Saimnieks LV KONTAKTI | Žurnāls Saimnieks LV | Žurnāls Dārzs un Drava | Mūsu pasākumi |
Sākums | Notikumi | Katalogs | Sludinājumi | Foto | Video | Noderīgas saites | Satura abonēšana | Žurnālu abonēšana | Meklēšana  

Svētdiena, 20. aprīlis, 2014
Vārdadienas: Mirta, Ziedīte
 Ieeja reģistrētiem lietotājiem
 Reģistrēties (bezmaksas)
AgronomijaAgroķīmijaLopkopībaMežsaimniecībaZivsaimniecībaZirgkopībaDārzkopībaVideTehnikaBioloģiskā saimniekošanaPārtikaNekustamais īpašumsEkonomika un finansesSabiedrība un politikaEiropas lietasIzglītībaNotikumu kalendārsOrganizācijasPublikācijasKonkursiSaimnieksLV   Žurnāls SaimnieksLV   Žurnāls Dārzs un Drava   Lauku Biznesa Laikraksts   Žurnāls Praktiskā Būvniecība
Saimnieks.lv apmeklētāji:
0 lietotāji / 7 viesi

Seko mums: 

Liellopu gaļas audzētājiem jābūt vienotiem

Autors: Teksts: Zanda RADZIŅA, SAIMNIEKS LV NOVEMBRIS, pievienots: piektdien, 29. janv. '10, 12:19

Kaut gan uztura speciālisti apgalvo, ka cūkas gaļa ir visnotaļ neveselīga, latvietis neesot liellopu gaļas ēdājs. Tāpēc nebūs melots, sakot, ka šīs nozares tirgus ar labiem rādītājiem nelepojas. Kas būtu darāms lietas labā, to izdevniecības Saimnieks LV rīkotajā apaļā galda diskusijā skaidroja LOSP pārstāvis zemnieks Agris Veide, Zaubes kooperatīva valdes priekšsēdētāja Aelita Runce, Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācijas ciltsdarba speciāliste Ieva Freidenfelde, Šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijas LPKS ABC Projekts valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vāgners un Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktora vietnieks Dainis Rungulis. Piedalīties sarunā tika aicināti arī gaļas pārstrādātāji. Diemžēl neviens no viņiem aicinājumam neatsaucās.


– Dati par gaļas liellopu tirgu nav iepriecinoši. Kas ir galvenie iemesli?

Agris Veide: – Par kritumu drīzāk varētu runāt tajā daļā, kas gaļas tirgū ienāk no piena dzīvnieku šķirnēm. Kas attiecas uz gaļas liellopu ganāmpulkiem, tās Latvijā lielākoties ir bioloģiskās saimniecības, kas ir normāli attīstījušās. Uzskatu, mums ir gan materiāls audzēšanai, gan zināšanas. Nav atrisināta tālākā puse, lai būtu pilna ķēde, tas ir, smagsvara buļļu nobarošana, lai tiem kaušanas vērtība un gaļas iznākums būtu atbilstošs Eiropas līmenim – vismaz līdz 600 kilogramiem. Lai varētu iziet tirgū, vajadzīgas normālas kautuves – tās gan varētu atrast, bet vajadzīgi ļoti labi sadales cehi. Mēs netiekam ne tikai līdz vietējam, bet arī līdz Eiropas tirgum, jo šie jautājumi nav līdz galam atrisināti. Pirmām kārtām dārga ir spēkbarība, bioloģiskajām saimniecībām tās vispār nav – mēs varam nopirkt bioloģiskos graudus, bet es nezinu, kur no bioloģiski audzētiem graudiem ražo spēkbarību. Itālijā, Francijā un citās zemēs, kur braucām skatīties, spēkbarībai ļoti daudz lieto kukurūzu, tur kukurūza maksā krietni lētāk nekā mūsu graudi, un nobarošana ir lētāka. Parēķināsim cenas – Eiropā līdz 600 kilogramiem nobarotu bulli var realizēt caurmērā par trīs eiro kautsvarā. Bet pie mums šādu kautķermeni varētu pārdot par latu piecdesmit – tas varētu būt augstākais, ko par to varētu dabūt, tātad cenu starpība ir pietiekami liela.

– Vai jūs pats kā dzīvnieku audzētājs jūtat, ka noiets, pieprasījums ir mazāks tieši šogad?

A. Veide: – Tieši šogad es nejūtu, jo šogad es nenobaroju lielos buļļus, es atdodu projām pārpircējam uz Eiropu – man vajag naudu. Es trīs līdz septiņus mēnešus vecus buļļus atšķiru un atdodu projām. Varbūt tas ir tas, uz ko patlaban gaļas dzīvnieku audzētāji ir orientējušies – ir mazāk darba, pietiekami daudz naudas, nav jāpiepūlas un jāstrādā ar lieliem dzīvniekiem, jo tas nav vienkārši, nav arī jāiegulda nauda spēkbarībā.

