, .
cloudy 8.3℃
Vārda dienu svin: Renāte, Modrīte, Mudrīte

Kā pilnveidot dārzu?

Māris Narvils - 2020-10-15 14:26:42
Kā pilnveidot dārzu?

Tradicionāli ir pieņemts, ka cilvēki veido augļu dārzus, dārzus, kur audzē dārzeņus, un košumdārzus vai puķu dārzus. Tādi dārzi prasa no cilvēka daudz darba un enerģijas, tie vienmēr ir pakļauti dažādu kaitīgo organismu uzbrukumiem. Tie vairāk un smagāk cieš no meteoroloģisko apstākļu negatīvajām parādībām. Lieliskie rezultāti un labas ražas nāk ar smagu darbu un salīdzinoši lieliem finansiāliem resursiem. Cilvēki tā ir pieraduši iekārtot un veidot dārzus, tāpēc šķiet, ka citādi nemaz būt nevar.

Paskatīties uz augiem ar citām acīm
Kas, piemēram, ietilpst vienas ābeļu šķirnes raksturojumā? − Dažādas saim­nieciskās īpašības, kas ir saistītas ar lie­tošanu, – cukuru un skābju attiecība un saturs, sausna, cik daudz dažādu bioloģiski aktīvo savienojumu augs satur. Daudz tiek raksturots vizuālais izskats un forma, piemēram, mizas pamatkrāsa un virskrāsa, kādos toņos tā ir. Tad informācija par  ienākšanos, šķirnes agrīnums. Vēl vesela rinda datu par izturību pret dažādām sēnīšu un baktēriju izraisītām slimībām, dažkārt arī kaitēkļiem. Raksturojumā tiek iekļauts, kāds ir vainags, kā veidojas veģe­tatīvie un kā ģeneratīvie (tie, kas dod ražu) dzinumi, kāds ir ziedēšanas laiks. Droši vien varētu uzskaitīt vēl kādas īpašības. Kāds teiks, ka bez šīs informācijas taču audzēšana ātri nokļūs strupceļā, un viņam būs taisnība. Šī informācija ir nepiecieša­ma sekmīgai audzēšanai.

Taču uz dārzu var skatīties arī tā, kā to dara permakultūras jeb gudrās un ilgtspē­jīgās saimniekošanas speciālisti. Izrādās, ka augu savstarpējās sadarbības iespējas ir daudz plašākas nekā līdz šim izmantotās. Augiem piemīt dažādas labas īpašības, par kurām esam daļēji mācījušies skolās, bet ir arī tādas, par ko mēs neesam aizdomā­jušies vai pat neesam zinājuši. Šo īpašību apzināšana, saprašana un gudra izmanto­šana ir uz nākotni vērsta dārza veidošana. Kāpēc tas būtu tik svarīgi? − Augu savstar­pējās attiecības ir komplicētas, tās pilnīgi noteikti ietekmē arī kukaiņus, abiniekus, rāpuļus, putnus un zīdītājus. Augi ir viens no attiecīgā biotopa daudzveidības stūrak­meņiem. Šobrīd arvien vairāk skan trauk­smes zvani par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos lielos apjomos un lielos tempos. Varētu varbūt jautāt – kāds tam ir sakars ar dārzu? Dārzs ir cilvēka mākslīgi veidots biotops, kas no monokultūras stādījuma ar atsevišķiem daudzveidības elementiem var tikt transformēts par sugām bagātu un daudzveidīgu biotopu. Rezultātā iegūs ne tikai vide, daba, bet arī pats dārzkopis.

Katrs augs dārzā var pildīt noteiktas funkcijas, kas, prasmīgi ieraudzītas un sa­prastas, palīdz veidot efektīvu dārzu, kura uzturēšanai nav vajadzīgi lieli līdzekļi.

Kāda ir auga loma
Tā ir spēja sniegt nozīmīgu ieguldījumu kopējam biotopam, kā rezultātā uzlabojas tā produktivitāte, ilgtspēja un spēja nodro­šināt bioloģiskās daudzveidības palielinā­šanos.

Esam pieraduši, ka noteikta augu suga kaut ko dod mums. Piemēram, ābele dod ābolus, upene ražo ogas, bet narcises prie­cē ar ziediem.

