Saimnieks LV / 2020.gads (Februāris.)

Slaukšana un ar to saistītie darbi fermā aizņem dienas lielāko daļu. Tādēļ ir vērts laiku pa laikam pavērot darba ritmu no malas, jo pat nelielu kļūdu novēršana var ievērojami uzlabot piena kvalitāti, slaukšanas efektivitāti un saimniecības peļņu. Dažkārt gadiem ilguši ieradumi, nodoti no vienas slaucējas citai, var kaitēt govju veselībai un pat samazināt iespējamo izslaukumu. Kam būtu jāpievērš uzmanība slaukšanas laikā un kā labot kļūdas?

1. Netīri pupi, uzliekot ķekaru
Slaucot tīrus pupus, pienā būs mazāk baktēriju, savukārt govīm – mazāks somatisko šūnu skaits. Ja slaukšanas zālē ienāk ļoti netīras govis, bieži vien slaucējai nav laika tām kārtīgi notīrīt pupus. Reizēm tesmeņi ir tik netīri, ka ar parasto sagatavošanas rutīnu (putas + papīra salvete) nemaz nav iespējams tos notīrīt. Slaucēju darbs tiks ievērojami atvieglots, ja govis slaukšanas zālē ienāks tīras. Svarīgi ne tikai nodrošināt sausus pakaišus, bet arī sekot līdzi, lai grupā nebūtu pārāk daudz dzīvnieku. Tas veicinās netīrību, turklāt, ja govīm nepietiks guļvietu, tās būs spiestas gulēt mēslu ejās.

Lietojot ūdeni, kamēr slaukšanas zālē ir govis, netīrumi un baktērijas no apkārtējās vides tiek uzšļakstīti uz pupiem.

2. Pārāk agra ķekara pielikšana
Maldīgs ir uzskats, ka slaukšana noritēs ātrāk, ja ķekars tiks uzlikts uzreiz pēc pupu notīrīšanas. Govs pienu sāk atdot vien 60–120 sekundes pēc pirmā pieskāriena pie pupiem – neatkarīgi no sagatavošanas rutīnas. Šī kļūda visbiežāk tiek pieļauta kūtīs ar piesieto turēšanu vai tandēma tipa zālēs, kur slaucēja sagatavo katru govi atsevišķi. Slaukšanas zālēs un karuseļos, sagatavojot vairākas govis pēc kārtas, ir vieglāk ievērot nepieciešamo laiku. Sekas pārāk agrai slaukšanai ir hiperkeratoze jeb pupa gala uzbiezināšanās, un ar laiku šīm govīm paaugstinās somatisko šūnu skaits, kā arī risks saslimt ar mastītu. Vienkāršākais veids, kā sekot līdzi, ir uzņemt laiku, kurā govis tiek sagatavotas, un attiecīgi pielāgot slaukšanas rutīnu. Ikdienā ieteicams kontrolēt piena plūsmas rezultātus fermas pārvaldības sistēmā.

 Ja govis no kūts atnāk ar netīriem tesmeņiem, slaucējām būs grūti tos sagatavot. Šajā saimniecībā ir augsta saslimstība ar mastītu.

3. Ķekaru novietojums slaukšanas laikā
Ķekars ir novietots pareizi, ja slaukšanas laikā tas atrodas taisni zem tesmeņa. Slaucējai pēc katra ķekara uzlikšanas vajadzētu to sakārtot. Ja tas netiek izdarīts, tesmenis netiks vienmērīgi izslaukts, gan samazinot izslauktā piena daudzumu, gan palielinot risku saslimt ar mastītu.

Slaukšanas laikā ķekaram jāatrodas taisni zem tesmeņa. Nesakārtots ķekars slaukšanas laikā – divi aizmugurējie ceturkšņi tiks izslaukti pilnīgi, bet priekšējie – daļēji. Rezultāts – neiegūts piens un paaugstināts mastīta risks.

