Saimniecība „Irbes dārzeņi” atrodas Zemgalē – Jelgavas novada Platones pagasta Lielvircavā, Vircavas upes krastā. Katru sestdienu Irbes bodes saimnieku var satikt Kalnciema kvartāla tirdziņā Rīgā. Stāsta saimnieks Aigars Irbe.
– Kā radās Irbes dārzeņi?
– Saimniecību sauc Irbes bode. Pēcpadomju periodā radās iespēja privatizēt zemi. Tā arī mēs izveidojām savu saimniecību 6 ha platībā. Tā kā nodarbojamies tikai ar sakņu un dārzeņu audzēšanu, tas ir pietiekami.
– No kuras puses esat?
– Esmu dzimis un uzaudzis tepat Lielvircavā. Vecāki savulaik strādāja kolhozā Sarkanā zvaigzne. Savu bērnību pavadīju laukos, ābeļdārzā. Kā jau padomju laika lauku bērns, vasaras pavadīju, ravējot cukurbiešu laukus un strādājot piemājas saimniecībā. Kopš sevi atceros, mani vienmēr saistījuši lauku darbi, it sevišķi dārzeņu audzēšana.
Sieva man ir no Rīgas, un viņas darbs saistīts ar cilvēkresursu vadību. Mans lielais balsts saimniecībā ir mani vecāki, kuriem ir pāri par 80 gadiem. Tēti mēs saucam par agronomu, jo viņš atbild par rušināšanas, sēšanas un visiem darbiem, kas attiecas uz dārzeņiem un to kopšanu ar traktortehniku. Mamma sēj, piķē, podo stādus un izdaiļo sētu ar puķēm. Savukārt es vairāk atbildu par siltumnīcām.
– Vai arī vecāki mudināja attīstīt savu saimniecību?
– Tā vairāk ir paša izvēle. Vairs nebija vēlmes strādāt algotu darbu, biju pietiekoši ilgi to darījis. Gribēju pats pieņemt lēmumus, it sevišķi par tām lietām, kas mani interesē un kas patīk.
Pēc pamatskolas gribēju iestāties Bulduru tehnikumā, bet to neizdarīju. Arī pēc vidusskolas bija vēlme doties uz Bulduru tehnikumu, bet, mātes mudināts, devos uz Rīgu, LU Fizikas un matemātikas fakultāti, kur ieguvu maģistra grādu matemātikā. Darba gaitas saistīju ar loģistikas nozari plašākā nozīmē. Šajā jomā pavadīju 25 gadus. Strādāju noliktavu saimniecību transporta loģistikā ar dažādu preču importu, eksportu, tranzītu.
Interese par lauksaimniecību nekur nepazuda. Paralēli darbam Rīgā hobija līmenī, palīdzot vecākiem, visu laiku saimniecībā nodarbojos ar lauksaimniecību.
Paldies Jutai (Aigara Irbes dzīvesbiedre – D.D.) par atbalstu un pamudinājumu –pirms pieciem gadiem nolēmu atgriezties pie sava aicinājuma un atstāju algoto darbu, lai pilnībā pievērstos sirdslietai – lauksaimniecībai. Beidzot īstenoju savu vēlmi un iestājos Bulduru tehnikumā, kur ieguvu dārznieka pamatizglītību.
Sākotnēji kopā ar sievu Jutu Rīgā bijām atvēruši mazu veikaliņu, kur realizējām saimniecībā izaudzēto. Kad no Rīgas pārcēlāmies uz Jelgavas novadu, sapratām, ka šāds formāts mums īsti vairs neder – nebija izdevīgi algot divas pārdevējas, kā arī katru dienu vest uz Rīgu svaigus dārzeņus. Rezultātā izdevumi pārsniedza ienākumus un mēs nolēmām veikaliņu slēgt.
– Kādas kultūras audzējat?
– Audzējam visu veidu dārzeņu sortimentu nelielos daudzumos. Mums ir kāposti kartupeļi, burkāni, pētersīļi, pastinaki, kāļi, rutki, tomāti, paprika, gurķi, baklažāni, visu veidu zaļumi, dilles, kinza, pētersīļi, kā arī āboli un ogas.
Man sirdij vistuvākā kultūra ir tomāti. To audzēšanā uzsvaru lieku uz vecajām šķirnēm, nevis hibrīdiem. Vecās tomātu šķirnes mūsu saimniecībā tiek ataudzētas apmēram gadus 30. Ir tomāti, kuru šķirņu nosaukumus vairs neviens neatceras, ir tikai nosaukumi – Aveņu, Zivtiņa, Kivi u.c. Ja arī sortiments tiek papildināts ar kādu jaunu šķirni, tad sēklas iepērku tikai no tomātu kolekcionāriem. Vecajām šķirnēm ir citas garšas īpašības. Pārējos dārzeņus audzēju no profesionālām sēklām.
Patīk arī agrie zirņi. Tie siltumnīcā tiek iestādīti jau februārī, lai maija vidū varētu realizēt un iepriecināt klientus.
