Saimnieks LV / 2020.gads (Oktobris.)

ZS Virši (Bauskas novada Mežotnes pagastā)

Saimnieko: Sandra Verro un Valdis Vēveris.

LIZ: 30 ha (bioloģiskās kaņepes un āboliņš).

Dalība organizācijā: biedrība Slow food Straupe.

Sandra Verro un Valdis Vēveris ir nepilna laika lauksaimnieki – viņu ikdiena rit Rīgā, bet kaņepju lauki plešas Vecumnieku novadā. Tomēr teju katru dienu saimnieki velta tam, lai paši pārstrādātu un tirgotu kaņepju produkciju. Ar kaņepēm saimnieki nodarbojas vairāk nekā desmit gadus, tomēr nozare joprojām sagādā pārsteigumus, liekot saprast, ka viegli nav. Tomēr kaņepju audzēšana ir ģimenes misija, bizness un vaļasprieks reizē.

– Šogad kaņepes jūsu laukos neesot padevušās.

Valdis Vēveris: – Cik labi lauki izskatījās pērn, tik nepadevušies tie ir šogad. Vēl jau gan neesam nokūluši, bet ne uz ko daudz neceram. Ziema bija pasausa, sniega segas nebija, pēc tam augsne mūsu pusē – Vecumnieku pagasta Beibežos bija ļoti izkaltusi, sēšanas laikā prognozētie nokrišņi tā arī pagāja secen. Tāpēc arī rezultāti nav iepriecinoši. Mūsu lauku augsnes arī neskaitās ļoti auglīgas – senāk tur bija purvs, kas padomju laikos tika nosusināts. Tomēr par spīti tam visus šos gadus cenšamies pierādīt, ka kaņepes var un vajag audzēt!

Sandra Verro: – Mūsu saimniecības pamats būvēts uz manu vecāku atgūtajiem dažiem hektāriem zemes Mežotnes pagastā, vēlāk pārceļot kaņepju audzēšanu uz lielāku platību Beibežos.

– Kā pievērsāties tieši kaņepju audzēšanai?

Valdis: – Ap 2008.–2009. gadu, kad sākās krīze, nolēmām sākt audzēt kaņepes šķiedrai, jo Latvijā bija aktualizējusies ideja uzsākt kaņepju industriālo pārstrādi. Kaņepes mēs tiešām arī izaudzējām, bet fabriku tā arī neviens neuzcēla. Mums īsti nebija skaidrs, ko ar kaņepēm darīt, bet nolēmām novākt vismaz izaugušos kaņepju riekstiņus. Tad kaut kā uzvilnīja bērnības atmiņas par kaņepju sviesta garšu, radās doma pamēģināt kaut ko pagatavot.

Sandra: – Mūsu pirmais produkts bija kaņepju staks, kā senāk sauca apceptas un piestā grūstas kaņepes, – mēs tās vairākkārtīgi maļam ar īpaši pielāgotu mašīnu, un, protams, svaigi (auksti) spiesta kaņepju eļļa. Mazpamazām papildinājām produktu klāstu ar vēl citiem, radījām iesaiņojuma dizainu.

Valdis: – Staks ir senvārds, no Endzelīna − Mīlenbacha vārdnīcas – taukšķētas, grūstas kaņepes. Latvijas brīvvalsts laikā kaņepes bija labi pazīstamas, bet vēlāk, padomju laikā, tās pat ilgstoši bija aizliegtas un tagad, kopš Eiropas Savienībā aizliegums sējas kaņepju audzēšanai ir atcelts, lēnām atgūst savu atpazīstamību.

Hruščova laikā PSRS pievienojās vispasaules kaņepju aizlieguma hartai 60. gados, ko uzņēmēji ierosināja jau 20.–30. gados. Tas bija veids, kā izslēgt no spēles konkurentus, kas bija izdevīgi celulozes ražotājiem – pirms tam papīru ražoja no kaņepju šķiedras, kas ir daudz ātrāks un videi draudzīgāks process. Tāpat vēlāk sāka ražot mākslīgos polimērus un sintētiskos farmācijas produktus, panākot atzinumu, ka kaņepju produkti ir kaitīgi un psihotropi. Vienīgi 2. Pasaules kara laikā kaņepju audzēšana tika atļauta militārām vajadzībām – no kaņepju šķiedras ražoja brezentu u.tml. Vispār no kaņepju šķiedrām kādreiz izstrādāja plašu produkcijas klāstu – buraudeklus, kaņepju virves, pat mūsdienu džinsu sākotnējā versija tika uzšūta no kaņepju šķiedras auduma. Cariskās Krievijas eksports līdz 19. gs. beigām apmēram 80 % bija tieši kaņepju un linu šķiedru produkcija. Arī Rīgas industrializācija sākās ar kaņepju un linu šķiedras tirdzniecību un pārstrādi.