Ieva Freidenfelde: – Gaļas patēriņš samazinās ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Mēs bijām pie igauņu kolēģiem, arī tur ir problēmas – tieši asociācijas biedriem, no kuriem Rakveres gaļas pārstrādes uzņēmums pēc līguma agrāk ņēma 100 dzīvnieku nedēļā, bet tagad 35 dzīvniekus. Tur arī trīsreiz samazinājies apjoms nobarojamiem dzīvniekiem, bet Latvijā pārstrādātājiem vispār nav bijušas īpaši lielas vēlmes pēc mūsu audzētajiem dzīvniekiem. Ja zemnieks atradis savu vietiņu tirgū, tad tā lieta iet, tad var audzēt un nobarot, bet vispār tendence ir tāda, ka tiek pārdoti teļi – astoņi līdz desmit mēneši. Tālāk teļš iet baroties uz Eiropu. Tas nozīmē mazāk ieguldīta darba un mazāk materiālu. Lai nobarotu liellopu, vēl 8–12 mēnešus jāiegulda darbs, barība, jānodrošina mītnes un apkopšana, rezultātā saimnieks saņem tikai 100–150 latu vairāk nekā par uzreiz atšķirtu un pārdotu teļu.

Mārtiņš Vāgners: – Liellopu gaļas tirgus vienmēr bijis svārstīgs, tur ir dažādi faktori, kas ietekmē kāpumu vai kritumu. Ļoti būtiski, kas ietekmē šo cenu. Viens no faktoriem ir tas, ko mēs saucam par krīzi, līdz ar to samazinās ieņēmumi un palielinās izdevumi. Ja zemniekam palielinās izdevumi, cena zināmā mērā svārstās. Kas attiecas uz to, lai izaudzētu šo galaproduktu, lai iegūtu barību, izejvielas, kaut kādā brīdī kritīsies cenas, līdz ar to nonāksim kādā punktā, kas rezultātā būs patēriņam izdevīgs.

Aelita Runce: – Jaunlopu cena pašlaik ir zemāka nekā septembra sākumā, bet identiska tai, kas bija pērn, jo oktobra vidus tradicionāli ir lūzuma punkts, kad tā vienmēr ir kritusies. Pieprasījums pēc jaunlopiem ir krietni mazāks nekā iepriekšējā gadā, tiek mazāk iepirkts uz nobarošanu. Līdz ar to ir augstākas prasības pēc kvalitātes – patlaban nav tirgus sliktākas kvalitātes dzīvniekiem, problemātiski ir arī ar vidējas kvalitātes dzīvniekiem. Tiem, kas ir labas un augstas kvalitātes, cena ir adekvāta šim gadam.

Ja mēs runājam par liellopu gaļas tirgu, vaina jau nav tajā, ka tirgus samazinās, bet gan apstāklī, ka samazinās iedzīvotāju pirktspēja, līdz ar to nevar ne pirkt, ne pārdot. Arī pārstrāde ir ļoti samazinājusi iepirkumu, un runa vairs nav par cenām, bet par to, ka nevar nopirkt. Tajā pašā laikā tas ir ļoti mazs tirgus, kas ir ļoti augstas klases gaļai, tam patērētāju loks ir samazinājies, bet tiem, kas ir palikuši, cena gandrīz neinteresē.

– Jūs runājat par restorāniem?

A. Runce: – Faktiski runa ir par idividuālajiem pasūtījumiem. Agrāk loks, kas varēja atļauties pasūtīt individuāli, kļuva aizvien plašāks, bet šobrīd cena jālaiž uz leju, lai saglabātu esošos klientus. Ja runājam par nobarošanu, Latvijā nobarot liellopus nav ekonomiski izdevīgi.

– Zemkopības ministrijai noteikti ir konkrēti skaitļi, kā ir ar patēriņu?

Dainis Rungulis: – Konkrētu statistiku neesmu sagatavojis, to var paskatīties Zemkopības ministrijas (ZM) mājaslapā publicētajā gada ziņojumā, bet ir skaidrs, ka kopējie patēriņa apjomi krīzes laikā samazinās. Fakts ir arī tas, ka pašlaik ir sezonas sliktākais brīdis pārdošanai, jo rudenī tirgū tiek piedāvāts visvairāk dzīvnieku kaušanai. Latvijā pagaidām nav izveidojies specifisks liellopu gaļas tirgus, tas mums ir fragmentārs, vēl nav stabilas tradīcijas attiecībā uz liellopu gaļas patēriņu, līdz ar to arī uz tirdzniecību. Tiklīdz kaut kas sašūpojas, visvairāk cieš tā nozare, kur ir mazāk tradīciju un mazāk pieredzes. Mums ir pieredze ar cūkgaļu, bet ar liellopu gaļu tā ir salīdzinoši maza. Patērētājs atmet to, pie kā viņš ir mazāk pieradis.

– Kas vainīgs, ka nav tradīcijas?

D. Rungulis: – Tas ir vēsturiski iegājies, un to, pie kā esam no bērnības pieraduši, arī labprātāk patērējam, bet to, kas ir jauns, mēs psiholoģiski pieņemam salīdzinoši lēni. Latvijas kvalitatīvās liellopu gaļas ražošanas apjomi ir tik nelieli, ka par tādu īpašu samazināšanos Latvijas mērogā nevaram runāt. Salīdzinot ar Eiropas valstu mērogiem, kur ir miljoniem govju, Latvijā ne par kādu lielo tirgu runāt pagaidām nav pamata, līdz ar to tas arī šūpojas augšā–lejā.

