Savu saimniecību Edgars raksturo šādi: „Esam tipiska graudkopības saimniecība. Pirmajā vietā ir kvieši, otrajā – rapši. Tad vēl ir ziemas mieži, bet tie tā, lai var iešūpoties rudens darbiem. Kādreiz bija cukurbietes, bet tas ir garš stāsts.”

– Cik liela ir saimniecības kopējā platība?

Edgars Ukše: – 1000 hektāru, bet tie, kas nodarbojas ar lauksaimniecību, zina, ka platības mainās katru gadu.

– Vai jūs, kā daudzi graudinieki, vēl joprojām dzīvojat eiforijā par iepriekšējā gada ražu?

Edgars: – Domāju, tādu es nekad vairs nevākšu. Vidēji tās bija 7,2 tonnas no hektāra. Bija lauki, kur pat uzrādīja astoņas un vairāk tonnu. Rapši stabili četras tonnas. Dēls sacīja, ka pirmo reizi bija situācija, kad kombains nevarēja pavilkt jaudu un bija jābrauc daudz lēnāk.

– Un šogad?

Edgars: – Šogad ir kā vienmēr. Normāla raža mūsu apstākļiem – vidēji  5,5 t/ha. Ziemas rapši gan bija švaki – knapi 2,5 t/ha sanāca. Kvalitātes rādītāji ļoti labi.

– Kas jūs īsti esat – zemgalieši vai kurzemnieki?

Saiva: – Paskatieties paši uz šiem laukiem! Īsts Zemgales līdzenums. Aiz mājas Dobeles rajons jau skaitās Zemgale. Paši esam Tukuma novadā un lauksaimniecības jomā esam iedalīti pie Ziemeļkurzemes LAD, taču VID nodokļus maksājam Zemgales reģionā.

Edgars: – Tās lielākās platības mums ir Pienavā līdz pat Lestenes pagasta robežai. Tur atkal ir kalnains. Kā zinām no vēstures, tur notika Ziemassvētku kaujas. Tā tieši sakot, tur zeme ir izvarota.

– Jūs domājat – pilna ar kara laiku mantojumu?

Edgars: – Jā, lādiņus atrodam bieži. Vēl nav bijusi sēja, kad neizartos kāds suvenīrs. Ir no mīnmetējiem, arī tie, kas svilpdami nāca zemē no lidmašīnām. Pašiem nākas tos nogādāt lauka malā, jo sapieri grib piebraukt klāt ar mašīnām, bet es, kad lauki sazēluši, taču neļaušu tos izbraukāt!

– Bet drošība taču pirmajā vietā?

Edgars: – Ar katru gadu ir mazāk, bet man šķiet, ka no tā mēs vaļā netiksim nekad. Lielākais, ko esam atraduši, bija cilvēka kājas lielumā. Sapieri vienmēr ir atbraukuši un naudu par to nav prasījuši.

– Tad bailīgi jājautā – vai neviens traģisks gadījums nav bijis?

Edgars: – Nav gan. Mums ir laba sadarbības ar Kurzemes cietokšņa muzeju. Tas unikālais atradums bija kara laika krievu iznīcinātāja daļas – pilnībā ar visu numuru saglabājies motors. Arhīvā varēja atrast cilvēkus, kas vadījuši šo lidmašīnu. Līdz ar to tagad ir par pāris nezināmiem kareivjiem mazāk.

– Jums ir zeme ar vēsturi!

Edgars: – Jā, bet strādāt grūti un nepatīkami. Meliorācija neturas, ik pa laikam iebrūk. Tu brauc pa lauku, un ir aplis piecu metru rādiusā – bumbu bedre. Tāda, ka traktors krīt iekšā, buksē.

– Atgriežoties pie lauksaimniecības – kā radās saimniecība?

Edgars: – Esam Breša zemnieki. 1989. gada pavasarī atbrīvojos no kolhoza. Sākām ar 21 ha zemes, naturālu saimniecību – no visa pa druskai: putni, aitas, cūkas, teļi, govis. Saimniecības oficiālā reģistrācija bija 1992. gadā. Kas tik es neesmu bijis – zootehniķis, veterinārārsts, agronoms, ekonomists, inženieris. Viss, kas laukos vajadzīgs.

– Kāpēc atteicāties no dzīvniekiem?

Edgars: – Liktenis. Sanāca tā, ka netālu bankrotēja kāda saimniecība, un tajā bija trīs jauni biešu kombaini. Toreiz Latvijas cukurā bija tāds  inženieris Cīrulis, viņš mums piedāvāja kombainus pieskatīt, lai nepazūd, jo tajos laikos visādi gadījās. Kad bankrota process beidzās, mums vienu kombainu piedāvāja izpirkt. Kombains jau bez darba nevar stāvēt. 1995. gadā pārdevām govis, pavasarī iesējām pirmos 12 hektārus biešu.

– Sākās jauna dzīve?

Saiva: – Jāaaa, tas bija traģisks gads!

– Kā tā?

Edgars: – Briesmīgi mums gāja. Tā jau saka, ka mācību uz sava naudas maka vajag vienmēr. Man šķiet, trīs gadus cīnījāmies, kamēr no parādiem tikām vaļā. Pa vidu bija laiks, kad fabrika daļu samaksas veica cukurā. Ja tā atceras, tad tagadējā krīze salīdzinoši nav nekas.

– Bet jūs neatmetāt ar roku?

Saiva: – Nē, mēs pēc dabas esam cīnītāji.

Edgars: – Tāpēc laikam esam tik daudz izdarījuši.

