Saimnieks LV / 2024.gads (Decembris)

Latvijā piens veikalu plauktos kļūst dārgāks, taču ražotāji ceļ trauksmi, ka, līdzšinējai politikai turpinoties, daudziem nāksies domāt par savas ražotnes pārcelšanu uz kaimiņvalstīm. Neapmierināti ir arī pircēji – vieni sūrojas par piena produktu sadārdzināšanos, citi par to, ka dažviet no veikalu plauktiem pazudis sviests. Kāpēc piena produkti veikalos kļūst dārgāki, vai cenu kāpums turpināsies un vai pārtikas produktiem tiešām tiks noteikti cenu griesti?

Piena produktu cenu pieaugums veikalu plauktos vistiešākajā veidā ir saistīts ar ražotāju izmaksu pieaugumu, norāda A/S Tukuma piens Mārketinga nodaļas vadītājs Armands Artihovičs. No 1. jūlija citiem izdevumiem piepulcējies arī ievērojami palielinātais dabas resursu nodoklis plastmasas iepakojumam. Tas attiecas gan uz pārstrādājamām, gan nepārstrādājamām plastmasām. Pēc likuma izstrādātāju domām, tam jāmotivē ražotājus pāriet uz videi draudzīgākiem materiāliem, bet atkritumu apsaimniekotājus – vairāk šī iepakojuma savākt un pārstrādāt, taču realitātē šis nodoklis gulstas uz produkta gala patērētāja pleciem.

Izdevumiem ik gadus nāk klāt vairāk nekā pusmiljons eiro
Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks stāsta, ka līdz ar Dabas resursu nodokļa likuma izmaiņām nepārstrādājamai plastmasai nodoklis cēlies gandrīz piecas reizes, savukārt pārstrādājamai plastmasai tas ir trīs reizes augstāks. Vidējais tarifs ir aptuveni 3.5 līdz 3.6 reizes lielāks nekā līdz šim. „Raugoties pēc apjoma, katram no mūsu vadošajiem piena pārstrādes uzņēmumiem tas nozīmē par aptuveni 600–800 tūkst. EUR lielākus gada izdevumus. Kopumā gadā laikā tikai no piena nozares tādējādi plānots iegūt vairākus miljonus eiro, bet vēl jau ir citu pārtikas produktu ražotāji,” stāsta Jānis Šolks. 

„Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē no Dabas aizsardzības pārvaldes dzirdējām ļoti optimistisku informāciju par to, kā šie atkritumi tiks apstrādāti un cik brīnišķīgs finansējums 12–18 milj. EUR apmērā tam jāpiesaista, tikai – kur šos miljonus iegūt? Valsts budžets diezin vai būs gatavs tādu naudu maksāt, bet no privātajām, šobrīd vēl strādājošajām kompānijām to iegūt nebūs tik vienkārši,” skeptisks ir J. Šolks. Viņš uzsver, ka arī starp atkritumu pārstrādātājiem īsti nav vienprātības, cik liels tarifs būtu jāprasa, – lielie, kā Zaļais punkts un Zaļā josta, turas daudz maz vienotās pozīcijās, kamēr mazāki uzņēmumi piedāvā zemākus tarifus. Tas tikai norāda, ka šis jautājums nav līdz galam izdiskutēts un tā risināšanā būtu jāiesaistās Regulatoram. 

Lielāks nodoklis, lielāks administratīvais slogs 

Savukārt Armands Artihovičs norāda uz papildu administratīvo slogu, ko jaunās prasības uzliek ražotājam. „Laižot preci tirgū plastmasas iepakojumā, mums jāpierāda, ka šī plastmasa ir pārstrādājama. Jāprasa no iepakojuma piegādātājiem, lai viņi pierāda, ka tas kaut kur Eiropā ir pārstrādājams. Savukārt mums kā ražotājam iepakojuma cena ir jāiestrādā produktā. Rezultātā dažu produktu cena veikalu plauktos var pieaugt vairāk nekā par diviem centiem,” bilst Tukuma piena pārstāvis. „Pieļauju, ka Dabas resursu nodokļa celšana un tas, kādā periodā Latvijai jāpanāk plastmasas iepakojumu šķirošana un pārstrāde, ir ierakstīts kādās Eiropas direktīvās. Tomēr varbūt mums nevajadzētu ar savu iniciatīvu allaž skriet vilcienam pa priekšu, bet paraudzīties, kā šajā ziņā veicies citām valstīm, un tad pārņemt viņu pieredzi.” 