– Vai nav tā, ka Latvijai būtu ekonomiski izdevīgāk atteikties no šīs jomas, ka Latvijai tā nav radīta?

D. Rungulis: – Nē, atteikties nevajag, joma ir pietiekami interesanta. Laukos, kur cilvēki domā, vai palikt vai nepalikt, gaļas šķirņu liellopi ir tie, kuru dēļ lauksaimnieki vēl izvēlas palikt. Tur tie ieguldījumi ir salīdzinoši mazāki nekā piena lopkopībā vai intensīvajā cūkkopībā. Ar putnkopību vai cūkkopību bez nopietnām iestrādēm pagātnē saimniecību vairs nevar pacelt, bet ar šo liellopu gaļas nozari saimniecību vēl pacels, un līdztekus varēs strādāt citur.

A. Veide: – Runājot par iekšējo tirgu – ja jūs iesiet veikalā un mēģināsiet nopirkt labu liellopu gaļu, jūs to nedabūsiet. Ja pērk kaut ko, ko var dabūt, un mēģina pagatavot – jābūt ļoti prasmīgam, lai gaļa būtu ēdama. Tādēļ arī nav tradīcijas, jo nav labas gaļas. No ministrijas puses vēlētos sagaidīt konkrētus priekšlikumus, nevis tikai kārtējo Eiropas regulu atreferēšanu. Tas taču ir mūsu tirgus, kas jāsakārto, un gribētos vairāk sajust ministrijas ieinteresētību.

A. Runce: – Pareizi, cūkas gaļu var sagatavot gandrīz vienmēr, putnu gaļu arī, bet liellopu gaļa ir ļoti atkarīga no dzīvnieka šķirnes, no barojuma, no vecuma. Ir tik daudz faktoru, kas jāzina, lai noteiktu, vai to varēs pagatavot vai ne, un, nopērkot X gaļu, ko sauc par liellopu...

– Tad mums tirgo liellopa vārdā nosaukto gaļu?

I. Freidenfelde: – Tā varētu sacīt. Šī mums ir salīdzinoši jauna nozare, tāpēc arī nav liellopu gaļas gatavošanas tradīciju. 40–60 gadu vecas mājsaimnieces, kas gatavo ēdienu, ir pieradušas pie padomju laika govs – tā ir liellopu gaļa un nav ēdama, tā nav vienā dienā pagatavojama. Tā kā tā ir jauna nozare, mums šis cenu kāpums nav bijis tik izteikts kā citās nozarēs, piemēram, piena lopkopībā, kur šīs cenas ir ļoti augstas. Mēs ejam palēnām, mums šajā brīdī nav smagā atkritiena. It kā zemnieks nejūt krīzi tieši šajā sakarā, gaļas ražošana vēl nav tik attīstīta, lai krīzes laikā justu kādus plusus un mīnusus, tā ka patlaban tieši gaļas liellopu audzētāji vēl nav ļoti nospiesti, jo mēs esam pieraduši, ka cenas nekad nav bijušas īpaši augstas.

– Vai liellopu gaļas tirgus veicināšanas pasākumi devuši kādus rezultātus?

A. Runce: – Rezultāts ir, ļoti daudzi atpazīst mūsu gaļu, bet ļoti daudz kas ir atkarīgs no patērētāja lojalitātes. Bija interesanti dzirdēt, kā savu tirgu veido šveicieši. Cilvēki, ieejot restorānā, jautā, no kurienes ir gaļa. Ja viņiem atbild, ka tā ir Jaunzēlande vai nezināmas izcelsmes gaļa, viņi saka: paldies, mēs neēdīsim. Būt vai nebūt Latvijā liellopu gaļas tirgum – tas atkarīgs no patērētāja. Ja patērētājs vēlēsies Latvijas preci, to pieprasīs veikali un restorāni, un tad, ja nebūs kvalitātes, jebkurš šefpavārs atteiksies no tās gaļas. Tātad vispirms jābūt pieprasījumam, tad var veidot piedāvājumu. Nu, piedāvājums var būt, bet vairāk kā paraugs. Ja nav pieprasījuma, nevar piespiest pirkt, ko patērētājs nevēlas. Ja runājam par kotlešu un pārstrādes gaļas frakciju, te ir jautājums, ko savulaik darīja arī gaļas grupas, – tā bija gaļas programma, kad radās ideja, ka vajadzētu norādīt, cik procentu šajā desā ir gaļas. Vai dieniņas, kas notika! Tas ir komercnoslēpums! Protams, jo liellopu gaļu vajag, lai būtu nosaukumā, pavadzīmē, ka tā ir iepirkta.

Šis ir ļoti smags punkts, un šobrīd Latvijas pārstrādātāji atsakās iepirkt šeit ražotu gaļu. Kādreiz, kad vēl bija Triāls, mēs, mazais kolektīvs, pilnībā nodrošinājām liellopu ga­ļu, vairāk viņiem nevajadzēja. Tad saprotiet paši, cik daudz desu ražošanā nepieciešama liellopu gaļa, vismaz vietējās izcelsmes.

