Saimnieks LV / 2022.gads (Novembris)

Rīgas pievārtē, skaistā priežu meža ielokā savu gardo augļu un ogu oāzi ļoti mērķtiecīgi un veiksmīgi veido Ieva un Jānis Sprižas kopā ar saviem trīs bērniem. Ir pārsteidzoši, ko iespējams panākt ar zināšanām, pieredzi un vēlmi darīt. Lai vismaz nedaudz ielūkotos viņu bioloģiskās saimniecības IK Dabas gardumi biznesa virtuvē, aicinājām uz sarunu Ievu.

– Kur atrodas saimniecība un kāda ir tās vēsture?
Ieva Spriža: – Saimniecība atrodas Mārupes novada pašā tālākajā nostūrī pie Cenu tīreļa purva, kur 90. gados vīra vecāki nopirka zemi. Šeit tika turētas slaucamās piena govis, vīrs pārņēma saimniecību 2006. gadā, palaižot tēti pensijā. 2011. gadā nolikvidējām piena lopus un pārgājām uz gaļas liellopu audzēšanu. Kad 2013. gadā piedzima mūsu otrs puika, atteicāmies arī no gaļas liellopiem, jo apkārtnē nebija pieejamas ganības, un izlēmām pievērsties augļkopībai.

– Kas jūs ar vīru esat pēc izglītības?
– Jānis ir pabeidzis Bulduru Dārzkopības vidusskolu un studējis LLU Lauksaimniecības fakultātes agronomos, es turpat mācījos ekonomistos. Tā mēs, LLU studiju laikā Jauno Zemnieku klubā organizējot dažādus pasākumus, arī iepazināmies. 2009. gadā apprecējāmies, es pēc tam vēl studēju RISEBA maģistrantūrā Projektu vadību un paralēli strādāju Vides ministrijā par ES projektu finansisti.

Pēc gada aizgāja strādāt uz RTU par projektu vadītāju asistentu, bet, kad 2011. gadā piedzima pirmais puika, valsts darbā vairs neatgriezos. Vecākajam dēlam decembrī būs 11 gadi, vidējam ir 9, meitiņai arī 4 gadi. Šobrīd atkal mācos – studēju maģistrantūrā Pārtikas tehnoloģijas fakultātē Pārtikas zinātni, līdz ar to man ir izveidojusies laba sadarbība ar universitāti jauno pārstrādes procesu jomā.

– Kā sadalāt darbus saimniecībā?
– Vīrs pārzina šķirnes, veic lauku darbus, man uzticēta pārstrāde, mārketings, projektu rakstīšana. To apvienojot, ir lielisks rezultāts. Paši par to priecājamies.

Mums ir bioloģiskā augļkopības saimniecība, 2014. gadā sākām pārstrādi, kas nu jau krietni uzņēmusi apgriezienus. Kad saskārāmies ar to, ka ziemā nav pieejamas bioloģiskās izejvielas pārstrādei, sākām stādīt augļudārzu un ogulājus. 

– Tiekat galā pašu spēkiem vai algojat darbiniekus? 

– Gan tā, gan tā. Strādājam paši, un ir vēl darbiniece pārstrādē. Jaunus, kvalificētus darbiniekus sameklēt Pierīgā ir teju vai neiespējami, tāpat cilvēkus, kas varētu ravēt vai lasīt ogas. Tāpēc saimniecībā darbi tiek plānoti un ir pielāgoti, lai maksimāli varam tos paveikt saviem spēkiem. Mums ir dažādi augsnes apstrādes agregāti, kas mulčē apdobes, apdobju ravētāji – gan mehāniskie, gan tāds, kuram pašam ir roka jāpieliek, ir ogu vākšanas kombains, no Čehijas atvestā apdobju frēze. Traktoram pa priekšu iet apdobju frēze, kam aizmugurē ir zāles pļāvējs, kas uzrušinātajai apdobei met virsū sasmalcinātu āboliņu, lai no augsnes neiztvaikotu mitrums, vienlaicīgi nomulčētu, piesaistītu slāpekli un iedotu mēslojumu. 

Mēs kā saimniecība esam ļoti pašpietiekami. Nesen esam īstenojuši divus Leader projektus, ir uzbūvētas divas saimniecības ēkas – augļu un ogu uzglabāšanai visu gadu un ēka, kurā notiek pārstrāde, ir mūsu produkcijas veikaliņš, notiek ekskursijas un dažādi pasākumi. 