Pēdējos gados esmu pievērsies arī zemeņu audzēšanai slēgtajās platībās (siltumnīcā). Tās plānots tuvākajā nākotnē paplašināt, palielinot siltumnīcu platību.
– Vai ir kaut kas tāds, ko nepatīk audzēt un kas nesanāk?
– Nē, nē, nekā tāda nav. Ar zemenēm segtajās platībās iet grūtāk, bet mērķis ir šīs kultūras audzēšanu vēl attīstīt.
– Cik plašas ir siltumnīcas?
– Aptuveni 400 m2. Pamatā siltumnīcā audzējam tomātus un papriku, zaļumus, pavasarī dilles, salātus. Gurķus ļoti maz, jo tos audzēju uz lauka. Pēc tam tajā vietā tiek stādīti tomāti un paprika.
– Kā audzējat baklažānus?
– Vispirms podiņos stādiņus, ko pēc tam izstāda ārā. Siltumnīcā audzēt man nepatīk, jo baklažānus iecienījušas tīklērces, bet es nevēlos lietot augu aizsardzības līdzekļus to apkarošanā. Tīklērcei garšo arī gurķi un tomāti, bet ne tik ļoti. Tāpēc labāk gurķus un baklažānus stādu ārā. Šogad ap 15. maiju jau visus baklažānus izstādīju ārā, jo negribēju ilgi stādus mocīt pa siltumnīcu. Ja sola salnu, piesedzu ar agroplēvi.
– Izglītība palīdz darbā?
– Jā, bet ne tikai. Palīdz arī iepriekšējā darba pieredze. Es sevi uzskatu par loģiski domājošu un saskatu loģiku visā, ko daru, tas man ļoti palīdz. Matemātiskā loģika, loģistika. Loģistika ir loģiska.
– Vai jums ir arī algoti darbinieki?
– Jā, sezonas laikā ņemam laukstrādniekus, jo citādi nav iespējams iztikt, bet pamatā cenšamies iztikt ar ģimenes spēkiem. Saimniecībā palīdz arī bērni. Vecākā meita Austra ir savā dzīvē un strādā ar datoriem. Pārējie visi vēl iet skolā – dēli Arnolds un Kārlis (12 un 14 gadi) un meitiņa Lotte (5 gadi).
– Tad jau viņi vēl ir maziņi.
– Jā, tāpēc man nāksies vēl ilgi un dikti strādāt.
– Viņiem patīk lauku darbi?
– Cenšas jau savu reizi pamukt. Pagaidām vēl neredzu, kurš būtu mana darba mantinieks. Par to vēl pāragri spriest.
– Vai ir jums ir kāda tehnika specifiski dārzeņu audzēšanai?
– Kaut kas ir pielāgots, kaut kas pašu uztaisīts – kāpostu stādāmais, pupu stādāmie.
– Vai saimniecības attīstībā izmantoti arī kādi projektus?
– Esmu par to domājis, bet vēl pagaidām neesmu izmantojis. Neesmu sadūšojies. Citu iemeslu nav.
– No cik hektāriem sākas biznesa saimniecība?
– Viss ir atkarīgs no specifikas. Var jau arī iztikt, sākot no 400 m2, ja ir speciāla kāda īpaša kultūra un kāds nišas produkts.
– Kas veido vislielākās izmaksas saimniecībā?
– Sezonas laukstrādnieki. Tā ir šobrīd pati sāpīgākā pozīcija – dārgi, lai gan izmantoju Latvijas augļkopju asociācijas izcīnītās sezonas laukstrādnieku nodokļu atlaides, un nav īsti, kur darbiniekus dabūt. Ar pārējām izmaksām jau rēķinies un esi pie tām pieradis – degviela, elektrība, materiāli, minerālmēsli, sēklas. Viss jau ir dārgs, bet ar to tu rēķinies.
– Kāds bija iepriekšējais gads uzņēmumā?
– Grāmatvedei vēl neesmu prasījis, kādi ir rezultāti, bet domāju, ka mīnusos nebiju. Arī par covid laiku īpaši nesūdzos. Izmantojām tiešās piegādes, tirdziņi bija atvērti. Ar realizāciju viss bija normāli. Bija sarežģītāk, jo jālieto maskas un jāievēro noteikumi, bet, ka būtu diži kaut kas mainījies, tā gan nebija.
– Kāda izskatīsies saimniecība pēc vairākiem gadiem?
– Lielsaimniecība šeit noteikti nebūs, man tāda mērķa nav. Es pat īsti to negribu. Gribu tādu, kur es pats piedalos un kontrolēju procesus. Nākotne būs tām saimniecībām, kuras domās par nišas produktiem. Plānoju vairāk attīstīt zemeņu audzēšanu zem segumiem un palielināt siltumnīcu platības.
– Vai ir doma par bioloģisko saimniecību?
– Uzskatu, ka man pareizais virziens ir integrētā saimniecība.
– Vai Latvijas lauksaimniecībai ir nākotne?