M. Vāgners: – Ieejot veikalā, mēs nevaram nopirkt kvalitatīvu liellopu gaļu. Lai mēs izaudzētu un nonāktu līdz patērētājam, jābūt kaut kādai sistēmai, šī sistēma jāveicina, un tajā jābūt iesaistītai gan pārstrādei, gan audzētāju organizācijai,  gan audzētājiem, gan tirgotājiem. Tā ir vesela sistēma, un mums jāsēžas pie apaļā galda, lai šo sistēmu izveidotu. Es zinu, ka Zaubes kooperatīvs realizēja kvalitatīvu liellopu gaļu veikalā, un viņu gaļu varēja nopirkt, tikai jautājums – kā šajā procesā iesaistās tirgotājs, vai viņam šis tirgus ir interesants, vai cena ir lojāla patērētājam. Ir divas atšķirīgas cenas – bioloģiski audzētā ir viena cena, otra cena ir tai, ko audzējam konvenciālos (parastos) apstākļos. Domāju, tirgū sastapt kvalitatīvu mūsmāju gaļu ir iespējams.

– Lielveikalos ir šiltītes Ražots Latvijā, bet tālāk nekas nav norādīts...

M. Vāgners: – Zemkopības ministrijai un audzētāju organizācijām vajadzētu izstrādāt šo formulējumu. Pārtikas veikalā ir ļoti minimālas prasības, kādam jābūt marķējumam, lai tas būtu tirdzniecības vietas plauktā. Ja atrunātu pašas lielākās prasības, kam jābūt, tas būtu veids, kā izskaust zem Latvijas marķējuma pelēko gaļu.

D. Rungulis: – Pēc normatīvajiem aktiem, pietiek ar uzrakstu Ražots Eiropas Savienībā, jo nepieciešamības gadījumā pie tirgotāja jābūt pārējām detalizētajām ziņām par produkta izcelsmi. Ja paskatāmies uz citiem produktiem, uz daudziem iepakojumiem ir rakstīts Ražots Eiropas Savienībā. Tas ir likumīgi, un tas nenozīmē, ka nevar būt papildu marķējuma, tas var būt jebkāds. Var likt Bioloģisks, ekoloģisks, izcelsme no saimniecības utt.

– Lietuvieši un igauņi spiež uz to, ka viņu lielveikalos ir viņu gaļa. Kas mums traucē piespiest?

D. Rungulis: – Tas, ko piespiež, nekad nesanāk. Pašiem jābūt interesei un vēlmei kaut ko darīt, lai šāds marķējums būtu.

– Vai patērētājiem būtu jāvāc paraksti, lai šī informācija būtu?

D. Rungulis: – Patērētājam vienkārši jāgrib zināt un tirgotājiem tas jājautā, tad arī veidosies cita attieksme pret pircēju Latvijas veikalos.

– Lielveikalu tīklam mana interese būs kā piliens jūrā.

A. Runce: – Jūra sastāv no pilieniem – ja nebūs pilienu, nebūs jūras. Ja patērētājiem būs interese, ja jautās, kāpēc nav, tad būs.

M. Vāgners: – Kādā brīdī audzētājam jāienāk šajā sistēmā ar paaugstinātu risku. Lai ienāktu lielveikalos, viņam jānostājas visa sākumā ar zaudējumiem, lai uzzinātu, cik patērētājs ir ieinteresēts liellopu gaļā. Tajā vajag ieinteresēt arī tirgotāju, un tad jābūt savstarpējai sadarbībai, tām jābūt labām līgumattiecībām, lai zinātu, ka būs konkrēts apjoms tirgotājiem, un audzētājs zinātu, ka viņam būs realizācija.

– Kā es kā pircējs, ieejot veikalā, varu noteikt, ka tā tiešām ir augstas kvalitātes Latvijā audzēta liellopu gaļa?

M. Vāgners: – To nevar noteikt, pats esmu pārliecinājies, ka pat pārdevējs nezina, vai tas ir jaunlops vai liellops! Viņam nav pilnīgi nekādas saprašanas par to, viņš zina, ka tā ir gaļa, un, ja jāpasaka, viņš parasa izcirtējam. Izcirtējs atnāk tikpat balts un pūkains un saka, ka tā ir – gaļa!

A. Runce: – Vienīgais, ko var noskaidrot, ir tas, vai tā ir kaut kādā veidā gatavinājusies. Latvijas gaļas tirgū visbiežāk tiek tirgoti dažādu šķirņu krustojumi. Mēs pirms gada mēģinājām marķēt šķirnes, bet, ja ir zem 75% kādas šķirnes īpatsvara, tas tiek marķēts kā krustojums, un tad vienalga tas pats vien sanāk – dažādu šķirņu krustojums. Vēl varētu pieņemt marķējumu “gaļas šķirnes un piena šķirnes krustojums”.

– Vai var pateikt, kuras liellopu šķirnes Latvijas tirgū ir iepludinātas?

I. Freidenfelde: – Tās, kas Latvijā tiek audzētas, ir Šarolē, Herefordas, Limuzīnas, Angus, Sīmentāles, Hailandes, Saleras, Golovejas.