Visiem pazīstama ir kokveida karagāna (Caragana arborescens). Šim augam ir jauki ziedi, bet, iespējams, daudzi būs pārseigti, uzzinot, ka uz tā saknēm ir gumiņi, kas spēj no gaisa piesaistīt slāpekli, ko savukārt izmanto tuvumā esošie augi.

Kādas augu funkcijas ir acīm redzamas, t.i., lapu nomešana pašmulčēšanai, noēno­juma nodrošināšana, patvērums dzīvajām būtnēm. Un ir tādas, kas ar neapbruņotu aci nav pamanāmas, piemēram, barības vielu uzkrāšana, slāpekļa piesaistīšana. Iespējams, nākotnē, labāk izprotot augu savstarpējo sadarbību, ieraudzīsim arvien jaunas un jaunas funkcijas.

Ļoti daudz informācijas varam iegūt, lie­kot lietā permakultūras pirmo principu – vēro un mijiedarbojies. Tas nozīmē, ka augu savstarpējo saikni daudz var izprast, tos rūpīgāk pavērojot, ne tikai to, kā ogas vai augļi briest, bet arī kā augi saplaukst, zied, kādas dzīvās radības tie piesaista vai, taisni otrādi, atbaida. Tāpēc izšķir tādas parādības kā sinerģisms un alelopātija. Sinerģija – augu pozitīva savstarpējā sa­darbība, kā rezultātā uzlabojas to augšanas apstākļi un ražotspēja.

Alelopātija – organismu savstarpējās attiecības, kur augs var nomākt otru augu vai tas var notikt abpusēji. Tas parasti no­tiek ar fizioloģisku aktīvu vielmaiņas pro­duktu palīdzību. Ar tādu efektu iedarbojas parastās priedes, kadiķi, mežloki vai lakši, ķiploki, mārrutki. Daļu no šīm vielām sauc par fitoncīdiem, kas spēj ietekmēt patogēnās sēnes un baktērijas, arī vienšū­ņus. Daļēji tradicionālajā dārzkopībā ar to cīnās, izmantojot augmaiņu. Dažkārt, jo sevišķi augļu dārzos, to dēvē par augsnes nogurumu. Hektārs priežu jaunaudzes spēj 24 h laikā izdalīt 30 kg fitoncīdu. Ievu fitoncīdi spēj nomākt ērces un zirnekļus.

Funkcijas varam iedalīt vairākās lielās grupās – ekoloģiskās, saimnieciskās, ārst­nieciskās. Ekoloģiskās funkcijas ir saistītas ar augu augšanu, savstarpējo mijiedarbību dārza biotopa veidošanā.

Mulčas veidotāji
Mulča ir viens no redzamākajiem vei­diem, kā augi veido augsni. Vienlaikus tas ir tik neparasts. Augu atliekas veido­jas katru gadu atkal un atkal no jauna. Augu lapas saplaukst un rudenī nobirst, tāpat mulčas avots ir arī nobirušie ziedi, mizas plēksnes. Jo daudzveidīgākas sugas ir dārzā, jo daudzveidīgāka mulčas kārta veidosies. Jebkurš augs var dot savu artavu mulčas kārtas veidošanā, taču ir augi, kas izceļas uz pārējo fona. Būtībā tā ir dabas veidota kompostēšanās uz vietas. Mikroor­ganismiem noārdot kritušās lapas, veidojas daudz barības vielu, kas reciklēsies nāka­majā gadā, sākoties kārtējam veģetācijas periodam. Tur apakšā ir silti, jo mikroor­ganismu darbības blakus produkts ir sil­tums. Tādēļ sēklas, kas ir apakšā, vienmēr sekmīgi sadīgs un izmantos radušos siltu­mu. Pat salnas nespēs neko kaitēt. Mulča ļoti ekonomē ūdens resursus.
Mulčas augiem ir daudz lielu lapu, tie veido lielu zaļo masu, ko var appļaut un izmantot atkārtoti. Tādēļ dārzā vienmēr ir jābūt šādiem augiem. Ar lielām lapām un masu izceļas tādi augi kā tauksakne, topinambūrs, artišoks, rabarberi, papardes, lielās kreses. Mitrās vietās lielisks augs ir niedres. Mulčēšanai ļoti labi noder dažādi zaļmēslojuma augi. Appļaušanai piemēroti baltais un dzeltenais amoliņš, rudzi, kvieši, auzas, baltās sinepes, griķi, jo pēc appļau­šanas tie labi spēj ataugt. Šos augus var sēt gan atsevišķā platībā, gan starp dārza au­giem, kur, izpļaujot uzmanīgi ar trimmeri, var mulčēt uz vietas.