– Tas, ko es redzu apkārt, liecina, ka ar lauksaimniecību viss ir kārtībā. Ir tikai jādara. Gan lielajiem, gan mazajiem, kas strādā, viss ir kārtībā. Tiem, kas grib saņemt tikai maksājumus, kompensācijas, dotācijas un vēl kaut ko tamlīdzīgu, problēmas būs vienmēr. Laukos ir tikai darīšanas vaina.
– Kur gūstat informāciju par jaunumiem nozarē?
– Lai sekotu līdzi inovācijām nozarē, ziemā noteikti izglītojos. Periodā, kad lauku darbu ir mazāk, piedalos dažādos semināros, arī attālināti, lasu dažādu literatūru. Par jaunumiem nozarē informāciju saņemu no Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra, arī mājaslapas, e- pastā atnāk informācija par semināriem un mācībām. Labas mācības un seminārus organizē arī Agrimatco.
– Kur realizējat savus produktus?
– Produkciju audzējam tādos apjomos, cik paši spējam realizēt un pārstrādāt. Produkciju realizējam tikai tirdziņos vai individuālos pasūtījumos, veicot piegādes. Katru sestdienu mani var satikt Kalnciema kvartāla tirdziņā. Svētdienās arī dodos uz kādu no tirdziņiem. Redzēt mūsu aktivitātes var Facebook lapā Irbes bode.
– Jūs minējāt pārstrādi.
– Marinējam gurķus, gatavojam tomātus želejā un savā sulā. Taisām dažādus marinējumus. Esmu mājražotājs.
– Kāds ir Jūsu dzīves moto?
– Darbošanās moto – ar mīlestību pret vēderu un zemi. Gan mana ģimene, gan klients ir ar ilgtspējīgu domāšanu un prasīgs pret produktu. Tas nozīmē – zeme mums ir viena un ir vērtība. Mēs to vēlamies atstāt nākamajām paaudzēm nesabojātu. Līdz ar to, audzējot dārzeņus, neizmantojam konvencionālās lauksaimniecības metodes un cenšamies maksimāli iztikt bez papildu ķīmijas līdzekļu izmantošanas.
Dzīves moto – elpojam dziļi! Es tā domāju, ka vienmēr vajag ieturēt pauzi, pirms pieņemt lēmumus, nevis sasteigt.
– Cik ilgi jāelpo dziļi?
– Atkarībā pēc situācijas.
– Kas jūs esat pēc horoskopa?
– Vērsis, esmu vilcējs. Nebados, esmu mierīgs, bet nevajag man sarkanu lupatu acu priekšā purināt. Tad esmu zilonis trauku veikalā.
– Kas iedvesmo?
– Kad sajūti savu darba rezultātu. Kad ir laba raža, kad raženi padevušies agrie dārzeņi, zirņi. Tas ceļ spārnos.
– Kā atjaunojat spēkus?
– Cenšos ar ģimeni kaut kur izbraukt un iziet, pamatā tepat pa Latviju, bet gadās arī kāds ārzemju brauciens.
Mana otra sirdslieta ir makšķerēšana. Saspringto darbu sezonā mēģinu atvēlēt laiku arī Vēlētos biežāk, bet diemžēl laika ir tik, cik ir. Šogad esmu noķēris vimbas, brekšus. Vēl ceru uz kādu skaistu līdaku. Mana lielākā līdaka ir 3 kg. Zivis jātīra man pašam. Tas ir mans uzdevums, rezultātu gaida arī mani trīs kaķi.
– Kā visu varat paspēt?
– Nevaru paspēt, bet cenšos – uz miega rēķina. Mazāk sanāk atvēlēt laika hobijam. Tā arī cenšos.
– Ja vēlreiz būtu jāsāk no sākuma, vai darītu to pašu?
– Darītu. Tas ir tas, ko es gribu darīt. Tas nenāca uzreiz, tas nenāca viegli. Ja nebūtu sievas atbalsta, pieļauju, ka nebūtu sadūšojies tādam lēmumam.
– Ko jūs vēl gribētu iemācīties un kur aizbraukt?
– Mācīties turpināšu tikai specialitātē. Esmu bijis, bet atkal gribētu uz Spāniju, uz Portugāli arī gribu. Kaut tur ir karsti, bet es tik un tā gribu.
– Jūsu vēlējums sev?
– Nesalūzt.
– Vēlējums ģimenei?
– Izturēt manu aizņemtību.
– Un citiem lauksaimniekiem?
– Strādāt. Strādāt un necerēt uz brīnumiem.
Šoreiz parunāsim par veselīgām fiziskām aktivitātēm. Ne par darbu, arī ne p...
Gan ķiploki (Allium sativum), gan sīpoli (Allium) ir pasaulē atzīti garšau...
Zemnieku saimniecībā Kugras Jaunsvirlaukas pagastā, Jelgavas novadā jau 30 ...
Ai, ai – nu kas tad interesē mūsdienu bērnus? Tik braukāt ar pirkstu pa vi...