Ogu lasīšanas kombains. 

– Kādas kultūras un kādās platībās audzējat? 

– Ir 20 ha ogulāju, 5 ha atvēlēti sausseržiem, 2 ha upenēm, 1 ha jāņogām, 3 ha ērkšķogām, 8 ha rudens avenēm un 0.5 ha dažādiem sīkumiem – ābelēm, piparmētrām, plūmēm, cidonijām, ķiršiem. Apsaimniekojam 150 ha zemes, no kuriem 85 ha ir bioloģiskā saimniecība. Līdz 2023. gada pavasarim IMA projekta ietvaros tiks apstādīti pāris desmiti ha ar upenēm un iegādāti lauksaimniecības agregāti.

Izvēlamies bioloģiskajai saimniekošanai piemērotas šķirnes, jaunas, perspektīvas un deserta šķirnes. Vīrs pēta, piemēram, kuras ir lielogu avenes, deserta ogas, kuras neslimo, ir lielas, stingras, garšīgas un vienlaikus piemērotas mehanizētai vākšanai. 

Dažādu kultūru audzēšana ļauj sadalīt riskus – ja nosalst upenes, ir cerība uz avenēm. Ar kombainu vasaras sākumā vācam sausseržus – maijā, jūnijā, jūlijā atkarībā no šķirnes, tad upenes, jāņogas, ērkšķogas un rudenī rudens avenes. Gandrīz visu pārstrādei nepieciešamo izaudzējam paši, lielos daudzumos iepērkam tikai smiltsērkšķus un ābolus, jo ābeles mūsu smilšainajā zemē īsti negrib augt. Ogas pārdodam svaigā veidā un pārstrādājam šeit uz vietas. Pārstrādei ziemā bioloģiskās jāņogas, ērkšķogas, avenes nav pieejamas vai arī ir ļoti dārgas.

Man pašai ļoti patīk pīlādži, garšo pīlādžu marmelāde un dažādi produkti no pīlādžiem, tāpēc gribētu pīlādžu dārzu, bet vīrs iebilst – viņš nespējot ieraudzīt vēl kādu brīvu stundu dienā, kad es varētu lasīt pīlādžus. Tos nevar vākt mehanizēti, ir nepieciešama cita tehnika. 

– Saimniecībā izmantojat specializēto tehniku. Kāda ir jūsu pieredze ar to? 

– Vīrs dažus agregātus ir uzkonstruējis pats, piemēram, dziļirdinātāju, kas uzrušina sablietējušos augsni, lai augsnes mikroorganismi aktīvi darbotos. Paštaisīts ir arī zāles pļāvējs, kas nopļauto zāli ber uz apdobes. Kāpostu stādītājs ir pielāgots mūsu ogulājiem, krūmiņiem. Ir iegādāta izkliedētājpiekabe, kas mēslojumu kaisa tieši uz apdobes, nevis pa visu teritoriju. Ar šo piekabi var arī kaļķot uz apdobēm tieši tur, kur tas visvairāk nepieciešams.

Ir ogu vākšanas kombains, tāpēc, lai 2 ha platībā novāktu 12 rindās sastādītās upenes, pietiek ar diviem cilvēkiem – vīrs sēž traktorā, es uz kombaina. Palīgā atnāk arī dēli. Ja ir labas raža un piemēroti apstākļi, no vienas rindas 30 minūtēs, braucot turp un atpakaļ (mums ir pusrindas kombains), varam novākt pustonnu ogu. Negribu pat domāt, cik laika paietu, divatā lasot ar rokām. 

Jau stādot, sapņojām, ka reiz būs arī ogu novākšanas kombains, tāpēc attālumi starp ogulāju rindām uzreiz tika atstāti, lai būtu iespējama vākšana ar kombainu.

– No cik hektāriem sākas biznesa saimniecība?

– Kad rakstījām pirmo pieteikumu projektu konkursam Atbalsts mazajām lauku saimniecībām, bija prasība – vai nu 2 ha, vai 2000 EUR. Sākām augļkopības saimniecību ar 2 ha aveņu, nu pa šiem gadiem esam tikuši līdz 20 ha, un līdz pavasarim vēl jāapstāda pāris desmiti hektāru ar upenēm.