Ir viedoklis, ka labi jau tas ir, tikai izskatās nekārtīgi. Tādiem dārzkopjiem var ieteikt pa virsu vēl nomulčēt ar kādu glītākas mulčas kārtas veidošanas mate­riālu, piemēram, salmiem, labu sienu, ēveļskaidām. Appļaušanu ar mulčēšanu var atkārtot vairākas reizes sezonā. Lai neiz­birtu sēklas, appļaušanu ikreiz veic, pirms zaļmēslojuma augi ir sākuši ziedēt. Kā mulčas augi var kalpot ne tikai lakstaugi, bet arī koki un krūmi. Ātri sadalās arī tādi slāpekļa piesaistītāji augi kā baltalksnis un melnalksnis, eleagni, slotzaris. Dien­vidkurzemē var izmantot arī Kalifornijas ceriņu vai ceanotu. Kopjot dārzu, no šīm sugām var iegūt zariņus – sākot no zīmuļa resnuma un tievākus. Tos nav vērts šķel­dot, bet var klāt pa tiešo uz augsnes virs­kārtas. Nonākot saskarē ar augsni, tie ļoti strauji sadalās.
Trešā grupa ir zaļās vai dzīvās mulčas veidotāji augi. Pazīstamākie − baltais ābo­liņš, meža un dārza zemenes, spradzenes, dažādas mētras. Mazāk zināmie ir deko­ratīvie augi – zemais pelašķis, armērijas, ložņu cekuliņš, kodīgais laimiņš.

Ir augi, kam ir mietsaknes. Tās spēj iespiesties augsnē vairāku metru dziļumā un pacelt no augsnes dziļākajiem slāņiem barības elementus, ne tikai lai nodrošinātu paši sevi, bet arī dotu iespēju tos izmantot citiem augiem.

Barības vielu uzkrājēji
Ir augi, kam ir mietsaknes. Tās spēj iespiesties augsnē vairāku metru dziļumā un pacelt no augsnes dziļākajiem slāņiem barības elementus, ne tikai lai nodrošinātu paši sevi, bet arī dotu iespēju tos izmantot citiem augiem. Pie šādiem augiem pieder zaļmēslojuma kultūras − lucerna, lupīna, saulespuķes, ziemas un vasaras vīķi, eļļas rutks un baltās sinepes, lopbarības redīss, sējas lini, rapši. Starp šiem augiem ir daudz nezāļu, kuras ar nolūku kontrolētā veidā var izmantot, lai augsni bagātinātu. Atmirstot tās saistītos barības elementus atdod atpakaļ augsnei. Piemēram, baltā balanda, ceļtekas, kosas, parastā māllēpe, tīruma mīkstpiene, sīkā nātre, parastais pelašķis, cirtainais pētersīlis, dārzeņu por­tulaka, parastā vircele, parastā virza.  Īpaši izceļas pienene, kas spēj pacelt no dziļā­kiem augsnes slāņiem septiņus dažādus barības elementus. No ārstniecības augiem jāmin deviņvīru spēks, ārstniecības kume­lītes. No citiem augiem – ērgļpapardes, pelargonijas, smilgas, astilbes, avotkreses, tauksakne. No kokaugiem – riekstkoki, baltā robīnija, plēkšņainā kārija.