A. Veide: – Es, piemēram, ieeju veikalā un prasu, no kurienes gaļa. Man saka, lai eju pie veikala vadītājas, viņa skaka, ka kaut kur tie dokumenti ir, nu es taču neiešu meklēt dokumentus! Būtiski ir tas, ka veikalā jābūt zināmam, vai tas ir no tās saimniecības, vai tādas šķirnes dzīvnieks, un tad pircējs var sākt orientēties.

I. Freidendelde: – Bija tāds kuriozs, ka cilvēks nopirka gaļu ar numuru, bet tajā ganāmpulkā tāds numurs vēl nemaz nebija bijis. Tur jābūt godīgumam abās pusēs. Uzzīmēt veikalā arī var jebko.

A. Runce: – Garantēt  vienmērīgu konkrētas šķirnes piegādi – tieši tāda apjoma, tieši tāda lieluma un tādas kvalitātes – ir ļoti sarežģīti, īpaši mūsu mazajai Latvijai, kur ir apmēram 20 000 zīdītājgovju, un, tā kā ir dažādu šķirņu buķete, to ir ļoti sarežģīti iedot. Kautuves arī neskraidīs krustu šķērsu pa Latviju, mēģinot visu savākt.

I. Freidenfelde: – Turklāt zemnieks ir ilgi spiests lejā, jo vārīties gribas gan pārstrādātājam, gan tirgotājam. Zemniekam paliek tikai tas, kas paliek pāri, viņš jau nesaņem reālo cenu. Mūsu zemniekiem ir potenciāls, bet viņi vairs netic, ka ir vērts saspringt un audzēt kvalitatīvus dzīvniekus, jo šodien paņems, rīt paņems, bet parīt nepaņems, un viņš paliks ar saviem dzīvniekiem.

M. Vāgners: – Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai audzētāju asociācija strādātu ar saimniecībām, kam ir kvalitatīvie ganāmpulki, un vajag noturēt šīs saimniecības ar maksimāliem līdzekļiem, strā­dājot gan ar ministriju, gan Eiropas Savienību, gan meklējot tirgu šīm saimniecībām, jo viens pats saimnieks neredz tunelī gai­smu, viņš neriskēs un strādās šodienai. Ir šodien pieprasījums – strādāju, nav – pārmetos uz citu lauksaimniecības nozari.

A. Runce: – Te arī nonākam pie tā, ka somiem ir ļoti labi valstiski nostādīta kooperācija. Pie mums, kamēr viens saimnieks strādā ar kādu dzīvnieku grupu, tas nav tirgus. Iet kopā ar līdzīgiem, ar līdzīgu piedāvājumu, tad piedāvāt kooperāciju kaimiņvalstīm – tas Latvijā ir vienīgais ceļš.

M. Vāgners: – Man ļoti patika situācija, kad veikalā piecu zemnieku saražoto liellopu gaļu pārdevējs Amerikā nebaidījās reklamēt, un te bija patērētēja izvēle gan cenā, gan kvalitātē, gan šķirnē.

– Vai Latvijā procentuāli vēl ir liels skaits nekvalitatīvu dzīvnieku?

I. Freidenfelde: – Ir nogāzta piensaimniecība, un šis ir tas brīdis, kad gaļas liellopu nozarē nāk iekšā jaunie audzētāji, un tur mums pietrūkst kontakta ar zemniekiem, kas ir ienācēji gaļas liellopu audzēšanas nozarē. Viņiem ir maz informācijas, un viņi pat nav ieinteresēti to gūt. Mēs rīkojam dažādus pasākumus, ko kupli apmeklē pieredzējuši gaļas liellopu audzētāji, tomēr ir daudz vairāk to zemnieku, galvenokārt iesācēju nozarē, kas neatbrauc un nemācās. Iestāstīt viņiem, ka gaļas šķirnes jākrusto, ir diezgan grūti. Latvijā visiem nav jābūt tīršķirnes audzētājiem. Tīršķirne ir materiāls, kas nodrošina izejvielu tiem, kas ražo šo gaļu. Ar jaunajiem mums ir grūti strādāt. Tie, kas strādā jau gadiem, ir definējušies: ir, kas audzē šķirni, vaislas materiālu, izejvielu pārējiem gaļas liellopu audzētājiem, kas ražo dzīvniekus gaļai, ir, kas strādā ar dažādu šķirņu krustojumiem, audzē gaļu un zina tos saimniekus, pie kuriem meklēt izejvielu – to tīro šķirni, no kuras ražot tālāk produkciju. Iesācēji domā, ka pavasarī izlaidīs ganāmpulku, rudenī savāks un būs nauda.

D. Rungulis: – Turpinot tēmu par it kā nekvalitatīviem liellopiem, par nekvalitatīviem tiek uzskatīti, piemēram, herefordi, jo liemenī ir daudz tauku. Hailanderiem un galovejiem ir maz gaļas. Tādi ir mīti. Tas nav nekvalitatīvs produkts, bet produktam jāredz gala patērētājs. Kvalitatīvs ir tas, kam ir noiets tirgū, un pašam ražotājam vien tas tirgus jāveido.