4. Pārslaukšana un slaukšana rociņas režīmā
Šī kļūda dažkārt sastopama zālēs, kur slaukšanas iekārtas nav labā tehniskā stāvoklī. Piemēram, laikus nenomainītas pupu gumijas vai nepareizi vakuuma iestatījumi kavē govju ātru un pilnīgu izslaukšanu. Piena plūsmai samazinoties, ķekari tiek automātiski noņemti, bet tesmeņos joprojām palicis piens. Slaucējas mēģina izslaukt govis, uzliekot rociņu, bet bieži vien nepamana, ka piens kolektorā vairs neplūst un govs tiek slaukta pa tukšo. Reizēm slaukšanas iekārtas strādā pareizi, bet, piemēram, nepareiza izmēra pupu gumijas rada ķekaru noslīdēšanu. Arī tad ar rociņu tiek glābta situācija, kavējot automātisku ķekara noņemšanu. Joprojām sastopami slaucēji, kas uzskata, ka govs jāslauc tik ilgi, kamēr tesmenis ir pilnīgi tukšs. Šāda prakse palielina mastītu risku. Pēc slaukšanas tesmenī vajadzētu palikt ap 300 ml piena. Analizējot slaukšanas izpildi, ieteicams pievērst uzmanību, cik govju slauktas manuāli, un noskaidrot, kāds ir iemesls.

Nolietotas pupu gumijas. Ar tām slaukšana ir ilgāka (ar laiku gumijas zaudē elastību), tās uz pupiem vairs neturas tik labi.

5. Stress slaukšanas zālē
Lai slaukšana ritētu ātri un veiksmīgi, govīm labprātīgi jāienāk slaukšanas zālē vai karuselī. Skaļas balsis, dzīvnieku sišana, injekcijas un citas sāpīgas manipulācijas ir biežākie slaukšanas prakses pārkāpumi. Slaucējām nāksies pavadīt vairāk laika, iedzenot govis, turklāt tās slaukšanas laikā būs nemierīgas, neļaujot pielikt ķekaru vai to nosperot. Tām būs vērojama biežāka defekācija un urinācija – slaukšanas zāle būs netīrāka. Mierīga un nosvērta attieksme ne tikai veicinās govju ātrāku ienākšanu, bet arī lielāku piena atdevi un tīrāku slaukšanas procesu, kā arī īsāku slaukšanas laiku.

Piena filtri ir lielisks veids, kā pārbaudīt slaukšanas higiēnu. Pēc tiem var pārliecināties, cik tīri bijuši pupi slaukšanas laikā un vai ir palaistas garām govis ar mastītu.

6. Ūdens slaukšanas laikā
Ir dažādi viedokļi par ūdens lietošanu slaukšanas laikā. Ūdens ne tikai nomazgā netīrumus, bet arī pārnēsā baktērijas. Mazgājot zāli vai karuseli slaukšanas laikā, ūdens pilieni tiek šļakstīti uz pupu pamatnes, kur tos iesūc pupu gumijās. Arī mazgājot tesmeni ar ūdeni pirms slaukšanas, tas ne tikai nonāks pienā, palielinot baktēriju skaitu, bet arī veicinās govju saslimšanu ar mastītu. Labākā prakse ir lietot ūdeni ķekaru noskalošanai tikai tad, kad slaukšanas zālē nav govju, un pēc tam tos noslaucīt ar sausu salveti vai lupatiņu. Mēslus no slaukšanas vietas aizbīdīt ar kaplīti, nevis ūdens strūklu.

7. Pēcslaukšanas dezinfekcijas kvalitāte
Pēcslaukšanas dezinfekcija ir svarīga slaukšanas rutīnas sastāvdaļa – tā kavē jaunu mastīta ierosinātāju izplatību ganāmpulkā, aizsargā pret jauniem mastīta gadījumiem. Tomēr laiku pa laikam vēlams pievērst uzmanību pupu noklājumam ar dezinfekcijas līdzekli, jo tikai pilnībā noklāti pupi ir aizsargāti pret mastītu. Arī dezinfekcijas krūzītei vai pudelei jābūt viegli lietojamai – ja slaucēji to uzskatīs par neērtu, visticamāk, arī dezinfekcija nebūs kvalitatīva. 

Steigā uzklāts pēcslaukšanas dezinfekcijas līdzeklis. Arī iemērkšanas krūzes kvalitātei ir nozīme – labas krūzes ir vieglāk uzpildīt.