Ringolds Grāpis kopā ar ģimeni uz laukiem pārcēlās pirms septiņiem gadiem, jo lauku dzīves vilinājums izrādījās stiprāks par galvaspilsētas iespējām. Sekojot savai interesei par bioloģiski audzētām izejvielām un kopienu, kurā, apvienojot spēkus, var paveikt vairāk, viņš pērn kļuvis par kooperatīvās sabiedrības Jurgensburg Agro valdes priekšsēdētāju. Kādi ir jaunā lauksaimnieka secinājumi pēc šajā amatā pavadīta gada un kāpēc zemniekiem būtu vērts izvēlēties bioloģisko saimniekošanas metodi, – par to šajā sarunā.

– Kā tu nonāci lauksaimniecības jomā, lai gan iepriekš darbojies pavisam citā nozarē?
Ringolds Grāpis: – Kopā ar sievu Līvu un bērniem dzīvojām Rīgā, ilgus gadus biju atbildīgs par pārdošanas un mārketinga jautājumiem Carlsberg grupā Eiropā, tāpēc gandrīz katru nedēļu lidoju uz kādu citu Eiropas valsti. Taču katrās brīvdienās mēs braucām uz saviem laukiem Vidzemes pusē, kur mums patika uzņemt spēkus jaunajam darba cēlienam. Taču tam bija arī negatīvā pieskaņa – brīvdienās esi padarījis visus darbus, pienāk svētdiena, kad varētu beidzot arī atpūsties un izbaudīt darba augļus, bet tajā brīdī jau ir jābrauc atpakaļ! Visu laiku mums galvā virmoja doma, ka varētu uz laukiem pārceltiem pavisam, bet nebija skaidrs, kā to paveikt. Bija pat doma celt māju turpat Pierīgā. Taču paša un kolēģu pieredze rādīja, ka, skrienot apkārt pa pasauli un maksājot kredītus, īsta piepildījuma nav. Un tad mēs kaut kā nospriedām, ka dzīve Cēsu pusē būtu daudz mierīgāka. Labi, ka mums bija tēva un vectēva izremontēta māja, kur bija gana komfortabli dzīvot. Māju mans vectēvs, būdams universitātes profesors, ieguva padomju laikā – kā brīvdienu namiņu.

Izdomājām, ka laukos varam nodarboties ar gaļas liellopu audzēšanu, jo Vidzemes augstienes zemes auglība ir visai zema, arī kalnainais reljefs ir labāk piemērots ganībām, tāpat nav nepieciešami tik lieli tūlītēji ieguldījumi infrastruktūrā. Joprojām vienīgais mūsu oficiāli reģistrētais tehnikas līdzeklis ir kvadracikls. Uzreiz sākām darboties kā bioloģiskā saimniecībā, jo kā jaunā ģimene bijām pieraduši bērniem bieži...

Pilnu interviju lasiet novembra SAIMNIEKS LV numurā!