Augļkopību var attīstīt jau no pushektāra. Lai nodarbotos ar lauksaimniecību, tam ir ļoti jāpatīk. Mēs ceļamies ar prieku, lai darītu to, kas mums ļoti patīk. Ir grūti pateikt, no cik hektāriem atmaksājas. Lai varētu uzturēt ģimeni, var sākt ar 20 ha, jo kombains atmaksājas no 20 ha. Ja ir mazāka platība, es teiktu, ka kombains neatmaksājas.

– Kur realizējat saražoto? Kāds ir pieprasījums?

– Svaigās ogas pārdodam tepat uz vietas. Mums par labu nāk Pierīgas tuvums. Piemēram, kad sākās Covid, mūsu upenēm bija pirmā nopietnā raža un ieliku ziņu Facebook, ka ir pieejamas upenes. Mašīnas stāvēja rindā, cilvēki nāca ar saviem spainīšiem, mēs nokāpām no kombaina ar savām kastēm un sabērām spainīšos. Tā tovasar realizējām visu ražu. 

Pārējās ogas pārdodam lielajiem uzņēmumiem, daļu paturam pārstrādei. Mūsu saražotie produkti ir atrodami dažādos mazajos veikaliņos. 

Vēl viens mūsu darbības lauciņš ir korporatīvās dāvanas, ko piedāvājam uzņēmumiem, kuri meklē dāvanas saviem klientiem un sadarbības partneriem. 

Savukārt ogu namiņā, kur izvietots veikaliņš un allaž klāts degustācijas galds, ir gaidīti visi, kas ierodas mūsu saimniecībā. Kāds atbraucis pēc svaigām ogām, bet galu galā gandrīz vienmēr iegādājas vēl kaut ko. 

– Ko gatavojat no izaudzētā?

– Var teikt, ka šajā ziņā esam ar perspektīvu trāpījuši demitniekā – ar saudzīgām pārstrādes tehnoloģijām ražojam produktu no bioloģiski audzētām izejvielām un nepievienojot cukuru. Līdz ar to produkts ir ļoti garšīgs un ļoti pieprasīts. Tik ļoti, ka nu jau kļūst problemātiski pašiem tik daudz saražot un iesaiņot, ir jāsāk domāt par nopietnāku pārstrādes iekārtu iegādi. Pašlaik piedāvājumā ir pārstrādes produkti, kuriem nav pievienots cukurs, augļu un ogu salmiņi, augļu un ogu marmelāde, augļu un ogu bumbiņas, augļu un ogu pulveri un jaunākais produkts – ogu ievārījums bez cukura.

– Kā radās doma par sukādēm? 

– Sāku taisīt sukādes savām vajadzībām, kad biju dekrētā ar otru puiku, mazajam tad bija pusotrs gadiņš. Tās pagaršoja un paņēma līdzi vieni draugi, tad vēl citi, teica, ka ļoti garšīgi un prasīja vēl. 

Tas ir stāsts, kā cilvēks no valsts darba sācis mājās kaut ko darīt un pie tā arī palicis. 2014. gadā man bija iespēja piedalīties LLKC mācībās Laukiem būt!, kur jaunieši var rakstīt biznesa plānu un startēt konkursā. Pateicoties LLKC Jelgavas konsultāciju birojam, izgāju šīs apmācības un kā par brīnumu dabūju pirmo vietu pusfinālā un pirmo vietu finālā. Tas iedvesmoja un deva ticību, ka mēs to varam. 

Viena no lektorēm apmācību ciklā Laukiem būt!, Videga Strautniece, pamācīja, kā atvērt savu saimniecību tūristiem, palīdzēja salikt kopā biznesa plānu un uzrakstīt Mazo lauku saimniecību projektu.

Videga tagad strādā Lauku partnerībā Lielupe, un mums izveidojusies ļoti laba sadarbība, jo Latvijā mazajiem uzņēmējiem tiek organizēti pieredzes apmaiņas braucieni. Arī pie mums saimniecībā notikuši vairāki šādi pasākumi. Partnerības ietvaros notiek arī starptautiskās pieredzes apmaiņas braucieni, oktobra vidū pie mums viesojās Igaunijas un Somijas grupa.

– Kāds bija iepriekšējais gads uzņēmumā? 