Stereotipi par kaņepēm un to nozīmi ir dzīvi vēl šobrīd. Tomēr daudzi nezina, ka cilvēkos un augstākajos zīdītājos ir endokanabioīdu sistēma, receptori smadzenēs un nervu sistēmā, kuri tiešā veidā regulē daudzus organismā svarīgākus procesus, uz kuriem kaņepes atstāj labvēlīgu ietekmi. Kaņepes var noderēt dažādu veselības problēmu ārstēšanai, un tikai tāpēc, ka no atsevišķas sugas kaņepes var iegūt psihi iespaidojošās vielas – tetrahidrokanabinolu (THC), to likt vienā maisā ar smagajām narkotikām ir nepieņemami. Cilvēki vēl aizvien nepamatoti ir norobežojušies no kaņepju lietošanas uzturā, aizmirstot, ka kaņepes ir ēstas jau tūkstošiem gadu. Senajā Ķīnā tās esot bijušas pazīstamas jau pirms rīsiem. Tur izmantoja pilnībā visu augu un galvenokārt tieši medicīniskiem nolūkiem. Kaņepes ir ierindotas starp pieciem būtiskākajiem augiem, kas nodrošinājuši cilvēces pastāvēšanu.

Daļēji tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc pat fanātiski turpinām audzēt kaņepes. Man piemīt zināma spītība un gribas pierādīt, ka mēs varam kaņepes izaudzēt un varbūt mums pat sanāk labāk nekā citiem. Priecājamies, ka mūsu produktiem ir plašs atbalstītāju loks, kas faktiski jau arī ir vienīgais izdošanās rādītājs.

– Droši vien tāpēc, ka cilvēkiem joprojām jūk kaņepju veidi, no kurām var iegūt narkotiskās vielas un no kurām ne.
Valdis: – Ir jāzina, ka pastāv Indijas kaņepe (Cannabis indica), kas satur paaugstinātu THC īpatsvaru, un ir sējas kaņepe (Cannabis sativa), tās abas ir atvasinātas no primārā kaņepju auga. Sējas kaņepi audzējam mēs, un tas ir pilnīgi legāli gan te, gan Eiropas Savienībā, tā ir izplatīta vidējos un ziemeļu platumu grādos. Savukārt Indijas kaņepe savvaļā aug tikai siltajos platuma grādos, Latvijā brīvā dabā to pat nav iespējams izaudzēt līdz stadijai, lai iegūtu riekstiņu ražu.

Sandra: – Taču mūs, tāpat kā pārējos oficiālos kaņepju audzētājus, pārbauda, paņemot paraugu un laboratorijā nosakot THC līmeni kaņepēs. Arī mēs šogad trāpījāmies VAAD izlasē (katru gadu netiek pārbaudīti visi audzētāji).

Valdis: – Tā mēs saņēmām atzinumu, ka mūsu audzētās kaņepes atbilst ES noteiktajiem normatīviem un nesatur vairāk par 0.2 % THC zaļajā auga daļā, kamēr marihuānā tas ir līdz pat 25 % THC no ekstrakta sausnas.

– Kāds ir kaņepju audzēšanas cikls?
Valdis: – Kaņepes audzējam bioloģiski. Tā kā mums nav lauklauksaimnieciskās izglītības, daudz ko esam mācījušies pieredzes un kļūdu ceļā. Sandra gan ir izgājusi bioloģiskās saimniekošanas kursus. Par bioloģisko kaņepju audzēšanu noteikti neesam aptaujājuši pilnīgi visus profesionāļus, tiesa, informācijas nemaz arī nav tik daudz. Agrāk pirms industriālās lauksaimniecības zināšanas nodeva no paaudzes uz paaudzi, mēs šajā jomā strādājam tikai 10 gadus. Katrs gads ir atšķirīgs, arī sējas laikā vienmēr ir atšķirīgi laikapstākļi, par kuru ietekmi varam tikai nojaust. Un ar visu mūsu pieredzi nevarējām iedomāties, ka šogad lauks izskatīsies tik neperspektīvi.

Sandra: – Kaņepes sēj vēlu, līdzīgi kā griķus, – gaidām optimālo temperatūru, lai vidējā augsnes temperatūra būtu vismaz +8 °C. Šogad iesējām jūnija sākumā, bet ir bijuši gadi, kad esam sējuši tikai pirms Jāņiem, vienu gadu pat – pēc.