Slāpekļa piesaistītāji
Tie ir lakstaugi, koki un krūmi, kam uz saknēm gumiņos parazitē slā­pekļa saistītājas Rhizobium bak­tērijas, kas spēj veikt dārzkopim tik vērtīgo darbu – saistīt slāpekli no atmosfēras gaisa, tā paša, ko elpojam mēs. Unikāla augu spēja, kas ir jāizmanto pēc maksimālās programmas. Ne velti arī Eiropas Savienības likumdošanas aktos prasīts, lai saimniecībā 20 % aramzemes augtu tieši tauriņzieži. Sējamiem tauriņziežiem ir ļoti svarīga sēklas materiāla apstrāde ar nitragīnu. Katrai tauriņziežu sugai tas ir atšķirīgs, tādēļ jāpasūta. Pie mums Latvijā to var pasūtīt SIA Biofekts. Kā pirmos starp slāpekļa saistītājām kultūrām var minēt cilvēka pārtikā izmantojamos dār­zeņus – sniega zirņus, cukurzirņus, lielos brūnos zirņus ‘Retrija’, dārza pupas (cūkpupas), krūmu pupiņas graudiem, krūmu un stīgotājpu­piņas pākstīm, ugunspupas, soja un zaļas sojas pupiņas 'Edamame'. No krūmiem ir jāmin sudraba šeferdija, eleagni – čemurainais, daudzziedu, sudrablapsu, šaurlapu. No lakstaugu tauriņziežiem ir jāmin visu veidu āboliņi (sarkanais – viengadīgais un daudzgadīgais, baltais, Ēģiptes), lupīnas (baltā, dzeltenā, šaurlapu, daudzgadīgā), vīķi, baltais un dzeltenais amoliņš, pļavas dedestiņa, ragainie vanagnadziņi, lucerna, galega. No kokiem var minēt robīnijas, kokveida karaganas, smiltsērkšķus, ragu koku, zeltlietu, Amūras mākiju.

Augsnes dezinficētāji  un kaitēkļu atbaidītāji
Vispirms par augsnes dezinficētājiem. Domāju, ka daudzi zina, ka pie šīs grupas pieder zaļmēslojuma augi − eļļas rutks, baltās sinepes, auzas, ziemas rudzi. Tās zaļmēslojuma kultūras, kuras nāk no krust ziežu (kāpostu) dzimtas, ar savu sakņu sistēmu izdala sēru saturošus savie­nojumus. Sērs ne tikai iedarbojas uz augu slimību ierosinātājiem, bet arī var samazināt augsnē ziemojošu kaitēkļu skaitu. Eļļas rutks var par treš­ daļu samazināt sīpolu mušas populāciju. Ir augi, kas atbaida dažādas dzīvās radības, kuras mums netiešā veidā dārzā var sagādāt problēmas, bet kuru ierobežošanai ir jāpie­vēršas tikai masveida savairošanās gadīju­mus. Pret kurmi var izmantot melnā plūš­koka zariņus, tos izliekot alās. Pret lauku strupastēm – dzeltenās samtenes. Nevar izmantot hibrīdšķirnes, jo tās kaitēkļus pat piesaista. Jāizmanto sīkziedu vecās šķirnes. Pret nematodēm var audzēt tādu spēcīgu garšaugu kā lupstājs un kliņģerītes, arī sīkziedu veco šķirņu samtenes.

Augi kukaiņu pievilinātāji
Šie augi dārzam ir ļoti svarīgi, jo no tā, cik prasmīgi dārzkopis attīstīs šīs iespējas, būs atkarīgs, cik daudz pašam dārzkopim būs jāveltī laiks, lai cīnītos ar kaitēkļiem, izmantojot tiešās apkarošanas metodes. Kaitēkļi sagādā dārzam daudz raižu. Inte­resanti ir dati, ka ASV pēc Lauksaimnie­cības departamenta datiem kaitēkļi rada 14 % ražas zudumu. Izrādās, ka pirms 50 gadiem kaitēkļi spējuši ražas samazināt tikai par 7 %. Loģisks ir jautājums, kur tad ir vareno insekticīdu pienesums ražu saglabāšanā. Šie dati apstiprina manu pie­ņēmumu, ka nākotnē, pateicoties arvien krasākām meteoroloģisko apstākļu izmai­ņām, kaitīgo organismu un tajā skaitā kaitēkļu uzbrukumi kļūs arvien grūtāk kontrolējami. Tam visam pamatā ir trīs ie­mesli – augsnes noplicināšana, tā zaudējot daudz dabisko palīgu zem zemes. Lauk­saimniecības lauku masivizācija, likvidējot mazās saliņas, kurās patverties kaitēkļu dabiskajiem ienaidniekiem. Visbeidzot nepareiza insekticīdu lietošana. Ir jāmā­cās.  Kaitēkļu sugu ir daudz, taču izrādās, ka derīgo kukaiņu sugu, kas var palīdzēt ar tiem cīnīties, ir vēl vairāk. Derīgos kukaiņus iedala divās lielās grupās. Viena grupa ir kukaiņi, kuri apputeksnē visus ziedošos augus, tā veicinot to ražas veidošanos, otra grupa – tiešie cīnītāji ar kaitēk­ļiem, tādēļ ziedošo augu, kas izdala nektāru nekad dārzā nevar būt par daudz, jo tie kalpo kā saimniekaugi neskaitāmām plēsīgo kukaiņu sugām.