Taujāts, vai videi un arī pircēju maciņiem draudzīgāk nebūtu visas preces saiņot kartona iepakojumos, Armands Artihovičs teic, ka atsevišķiem produktiem šāds risinājums nav realizējams. „Piemēram, krējums un jogurts papīra glāzīti ātri izmērcēs, tāpēc tā vienalga būtu jātaisa ar kādu plastmasas iekšiņu.” Arī attiecībā uz pāreju galvenokārt uz izlejamiem produktiem viņš ir skeptisks. Pirmkārt, tiem būs mazāks realizācijas termiņš, kas lielveikaliem noteikti nepatiks, otrkārt, tie neatbildīs šī brīža pasaules tirgus prasībām un tendencēm. „Cik garš, tik plats,” piebilst Armands. 

Piena cenu ietekmē arī globālie faktori 

Vēl viena problēma ir industriālo pienu produktu – sviesta, vājpiena pulvera un siera straujais cenu kāpums pasaules tirgos. Jānis Šolks teic, ka tas ir kā savienoto trauku princips. „Piena apjoms nevar radikāli mainīties, tas nav kā ar naftu, kuru vienā situācijā var sūknēt vairāk, citā – mazāk. Piens ir pluss mīnuss vienā apjomā, nedaudz to ietekmē sezonalitāte. Tie ir globāli procesi, kā ģeopolitiskā situācija, karš Ukrainā, sausums kādos pasaules reģionos, izmaiņas tajās pasaules daļās, kas būtiski ietekmē piena kopējo apjomu, – Jaunzēlandē, Austrālijā, ASV, Meksikā, Argentīnā utt. Ja pasaulē kāda no produktiem sāk trūkt, tā cena strauji aug, bet, kad tas kuģis ir ieskrējies, sākas pretējs process,” stāsta Jānis. Lūgts komentēt pēdējās dienās izskanējušo informāciju par sviesta trūkumu atsevišķos veikalos, viņš retoriski vaicā: „Vai Latvijas iedzīvotāji kopš aizvakardienas sākuši sviestu patērēt pusotras reizes vairāk? Nē. Tātad notiek kas cits. Zināms, ka Krievijā trūkst sviesta. Vai ir kāda saistība ar to, grūti pateikt.”

Armands Artihovičs šai jautājumā ir lakonisks: „Vietējie ražotāji negrib tik lēti pārdot, bet vietējie veikali – tik dārgi pirkt.” Savukārt, komentējot Latvijas uzņēmēju iespēju ietekmēt vājpiena pulvera, sviesta vai siera straujo cenu kāpumu, viņš teic, ka tā ir neiespējamā misija. „Dažādi uzņēmumi no Polijas vai Lietuvas sāk iepirkt pienu par augstākām cenām, lai nodrošinātu šo produktu pieprasījumu. Tā kā attiecīgo produktu pārdošanas cena ir pietiekami liela, viņi arī pienu iepērk par augstākām cenām un tas gluži likumsakarīgi rada zemniekiem vēlmi pārdot pienu dārgāk arī vietējiem ražotājiem. Izejvielu sadārdzināšanās ietekmē piena cenu veikalu plauktos. Vēl citiem produktiem, piemēram, jogurtiem, pievienojam vājpiena pulveri, kas arī kļuvis ievērojami dārgāks. Arī tas veicina piena produktu cenas pieaugumu.” 