Valdis: – Līdz ar to arī ražas novākšanas periods ir vēls – oktobra sākums. Kaņepes aug 115–120 dienas. Tās ir mitrumprasīgas sākuma periodā. Audzējot bioloģiski, ir sevišķi būtiski optimāli augšanas jeb dīgšanas apstākļi pirmajās trīs nedēļās. Es pat esmu iedomājies, ka būtu noderīgi kaņepes sākumā laistīt, lai sasniegtu nepieciešamo mitruma līmeni. Vēlākā posmā jau ideāli būtu silti un sausi laikapstākļi.

Visiem bioloģiskajiem audzētājiem lielākā problēma ir nezāļu nomākšana. Ir jāpanāk, lai galvenajai kultūrai uz lauka būtu dominējošā pozīcija. Kad kaņepes pāraug parējos augus, nezāles, viss ir kārtībā. Normāli kaņepei vajadzētu sasniegt ap divu metru augstumu, tad tai apakšā nekas cits neaug. Senākos laikos kaņepes izmantoja gan nezāļu nomākšanai, gan augsnes ielabošanai. Kaņepju sakņu sistēma var stiepties līdz pat sešu metru dziļumā, ja vien pa vidu nav māla vai kāds cits blīvs iežu slānis. Šī dziļā sakņu sistēma velk uz augšu mikroelementus, kas nepieciešami parasto kultūru audzēšanai un augsnes virskārtā ar laiku noplicinās, – mūsdienās to saturu augsnē papildina ar mākslīgo mēslojumu.

Visu nepieciešamo tehniku kaņepju audzēšanai nomājam no kaimiņu saimniecības. Tehnika ir tāda pati kā citām kultūrām – sējmašīna, arkls, diski.

Sandra: – Ja nu vienīgi var būt problēmas ar novākšanu, jo kombains ir nepieciešams ļoti jaudīgs. Un svarīgi, lai saimnieks vispār to ļautu izmantot kaņepēm.

Valdis: – Kaņepju šķiedras, aptinoties ap kombaina rotējošām detaļām, var pat pārlauzt nesošo rāmi. Kādreiz bija tāds teiciens – kaņepju lauks var apturēt tanku.

Sandra: – Augu sekas vajadzībām savos 30 ha audzējam arī bioloģisko āboliņu, ko pēc tam atdodam vietējiem lopkopjiem. Vienā laukā divus gadus pēc kārtas ir āboliņš, trešajā – kaņepes! Šogad mums ir 12 ha kaņepju.

Valdis: – Pēc kaņepju novākšanas tās tiek žāvētas, sabērtas maisos un tepat pie mums mājās arī uzglabātas.

Sandra: – Pēc tam sēkla tiek attīrīta un kalibrēta, lai no tās varētu sākt gatavot mūsu produktus. Kalibrējot sēklas tiek sijātas caur sietu, atstājot pārsvarā homogēna izmēra riekstiņus, lai tālāk lobīšanas mašīnai darbs veiktos raitāk.

Valdis: – Tas nozīmē, ka no svaigajiem kaņepju riekstiņiem jānotīra čaumalas. Tā ir tapis jauns produkts – lobītas kaņepes, kas ir ļoti koncentrēts proteīna un taukskābju avots, jo satur bagātīgo kaņepju eļļu. Šeit gan jāpiezīmē, ka čaumalas ir arī ļoti vērtīga komponente, lai kaņepi varētu pilnvērtīgi saukt par superēdienu, – tajās ir lielākā daļa rupjo frakciju šķiedrvielu, kā arī mikroelementu – kalcijs, dzelzs, varš, mangāns u.c., ko cilvēkam nepieciešams uzņemt ar pārtiku. Veģetāras izcelsmes mikroelementus cilvēka organisms pārstrādā vislabāk.

– Kādu kaņepju sēklu izvēlaties?
Valdis: – Audzējam tikai Latvijas kaņepes – šķirni ‘Adzelvieši’, kas radīta no vietējās vēsturiskās šķirnes. ‘Adzelvieši’ ir iekļauta audzēšanai atļauto kaņepju šķirņu sarakstā kā saglabājamā šķirne – bet tikai Latvijas teritorijā. Jānis Adzelvietis kopā ar tēvu bija saglabājuši vēsturisko sēklas materiālu visā kaņepju aizlieguma periodā. Šķirne izceļas ar izcilām garšas īpašībām, augstu eļļas saturu riekstiņos, kā arī ļoti labu uzglabāšanas spēju, kas nebūt nav raksturīgs citām Eiropā selekcionētām šķirnēm.

– Kas skaitās laba kaņepju raža no hektāra?
Valdis: – Vidēji pietiekama raža ir ap 700 kg/ha.