Tādēļ katrā dārzā ir jāaug tādiem au­giem kā pelašķi, griķi, dvīņziedu monar­das, ilzītes, lavandas. Noteikti ir vajadzīgi augi no seleriju dzimtas (Apiaceae) – fen­helis, dilles, koriandrs, savvaļas burkāns. No divgadīgajiem – selerijas, pētersīļi, ķimenes. Daudz plēsīgo kukaiņus piesaista liliju (Liliaceae), asteru (Asteraceae), lūp­ziežu (Laminaceae) dzimtu augi. Derīgo kukaiņu sekmīga darbība ir tieši saistīta ar augu sugu daudzveidību dārzā. Tie pievi­linās pēc iespējas lielāku plēsīgo kukaiņu sugu skaitu. Tikai daudzskaitlīga to armija spēs laikā un vajadzīgajā apjomā kontro­lēt kaitēkļus, kas mēģinās savairoties. Jo daudzveidīgāka būs kukaiņu pasaule dār­zā, jo vairāk tā pievilinās dažādus putnus, kas arī noteikti kā daļu no savas barības izmantos dārza kaitēkļus.

Augi aizsargi (cietokšņi)
Specifiska augu grupa, kas neļauj dārzā savairoties in­ vazīvām augu sugām. Tiem ir raksturīgi daudzi un blīvi dzi­numi virs zemes un spēcīga sakņu sistēma zem zemes. Tie spēj noēnot un nomākt invazīvās sugas. Tie spēj ierobežot nezāles, zāli, ložņājošas nezā­les. Mums pazīstamākie ir tauksakne un topinambūrs. Skaisti dekoratīvie augi ir knifofijas un arī Maksimiliāna saulgriezes.

Augsnes irdinātāji
Augsnes dažkārt mēdz būt nepietiekami irdenas un ne tik labu struktūru. Tās var būt sablīvētas un pārāk mālainas. Lielai daļai dārzkopju ir iesakņojies priekšstats, ka tikai tehnika spēj tādas augsnes padarīt irdenas, patiesībā to ļoti sekmīgi spēj dažā­das augu sugas – augsnes irdinātāji, kam ir mietsakne. Tādi ir baltie redīsi (daikoni), lopbarības redīsi, cigoriņi, tauksaknes, artišoki un slavenā nezāle pienene. Ir augu grupa ar ļoti sazarotu sakņu sistēmu, pie­mēram, eļļas rutks, baltās sinepes, rapši, lucerna. Tos parasti ir vēlams audzēt vienu līdz divas sezonas pirms dārza stādīšanas vai uzreiz izsēt zem augļu kokiem. Kad tie ir izauguši un sakņu sistēmu izveidojuši, tos pirms ziedēšanas tos appļauj, apakšā nomulčē un pa virsu noklāj ar kādu no mulčas materiāliem. Sakņu masa satrūdot radīs ievērojamu pienesumu augsnes orga­niskajai vielai.

Augi citu derīgo organismu pievilināšanai
Tādiem augiem var būt gan ļoti prak­tiska, gan estētiska nozīme, jo ļauj dārzam piesaistīt jaunas putnu, kukaiņu, jo sevišķi tauriņu sugas. Šādi augi ir melnais plūš­koks, grimoņi, krūmmellenes, aronijas, rožu sugas, vilkābeles, Kalifornijas ceriņš, dažādu sugu ķirši, parastā ieva un Virdžī­nijas ieva.