A. Runce: – Tad, kad es runāju par nekvalitatīviem dzīvniekiem, es tiešām domāju par nekvalitatīviem dzīvniekiem. Katras šķirnes ietvaros mums ir arī nekvalitatīvi ganāmpulki. Mums ir ganāmpulki, kas gadu no gada dod zemas kvalitātes dzīvniekus, un būtu ļoti daudz jāstrādā ar šiem saimniekiem, lai viņi kaut ko ļoti būtiski mainītu.

– Tas taču ir tirgus, vai tad viņi paši kaut kā organiski neizspiežas?

A.  Runce: – Tā tam būtu jā­-būt, bet vai nu tas ir menedžments, vai tā ir ģenētika... Man ļoti patīk izsoles, kas tagad tiek rīkotas, jo katram saimniekam viņa audzējums vienmēr šķiet labākais. Vērtīgi ir dažādām saimniecībām vienlaikus blakus ieraudzīt savus izaudzētos dzīvniekus. Svarīgs ir īpatsvars, no cik buļļiem šķirnes robežās iegūst kvalitatīvus dzīvniekus. Mēs, kad pārdodam, norādām, no kuras saimniecības dzīvnieks nāk, un pēc gada saņemam atpakaļ, ka no šīs saimniecības par tādu cenu nekad. Un tas dzirdams pat no tīršķirnes saimniecībām ar labu vārdu. Varbūt kļūda ir menedžmentā, varbūt ģenētikā, varbūt veselības aprūpē.

– Vai par mūsu ganāmpulkos izaudzētajiem dzīvniekiem ir interese arī ārzemēs?

I. Freidenfelde: – Šobrīd nav. Tas atkal ir punkts par cenas līmeni, mums tas ir zemāks, un mums nebija vajadzīgi superelites klases dzīvnieki no ārzemēm, mēs turējāmies vairāk vidusmērā, tāpēc mums arī nav arī superzelta produkta, ko varam dot atkal tālāk projām. Ja cenu līmenis Latvijā būtu cits, kāds tas ir Eiropā, tad, protams, vairāk strādātu ar daudz kvalitatīvākiem vaislas materiāliem no ārzemēm.

– Bet Austrumu tirgus?

A. Runce: – Austrumu tirgus patlaban ir ļoti interesants – patiesībā varētu būt pat perspektīvs, tur zemniekiem būtu jānodrošina kvalitatīvs izejmateriāls, kas būtu šim tirgum piemērots.

A. Veide: – Ja mēs neizveidosim kopēju sistēmu un smagi nestrādāsim pie tā, lai izietu Eiropas tirgū, tad būs cauri. Ja gribam, ceram nonākt līdz Eiropas kvalitātei, pie tā jāstrādā, turklāt kopīgi – gan audzētājorganizācijām, gan ministrijai ar morālu atbalstu, gan arī zemniekiem. Nelaime tā, ka gaļas tirgus nav piena tirgus. Nerealizēs bulli šodien – realizēs rīt. Tur pasolīs santīmu vairāk, un vairs nav garantijas, ka vari partiju nokomplektēt, ka būs dzīvnieki, un tad, kad līgums vai tirgus ir atrasts, tu paliec uz sēkļa ar savu dzīvnieku, jo zemnieks ir kaut kur pa kreisi vai pa labi aizgājis. Tur vajag ļoti drastiskus līdzekļus, lai tiešām visu nodisponētu.

I. Freidenfelde: – Visu laiku jau bija tā, ka pārdod vienam uzpircējam, otram, un tevi ņem un uzmet, nesamaksā laikā, tāpēc zemnieki ir diezgan pesimistiski, vairs nav gatavi riskēt, viņi jau 20 gadus riskē, un gribas gan bērnus izskolot, gan dzīvot ne pirtī, bet mājā.

M. Vāgners: – Subsīdijas ir indikators, kas zināmā mērā šādā procesā pietur pie dzīvības. Kopējā Eiropā mums ir grūti konkurēt, mēs nevaram konkurēt ar cenu, jāatrod gan iekšēji uzpircēji, gan arī tas, kāds ir pieprasījums Eiropā. Izsoles – tās arī veido iekšējo cenu. Un, ja mēs veidojam sistēmu, jāzina, pēc kāda faktora mēs vadāmies.

I. Freidenfelde: – Subsīdiju noņemšana būtu galīgi aplama, jo Eiropā zemnieki tiek subsidēti. Tad vairs nevar būt runa par godīgu tirgus konkurenci Eirpas Savienības ietvaros. Protams, ir atsevišķi ražotāji, kam ir savas tirgus jomas, dažiem pat ļoti ekskluzīvs tirgus. Mūsu subsīdijas tāpat ir zemākās Eiropā, ja tās pašas noņems, tad... Cilvēki gan paliks laukos un darīs, bet, lai runātu par kaut kādu attīstību konkrētajā brīdī... Nu, nezinu, nezinu.

D. Rungulis: – Subsīdijām jābūt tikai iespējamai attīstības daļai. Ja cilvēks plāno savu biznesu, viņam ar ražošanu jāiziet vismaz pa nullēm. Ja ar ražošanu pa nullēm neiziet, vispār nav jēgas strādāt. Eiropas nauda tagad ir saplānota līdz 2013. gadam, pašlaik vēl ir diskutēšanas stadijā tas, kāda maksājumu sistēma būs pēc 2013. gada.