– Vai visu izaudzēto kaņepju ražu pārstrādājat?
Valdis: – Jā, pilnīgi visu. Vai arī var teikt, ka izaudzējam tik, cik var pārstrādāt, vai arī – pārstrādājam visu, ko esam izaudzējuši. Savu produkciju nodrošinām visu gadu, neatkarīgi no mūsu ievākuma. Katrs produkts veidots eksperimentu ceļā, kad gatavojam, degustējam paši un liekam degustēt radiniekiem un draugiem, pēc tam atkal uzlabojam recepti...

– Vai jūsu produkcija tiek tikai vietējiem klientiem?
Valdis: – Jā, strādājam tikai Latvijā. Darām tik, cik varam paveikt ar četru cilvēku jaudu. Lielāki tirgi vai eksports mums pašlaik kā mājražotājiem noteikti nav pa spēkam.

Sandra: – Esam mēs un Valda māsa Ilze ar vīru Uldi. Mums ir arī pašiem savs algots darbs, bet praktiski visas brīvdienas pavadām tirdziņos, protams, vēl ir jāgatavo un jāiesaiņo produkcija tirdzniecībai.

Valdis: – Lai arī nedzīvojam lauka malā, par kaņepēm – ražošanu, realizēšanu – domājam katru dienu, ritms sanāk gluži tikpat intensīvs! Taču var teikt, ka kaņepes mums dod daudz spēka! No rīta iedzeram pāris malkus kaņepju sēklu eļļas un varam būt enerģiski visu dienu! Tā spēj nodrošināt cilvēka organismu ar nepieciešamo neaizvietojamo taukskābju – Omega 3-6-9 – diennakts devu. Mājās mums ļoti patīk ēst gan veselas apceptas kaņepes, gan kaņepju staku, piemēram, sajaucot to ar nedaudz medus, var iegūt ko līdzīgu halvai.

– Kur realizējat savu produkciju?
Valdis: – Regulāri piedalāmies dažādos zemnieku tirdziņos, galvenie mums ir divi – Kalnciema ielas tirdziņš Rīgā un Straupes Slow Food tirdziņš, arī Liepājā Rožu laukuma tirgus.

Sandra: – Tāpat mūsu produkciju var iegādāties veikalos – Rudzupuķe un Idille Rīgā, esam arī Rimi Klēts sadaļā, Jelgavā – Gurme, Ventspilī – Ķocis. Var teikt, ka visi mūsu produkti ir iecienīti!

Valdis: – Kaut arī kaņepju lauki mums jau ir bioloģiski sertificēti, bioloģiskās mājražošanas sertifikācija vēl ir procesā. Ilgu laiku pat šaubījāmies, vai to vajag, jo zinām, ka tāpat savu darbu veicam kārtīgi un kvalitatīvi, sanāk, ka tagad tā apstiprināšanai nepieciešams kāds paraksts no malas.

Nozarē darbojas Industriālo kaņepju asociācija, tomēr tajā neesam iesaistījušies, jo mūsu profils ir cits. Nepieskaitām sevi industriālā tirgus dalībniekiem, jo esam mazi un pārstāvam ļoti specifisku nišu. Neesam arī aktīvi sociālajos tīklos. Piederam tai paaudzei, kas uzskata, ka tiešs kontakts un saruna ir iedarbīgāks un mums piemērotāks formāts informācijas nodošanai.

Sandra: – Manuprāt, izvēloties šādu produkciju, ļoti būtiska ir smarža, aptaustīšana, iesaiņojums, kam gribas pieskarties. Izvēle notiek tad, kad esi pagaršojis produktu un atzinis par labu esam, varbūt iepatīkas pārdevēja balss tembrs. Tur ir tik daudz faktoru! Tāpēc nevaru iedomāties, kā iespējams kaut ko iegādāties internetā un zināt, ka tas garšos!

Valdis: – Mums ir svarīgi cilvēkiem nodot ziņu, ka kaņepes ir gan veselīgs, gan garšīgs produkts, –
un to var paveikt tikai klātienē. Eļļu glabājam Latvijas keramikas ražotajās māla pudelēs. Nezinu, ko darīsim, kad tās beigsies. No bērnībā lasītā man bija iespiedies atmiņā, ka ekspedīcijās senajos kuģos tika atrastas nebojātas māla amforas, kurās vēl pēc tūkstošiem gadu saglabājusies produkcija. Un patiesi – arī mūsu pircēji ir teikuši, ka eļļa saglabājas svaiga ilgu laiku.

– Uz kādiem mērķiem raugāties nākotnē?
Valdis: – Protams, kā jau visiem zaldātiem, arī mums bija un ir ģenerāļu cienīgi sapņi – sava rūpnīca, mēs ar savu produkciju iekarojam Latviju un pasauli, pierādot, cik garda un kvalitatīva ir mūsu piedāvātā kaņepju produkcija. Realitātē šie plāni pagaidām gan ir atlikti – taču noteikti neesam atmetuši cerību tos īstenot nākotnē.