Aizsargstādījumi
Tiem iespējamas vairākas funkcijas. Pir­mā – uzlabot dārzā mikroklimatu. Parasti tas ir jaunos dārzos, kas tiek veidoti pilnīgi klajā vietā. Tad ir vitāli nepieciešams dārzu norobežot no aukstajiem ziemeļu, ziemeļ­rietumu un ziemeļaustrumu vējiem. Lai tāds aizsargstādījums būtu funkcionāls arī ziemā, kad aukstie vēji var apdraudēt dārzu.

Jāizvēlas parastā egle, lētākais variants, jo stādus ir iespējams sarakt zem elektropārva­des līnijām, gan ar piebildi, kad nav tikko pāri gājusi tīrīšana, gan  pa grāvju malām. Ar eglēm vien nebūs pietiekami, vajag vēl vismaz lazdas un vilkābeles, jo tad šāds aiz­sargstādījums pildīs otru funkciju –  pasar­gās dārzu no nelūgtiem viesiem, piemēram, no stirnām, briežiem, mežacūkām, aļņiem. Lai panāktu pilnīgāku efektu, iestāda vēl mežrozītes, savvaļas kazenes. Ja gribas lielā­ku sugu daudzveidību, lai varētu ievākt arī ražu, tad var stādīt ābeles, ērkšķu plūmes, Kaukāza plūmes. Kā slāpekļa saistītājus var stādīt kokveida karagānas. Stādījums ir jāveido tā, lai tas aizturētu no 40 līdz 70 % vēja radītās gaisa plūsmas. Atklātā vietā vairāk, savukārt tur, kur ir citi koku puduri vai stādījumi, mazāk. Pilnīga vēja apturēša­na rada nevajadzīgu vēja turbulenci aizvēja pusē. Vēja aizsargstādījums pasargās 2−5 reizes platāku dārza joslu par tā augstumu. Dzīvžogs 5 m augstumā pasargās dārzu 10−25 m platumā. Dzīvžogā var stādīt iz­turīgas šķirnes plūmes un ķiršus, irbenes, tā iegūstot ražu.

Aizsargstādījumus ar mērķi papildus iegūt siltāku mikroklimatu dārzā parasti veido U burta veidā, ar liekumu uz zieme­ļu pusi. Tad valdošo vēju pusē stāda egles, priedes, lazdas. Siltākos rajonos − ogu īves, kadiķus. Zemākus krūmus stāda arī austrumu un rietumu pusē, lai saule vairāk iesildītu stādījumu ieskauto platību.

Aizsargstādījumi varbūt arī ar pretēju mērķi – lai pasargātu vasarā no pārmērīgas saules. Parasti tad veido pergolu netālu no dzīvojamās mājas – dienvidu vai rietumu pusē. Konstrukciju veido no koka (atjau­nojama) un to noaudzē ar augiem, kam ir plats un spēcīgs aplapojums. Vasarā zem šīs noaudzētās konstrukcijas būs krietni vēsāks. Savukārt ziemā, lapām nobirstot, zariem cauri mājas logos neraucēti iespīd saule. Šim nolūkam lieliski var izmantot vīnogas, aktinīdijas. Tā papildus vēl rudenī gūstot gardu ražu.

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Organiskā mēslojuma izmantošana dārzā
Organiskā mēslojuma izmantošana dārzā

Iepriekšējā numurā iepazīstinājām ar vircām, salmiem un kūtsmēsliem....

Multifunkcionālais Malabāras spināts
Multifunkcionālais Malabāras spināts

Visiem saprotamā valodā šis daudzfunkcionālais telpaugs ir bazella (Basella...

Greizlapes – orģinālu lapu begonijas telpās
Greizlapes – orģinālu lapu begonijas telpās

Begonijas (Begonia) asimetrisko lapu dēļ dēvē par greizlapēm....

Janvārī, februārī un martā ziedošie
Janvārī, februārī un martā ziedošie

Tumšā gada nogale, kas mijas ar gada sākuma pirmajiem saules stariem, iepaz...