– Covid mūsu saimniecībā ieviesa ļoti labas pārmaiņas un atklāja jaunas iespējas, jo sapratām, ka veidosim saimniecību tā, lai cilvēki brauc pie mums. Pirms tam baidījāmies, vai visu paspēsim. Covid laiks ļāva pārliecināties, ka ejam pareizajā virzienā un esam ar vīru uz viena viļņa.

Agrāk daudz braucām uz tirdziņiem, tagad vairs ne, jo ir savs internetveikaliņš, kur var pasūtīt saražotos produktus. Tos nosūtām ar pakomātu starpniecību.

– Kādi ir nākamā gada plāni? 

– Grandiozi. Iestādīt ogulājus vēl 20 ha. Jāatver augļu un ogu gardumu terase, kur sāksim piedāvāt karstos dzērienu un uzkodiņas, lai cilvēki var atbraukt, pasēdēt un parunāt par dzīvi. 

– Kas sastāda vislielākās izmaksas saimniecībā?

– Elektrība, jo strādā saldētavas, dzesētavas, žāvētavas, malēji, griezēji. Nākamais ir degviela, kas nepieciešama lauku apstrādei. Šīs izmaksas ir jāatsver ar saimniecības apgrozījumu un ieņēmumiem, citādi nav iespējama attīstība. Ir jāstrādā, jādomā jauni risinājumi, lai varētu vairāk nopelnīt, lai saimniecība varētu strādāt rentablāk un sabalansēt izmaksas.

– Kur smelieties iedvesmu? 

– Savā ģimenē. Lepojamies ar to, ko darām, lepojamies ar savu ģimenei, ar savu saimniecību, savu novadu un Latviju kopumā. Ir jābūt saimniekiem savā zemē! Jo vairāk stāstīsim par to, ko darām savā zemē, arī cilvēki, kas atbrauks pie mums, jutīsies laimīgāki, redzot un pagaršojot lauku dzīves un darba augļus. Mūsu moto ir Celties un darīt pašam! Darīt ar prieku un mīlestību, tad viss pārējais izdosies.

– Kā atpūšaties un atjaunojat spēkus?

– Atpūšamies kopā ar ģimeni, apceļojot Latviju. Tenerifē gulšņāt pie jūras nav mūsu gaumē. Mēs atpūšamies, vakaros apstaigājot savus laukus, aizbraucot ar bērniem uz jūru, uz kādu zooloģisko dārzu. Ļoti labprāt izmantojam LLKC vai Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes piedāvātās iespējas doties dažādos pieredzes apmaiņas braucienos. Skatāmies, ko dara citi saimnieki Latvijā un kaimiņos – Igaunijā, Polijā, Vācijā, Lietuvā, Beļģijā. Esam bijuši daudzās valstīs un atgriežamies atpūtušies, uzlādēti jaunām idejām, ko varētu realizēt savā saimniecībā. Patīk staigāt, braukt ar riteņiem, ziemā ar bērniem braucam slēpot.

– Kā to visu paspēt?

– Laiks ļoti strikti jāplāno. Un tad jādara. Mums nav astoņu stundu darba dienas, bet 24/7. Taču varam arī atļauties kādu brīvdomību. Tu skaistā vasaras rītā piecelies, saproti, ka ārā ir superīgs laiks un pašiem dvēseles stāvoklis tāds pats, tad uzsaucam bērniem, lecam mašīnā un braucam uz jūru, atliekot darbus.

– Ko vēl gribētu dzīvē sasniegt, iemācīties, apskatīt?

– Galvenais – būt laimīgiem un veseliem! Mēs dzīvojam un mācāmies būt laimīgi tagad. Ieliet vakarā vīnu glāzē un malkot vīnu šodien, nevis domāt – tā kā derētu kaut kad pasēdēt pie skaistas vīna glāzes, vajadzēs nopirkt. Un, ja gribam aiziet ar bērniem pastaigāties, tad to arī darām. 

Mums ar vīru ir sapnis aizbraukt uz Gruziju. Ko dzīve dod, to ņemam pretī un katru dienu mācāmies, lai kļūtu labāki cilvēki.

– Jūsu novēlējums Saimnieks LV lasītājiem?

– Ticēt. Ticēt sev. Visai ģimenei būt uz viena viļņa. Mīlēt to, ko darāt!