bija. Pēc 2000. gada, kad jau parādījās atbalsta fondi, kļuva vieglāk, radās lielāka motivācija cīnīties par saimniecības attīstību. Kad pirmais projekts aizgāja, arī ar bankām kļuva strādāt arvien vieglāk.

Gadus četrus audzējām cukurbietes. Tikko beidzot iesēju 20 ha, nozare Latvijā izbeidzās. Sākumā strādājām tikai ar rokām, rīkojām talkas, pēc tam jau iegādājāmies cukurbiešu kombainu. Kad pieprasījums beidzās, nācās bietes atdot lopbarībai, kur dabūju savus 5 latus par tonnu, bet fabrika maksātu 20. Tagad jau tas ir noiets etaps, nav vērts pie tā atgriezties, ar kviešiem un rapšiem var vieglāk nopelnīt. Pasaulē viss mainās strauji, arī mums, lauksaimniekiem, jāmāk tam pielāgoties.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Zemnieku saimniecība "Dzintari" dodas precīzās lauksaimniecības virzienā
Zemnieku saimniecība "Dzintari" dodas precīzās lauksaimniecības virzienā

Skrundas novada zemnieku saimniecībā Dzintari pie saimnieka Ainara Piļecka ...

Otaņķu dzimtā piecas darbīgas paaudzes
Otaņķu dzimtā piecas darbīgas paaudzes

Nīcas novada Otaņķu pagasta Otaņķu mājās trīs reizes nedēļā cep rudzu un sa...

Pašiem sava lauku sēta
Pašiem sava lauku sēta

Pirmo reizi ar Gundu Kazerovsku tikāmies pirms četriem gadiem drēgnā ziemas...

Krāsainais Very Berry ogu grozs
Krāsainais Very Berry ogu grozs

Droši vien daudzi pircēji veikalos būs pamanījuši pievilcīgās ogu kastītes,...