– Jūs varat pateikt liellopu gaļas audzētājiem, kas notiks līdz 2013. gadam?

D. Rungulis: – Ja par tiem maksājumiem, ko saņem no Eiropas Savienības, tad nekas liels nemainīssies. Attiecībā uz valsts subsīdijām pagaidām diemžēl vēl nav skaidrības – būs vai nebūs.

A. Runce: – Gribētos apelēt pie šķirnes saimniecību godaprāta, jo ļoti bieži ir tā, ka arī tīršķirnes saimniecību īpašnieki domā, ka labs ir tas, kas pārdots, un nereti cilvēks, kas vēlas ražot šo ganāmpulku, nezina, kas ir kvalitatīvs un kas ne, un, pieļauju, saimniecības, kas pārdod, arī to nezina. Gribas cerēt – tas nav tāpēc, ka viņš vienkārši grib iesmērēt, pārdot vaislai tādus dzīvniekus, ko nedrīkst pārdot: ar ģenētiskām kļūdām, ar temperamenta kļūdām, kad dzīvnieks kļūst agresīvs. Katram šim stāstam apakšā ir konkrēti piemēri, kad saimniekam uzbrūk jaunais vaislas bullis. Kādus tāds vaislinieks dod pēcnācējus, kad pats ir knapi vidusmēra nobarošanas dzīvnieka kvalitātē, bet pārdots kā vaislinieks? Viņš nav tas, kas var izcelt ganāmpulku. Buļļa iegāde ir ļoti būtiska. Teles tirgū tiek daudzmaz pārdotas, tur ir citi kritēriji, bet buļļi tiek pārdoti pa labi un pa kreisi tādi, ko nedrīkstētu tālāk izmantot vaislai. Tāpēc tīršķirnes saimniecību ir ļoti mazs procents vaislai, būtībā viens procents. Nepieciešami šķirnes dzīvnieki, kas būtu vaislas materiāls, bet tiem jābūt ļoti labai kvalitātei. Skumīgi, ka cilvēks nostrādājis divus gadu, bet, kad nāk pirmā realizācija, tie, kas pērk, pasaka, ka par šiem te neko nemaksās.

– Cik bieži jūs pieaicina pie buļļa pirkšanas, vai jūs sniedzat šādus pakalpojumus, varbūt tas ir mežonīgi dārgi?

I. Freidenfelde: – Jaunie zemnieki, kas sāk darbību, ir saklausījušies pa malām, ka kaimiņš pavasarī izlaiž, rudenī savāc, tad seminārā stāsta, ka nekas nav jādara, ka bullis gotiņai uzlec, un ir teliņš, un vajag savākt, un būs baigais piķis. Viņi ļoti maz nāk uz organizācijām un interesējas, kā labāk, kā sākt. Kā labu piemēru varu minēt vienu jaunu puisi no Ķekavas puses, kas jau pusgadu vismaz reizi divos mēnešos ieskrien, konsultējas, tad apdomā situāciju savā saimniecībā, tad atkal atbrauc parunāt, paplānot. Un tikai tagad, kad jau ir uzcēlis mītni paredzamajam ganāmpulkam, sakārtojis ganības, barības bāzi, sāks pirkt dzīvniekus, un viņam būs līdzi arī speciālists, kas palīdzēs atlasīt. Organizācijas uzdevums ir palīdzēt atlasīt normālu šķirnes materiālu, bet lielākoties iesācēji grib, ka tik ātrāk! Ja šķirnes saimniecībā saimnieks pasaka, ka šis bullis maksā 1000 latu, zemnieks izdomā, ka ņems to maziņo par 300 latiem, un nesaprot, ka bullis ir puse no ganāmpulka vērtības. No iesācējiem ieklausās labi ja 10%, pārējiem pašiem lielas galvas. Un tad, kad pēc pāris gadiem viņi sāk gausties, ka bizness neiet, kā izsapņots, nākas atgādināt, ka mēs taču teicām: uz bulli taupīt nedrīkst, tas ir ganāmpulka kvalitātes galvenais rādītājs.

– Daudzus piena lopkopībā paglāba tiešā tirdzniecība. Kā tas ir jūsu nozarē?

A. Runce: – Ir diezgan daudzas saimniecības, kas tā strādā, un, ja saimniecībā ir līdz padsmit govīm un ja saimniekam ir vēriens un plašs draugu un paziņu loks Rīgā, tādu cenu, kādu viņš var iegūt tiešajā tirdzniecībā, viņam nepiedāvās neviens. Vismaz 2,50 latu ir minimālais, ko viņš uz rokas saņem, tas ir tīrais atlikums, atrēķinot visus izdevumus.

– Vai islāma valstis ir ieinteresētas pirkt mūsu ražojumus?

A. Runce: – Latvijas audzētājiem tas būtu izdevīgi, lai būtu noiets. Vēl viens tirgus, par ko neesam runājuši, ir ebreju tirgus, tas ir rituāls, praktiski tiek izmantota liemeņa priekšpuse. Šie ir īpašas jomas produkti, kas mazam Latvijas tirgum varētu ļoti daudz ko dot.

– Tāpēc bija nepieciešams pieņemt likumu par kaušanu pēc musulmaņu tradīcijām?