Arī piena produktu ražošanas nozarē strādājošos uzņēmumus ietekmē tādi faktori kā darba algu pieaugums un darbaspēka trūkums. Tomēr, kā norāda LPCS valdes priekšsēdētājs: „Tās darba algas varbūt mēs tik ļoti ikdienas cenu dinamikā neieraugām. Efektīvas ražošanas gadījumā tā ir ļoti neliela pozīcija.” Pēc viņa teiktā, visvairāk jebkuru ražotāju ietekmē pamatizejvielu cena un energoresursi. 

Risinājums – cenu griesti un samazināts PVN

Taujāts, vai realizējoties ekonomikas ministra Viktora Valaiņa iecerei par cenu griestu noteikšanu lielveikalos, ražotāji varētu atvilkt elpu, Jānis Šolks atbild, ka, lai gan, viņaprāt, tas nav labākais risinājums tirgus regulēšanai, tomēr pašreizējā situācijā LPCS minēto ieceri atbalsta. „Pašlaik visi pārējie līdzekļi ir izsmelti. Nav līdzējuši ne dažādi memorandi, ne arī tirgotāju mutiskā apņemšanās piena sektorā sasniegt 80 % vietējās produkcijas apgrozījumu. Konkurences padome konstatējusi, ka viņi negodprātīgi un neatbilstoši tai videi, kurā veido savu biznesu, Latvijā ražotajiem produktiem, tajā skaitā piena produktiem, piemēro augstāku uzcenojumu, tādējādi veicinot lielāku noietu citās valstīs ražotai produkcijai,” stāsta Jānis Šolks. Viņš atgādina, ka saskaņā ar Agroresursu ekonomikas institūta pētījumu Latvijā ir viszemākais vietējās piena produkcijas īpatsvars tirdzniecības tīklos. „Tas ir par 12–20 % zemāks kā Lietuvā un Igaunijā, kur strādā tās pašas lielās veikalu ķēdes, kā pie mums. 50 % piena ir vietējas izcelsmes, bet 50 % ir atvesti no Lietuvas vai Igaunijas. Tirgus ietilpība ir 200 t, 100 t katru dienu atved no kaimiņvalstīm, 100 t paņem no Latvijas. Ne kāds pie tiem 80 % vietējo ražotāju piena produkcijas apgrozījuma strādā, ne kādu tas vispār interesē,” saka Jānis Šolks.

Kā Jānis Šolks, tā Armands Artihovičs ir vienisprātis, ka viens no veidiem vietējo pārtikas produktu ražotāju atbalstam būtu samazināt PVN Latvijas produkcijai vai vismaz ņemt piemēru no citām ES dalībvalstīm, kur pārtikas produktiem ar īsu realizācijas termiņu – piecām līdz sešām dienām – PVN vispār netiek piemērots. Samazināts vai atcelts PVN atsevišķām pārtikas precēm ir Polijā, Vācijā, Portugālē un Spānijā. ES PVN direktīva ļauj dalībvalstī ieviest samazināto PVN likmi pārtikai, tikai mēs to pagaidām esam piemērojuši vien vietējiem augļiem un dārzeņiem, un Latvijā PVN likme pārtikas precēm joprojām ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā.

Līdztekus PVN likmei pircēju maciņus tukšo arī lielveikalu uzcenojums. Uz jautājumu, cik liels tas ir, Armands Artihovičs atsakās atbildēt, jo to liedzot ar tirdzniecības tīkliem noslēgto līgumu konfidencialitātes noteikums. Savukārt Jānis Šolks neslēpj, ka uzcenojums var svārstīties robežās no 0.2 % līdz pat vairāk nekā 100 %. „Piemēram, krēmsieriem, fasētiem biezpieniem uzcenojums ir 50–70 %.” Tiesa, viņš atzīst, ka atsevišķiem akciju produktiem uzcenojuma praktiski nav, taču lielā mērā tas tiek izmantots veikalu kopējās cenu politikas attaisnošanai.