Jaunā, aktīvā un dzīvespriecīgā agronoma Elvija Brauna lauksaimniecības mīlestība aizsākusies bērnībā un ar gadiem tikai pieņemas spēkā. Ne mazāk dedzīga viņa aizraušanās ir krāsainie kartupeļi. Elvijs teic, ka viņam esot vienmēr paticis parunāt, tad nu arī to darām – runājam par viņa attiecībām ar nozari un tās nākotni, krāsainajiem kartupeļiem, lauksaimniecības tehnoloģijām un saimniecības plāniem.

– Kāds bijis tavs ceļš uz agronomiju?
– Tas nāk no jau bērnības, jo manai omei un opim no mammas puses bija piemājas saimniecība, kurā, kā lielākajā daļā mazo saimniecību tolaik, tika turētas cūkas, vistas, zosis, pīles, govis un buļļi. Vecvecāki man ļāva pašam meklēt likumsakarības starp zemi, ēdienu un cilvēku, saprast, kāpēc mēs audzējam dzīvniekus un apstrādājam laukus. Tas veidoja priekšstatu par lauksaimniecību kā pareizo dzīves izvēli. Atšķirībā no tiem, kuri mūsdienās izvēlas kļūt par veģetāriešiem un vegāniem, tiem, kuriem lauksaimnieks bieži ir sabiedrības bieds, man bija šī lieliskā iespēja mācīties un saprast, kas notiek dabā.
Bērnībā katru nedēļas nogali braucu uz laukiem, bet 12 gadu vecumā pārvācos tur uz dzīvi pavisam, jo opis aizgāja viņsaulē un omei bija bail palikt laukos vienai. Tā kā sirdī man bija, ka jādara tas, ko mīlu un protu, un lauki man vienmēr bijuši tuvi, bija viegli pieņemt šādu lēmumu.
 

Kad stājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bija grūti izvēlēties – mācīties agronomiju vai veterinārmedicīnu. Agronomijai par labu nosliecos, jo man vienmēr ir patikusi un padevusies bioloģija. Mācoties Valdemārpils vidusskolā, rakstīju zinātnisko darbu par kartupeļiem – tiku līdz pēdējai kārtai valsts līmenī. Saimniecībā tad vajadzēja atjaunot kartupeļu...

Pilnu interviju lasiet Maija SAIMNIEKS LV numurā!