A. Veide: – Jābūt arī savai kautuvei ar konkrētu jaudu un caurlaidību, citādi tas neatmaksājas.

– Vai uz Latvijas tirgu atstāj iespaidu veģetāriešu kampaņas?

A. Veide: – Domāju, visi nekad nekļūs par veģetāriešiem. Zinu cilvēkus, kas bija zvērināti veģetārieši, nu sākās veselības problēmas, un ārsti teica, lai cilvēki ēd gaļu, un nu viss ir kārtībā. Brīžiem esam liekuļojuši un gribam būt labāki, izlikties svētāki par pašu pāvestu, bet tā ir tikai tāda runāšana.

A. Runce: – Pati kādreiz esmu bijusi veģetāriete un sapratusi, ka tas nav man, bet ir cilvēki, kas tā jūtas labāk. Mēs neuzspiedīsim ne vienai pusei, ne otrai. Nevar pateikt, ka viens ir pareizs, otrs – ne. Būtu neētiski teikt, ka veģetārieši ir slikti vai gaļēdāji labi un otrādi, tāpat arī veģetāriešiem ar savu pārliecību vajadzētu būt savā vidē, bet tāpēc nevajadzētu sevi izcelt un izlikties svētākiem, nekā viņi ir, ienākot telpā ar apaviem, kam ir ādas zole.

I. Freidenfelde: – Man liekas, ka tas vairāk tāds modes kliedziens. Manā paziņu lokā ir tikai viens veģetārietis, bet pārējie jaunieši paskatās zaļās filmas un ir veģetārieši veselu nedēļu vai veselus trīs mēnešus. Manuprāt, tie tirgu īsti neietekmē.

M. Vāgners: – Mūsu platuma grādos cilvēkus ļoti ietek­mē reklāma. Ja es uztaisīšu videomateriālu un devalvēšu liellopu gaļu, tas būs jūtams, un mēs to redzēsim, bet jautājums, cik ilgi tas strādās. Cilvēks var kaut kādā brīdī aizdomāties, sākt perināt to visu saviem bērniem, tikai jautājums – cik ilgi viņš to izturēs.

 Ja ģimenē, kur lieto gaļu, māte pēkšņi kļūst par veģetārieti, meitu tas neietekmē, varbūt vien ir kāds īslaicīgs periods, kad vienkārši atsakās no šā produkta.

D. Rungulis: – Teorētiski ir iespēja, ka augļu un dārzeņu tirgotāji, kas ir spēcīgas firmas ar miljoniem kapitāla, virza savu mārketingu ar veģetāriešu kustības palīdzību. Viņiem jau neko daudz nemaksā palaist apgrozībā informāciju, ka augļi un dārzeņi ir pareizais uzturs, savukārt dzīvnieku izcelsmes uzturs ir nepareizs. Tas ir mārketings, iespēja pārdot, tā ir tirgus lieta un naudas lieta. Katram pašam jāizvērtē informācija un jārūpējas par savu veselību.

Saimnieks LV: – Latvijas liellopu gaļas audzētāji savas nozares perspektīvu saskata, ja viņu audzētā kvalitatīvā produkcija būs iepludināta lielveikalu tīklos. Diemžēl arī tirgotāji nebija ieinteresēti piedalīties diskusijā. Ja kāds būtu atnācis, viņam būtu jāatbild uz vairākiem jautājumiem.

1. Vai ir iespēja, ka lielveikalā uz jēlās gaļas iepakojuma būtu ne tikai uzraksts, ka produkts ražots Latvijā vai ES, bet arī norāde, no kuras saimniecības Latvijā nāk konkrētā gaļa, kas ir stendā?

2. Vai ir iespēja nosaukt saimniecības Latvijā, no kurām jau tagad lielveikalu tīkli iepērk un tirgo jēlo liellopu gaļu?

3. Kādai būtu jābūt vidējai iepirkuma cenai, lai lielveikalu tīkls paplašinātu sadarbību ar Latvijas liellopu gaļas kooperatīviem?

4. Vai lielveikalu tīkls piekristu, ka veikalu gaļas stendos blakus jau tagad esošajai produkcijai par augstāku samaksu būtu Latvijā audzēta liellopua gaļa ar konkrētu saimniecību marķējumiem?

5. Vai veikalu tīkla vadība piekristu Latvijas liellopu gaļas popularizēšanas akcijām savos veikalos, proti, būtu dienas, kad tirdzniecības vietās varētu degustēt Latvijā audzētas liellopu gaļas steikus, cepešus, kotletes utt. – gaļas audzētāji stāstītu interesentiem par saviem produktiem, ieteiktu receptes?

 

Varbūt šobrīd šo diskusiju lasa veikalu tīklu Maxima, RIMI, ELVI pārstāvji un ir gatavi sniegt atbildes uz jautājumiem? Saimnieks LV redakcija labprāt tās uzklausīs. 



  

Ievietot komentāru:
Komentārus var ievadīt tikai Saimnieks.lv reģistrētie lietotāji!
Žurnāli:


Foto:

Trīs suņu meitenes gaida ...
Video:

Noslēdzies lauku jauniešu ...




© Saimnieks LV. Pārpublicējot atsauce uz Saimnieks LV obligāta