Saimnieks LV / 2026.gads (Septembris)

Kazdangā rīts sākas ar piena mašīnu. Tā iebrauc vecās Elpas pagalmā – padomju laikā celtā ražotnē, kas vienu reizi jau bija apklususi. Tagad cehā atkal smaržo pēc siera. Mirdza Feldmane pa ražotni iet nevis kā valdes priekšsēdētāja, bet kā tehnoloģe: apstājas pie vannas, novērtē recekli, pārjautā meistarei par temperatūru. Viņa piena nozarē ir nostrādājusi mūžu – bijusi tehnoloģe, vadījusi kooperatīvus, turējusi pat savu veikalu, tāpēc precīzi zina abas cenas: to, ko par pienu saņem lauksaimnieks, un to, ko par sieru maksā pircējs veikalā. Starp šīm divām cenām ir vesela pasaule – pārstrāde, loģistika, tirdzniecība, mārketings. Tieši tajā pasaulē mazie Latvijas piena ražotāji gadiem ir bijuši tikai viesi. Baltu piens ir mēģinājums tur ienākt kā saimniekiem.

Latvija saražo ap 950 tūks. t piena gadā, t.i., par aptuveni 40 % vairāk nekā pati patērē. Aptuveni trešdaļa svaigpiena aizceļo pāri robežai, galvenokārt uz Lietuvu, jo pārstrādāt to šeit nav kur vai nav izdevīgi. 2026. gada aprīlī vidējā iepirkuma cena Latvijā bija 38.12 EUR par 100 kg, t.i., par 11 % mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā. Šajos divos skaitļos ir visa nozares pretruna: izejvielu saražojam mēs, vērtību no tās iegūst citi.

Kopš 2000. gada slaucamo govju skaits Latvijā ir sarucis no vairāk nekā 170 tūkst. līdz aptuveni 100 tūkst., bet saražotā piena apjoms nav samazinājies – izslaukums no govs tikmēr audzis no aptuveni 5 t līdz 9 t gadā. Produktivitātes uzvaras gājiens. Taču aiz tā slēpjas arī sociāla plaisa: 2025. gadā saimniecības ar 1–9 govīm veidoja 40 % no visu piena saimniecību skaita, bet tikai 7 % no ganāmpulka, kamēr lielsaimniecības ar 200 un vairāk govīm ir vien 3 %, bet tajās ir teju 40 % govju. Vieni aug, citi pazūd. Un tieši tos, kas pazūd, Baltu piens ir apņēmies noturēt...

Pilnu rakstu lasiet septembra SAIMNIEKS LV numurā!