– Žēl nebija, ka cukura nozare Latvijā nomira?

Edgars: – Laikam jau katrai lietai ir savs laiks.

– Jums ir ļoti skaista ainava pie mājas, kas ir idejas un realizācijas autors?

Saiva: – Ainavu ap māju mums projektēja Aleja D speciālisti no Jelgavas. Ar vedeklu centāmies izpildīt visus viņu norādījumus.
Savukārt tas, ko var redzēt ap dīķi, ir mans pašdarinājums. Tad jau pavasarī redzēs, kas tur ziedēs un augs.

– Kurš jūsu saimniecībā ir galvenais?

Saiva: – Visi dara to, ko konkrētajā brīdī vajag darīt. Mums nav krasi nodalīts, ka vīrietis nevar uztaisīt ēst vai veļu ielikt veļasmašīnā. Ineta un Dace  vasarā vadāja  strādniekiem pusdienas. Tad visi mazie bērni tika uz lauka izpriecāties, jo viņi brauca līdz.

– Vismaz tēvus varēja apskatīt?

Saiva (smejas): – Nu ja, cik tad sezonā vīrus un tēvus var mājās redzēt! Atbrauc mājās divos naktī un rīta gaismiņā jau projām.

– Ir strādnieki, kas atvieglo darbu?

Saiva: – Šogad bija pirmais gads, kad paņēmām sezonas strādniekus. Puiši pieteicās paši. Vienu no viņiem, kurš vislabāk sevi parādīja, paturējām kā pastāvīgo strādnieku.

– Dace, vai tas, ka vecāki visu dzīvi veltījuši lauksaimniecībai, jums nav licis padomāt, ka varētu darīt kaut ko citu?

Dace: – Kamēr mācījos, ir izbraukātas ārzemes. Darīti visādi darbi, taču es nemaz nevaru iedomāties, ka būtu jādzīvo pilsētā. Vecāki ir pratuši ieinteresēt, jo neviens jau, pie ķēdes piesietus, mūs nav turējis.

– Vai tas ir tāpēc, ka te ir jūsu mājas? Varbūt jūs lauksaimniecībā redzat arī biznesa iespējas?

Dace: – Lauksaimniecība Latvijā nekad nepazudīs. Ja zemi apstrādās, tā dos iztiku. Tikai pašam jāsaskata šī perspektīva.

– Jums pašu vajadzībām kāds dzīvnieks ir palicis?

Saiva: – Ir. Kaķis. Citādi visu tāpat pērkam tirgū, ejam uz lielveikaliem. Ne ar ko neatšķiramies no parastiem patērētājiem. Vasarā siltumnīcās ir savi dārzeņi.

– Pie dzīvniekiem nav gribējies atgriezties?

Saiva: – Paprasiet bērniem! Ja mēs ar vīru gribējām kaut kur izbraukt, viņi palika un kopa dzīvniekus. Domāju, viņi to vairs nevēlas piedzīvot, un mēs arī ne.

– Jums ir kādas ģimenes tradīcijas, kad visi esat kopā?

Dace: – Kopā sanākšana man vienmēr ir asociējusies ar Ziemassvētkiem. Sanākam visi vecāku mājās, ejam uz mežu, kurinām ugunskuru. Vēl pēc ražas novākšanas rīkojam tādu jautru pasākumu kā izbraukšanu ar kvadricikliem.

Saiva: – Abi ar vīru esam iecienījuši braukt ekskursijās, tikai nevis ar tūristu autobusu, bet savu mašīnu, tad varam skatīt, ko gribam, un darīt, ko gribam. Noteikti vairākas reizes gadā mēģinām aizbraukt uz kādu teātra izrādi. Tikai izrauties tā īsti var ziemā un drusku pavasarī. Varbūt arī ap Jāņiem var kaut ko saorganizēt. Līdz Jāņiem vīrs pats cītīgi kopj  laukus.

– Un tomēr – kurš ir galvenais biznesa virzītājs, kas pēta tirgu, nosaka mērķus?

Dace: – Kas attiecas uz tirdzniecību, tur mamma vairāk strādā, jo tētis nav liels runātājs.

Saiva: – Vedekla internetā seko līdzi cenām.

Edgars: – Kur tērēt naudu, mēs vienmēr lemjam kopā.

– Vai nav tā, ka krīzes laikā minerālmēslu, tehnikas piedāvātājiem tomēr drusku jāpiekāpjas zemniekam un jādod laba cena, lai kaut ko pārdotu?

Saiva: – Mēs jau runājam, un ir tādi, kas nāk pretī. Taču graudu cena, salīdzinot ar pavasarī iepirkto minerālmēslu cenu, ir stipri par zemu. Visi cerēja, ka graudi būs iepriekšējā gada līmenī.  Nav jau arī pasaulē šogad pircēju. Visiem pietiek.

Edgars: – Kas attiecas uz tehnikas pirkšanu, es esmu ļoti prasīgs.

– Proti?

Edgars: – Es zinu, ko gribu, un man tehnisko zināšanu arī pietiek, lai saņemtu labāko un kvalitatīvāko piedāvājumu sava maka iespēju robežās. Jaunie traktori ir ar navigāciju, perfektām iespējām izmantot mēslošanas plānus utt.

– Jūs braukājat uz firmām, tehnikas demonstrējumiem, lai būtu lietas kursā par piedāvājumu?

Edgars: – Nav jau laika izbraukāt uz visiem pasākumiem. Mēs lasām žurnālu Saimnieks LV!

– Kurš ir galvenais projektu rakstītājs?

Saiva: – Pašu pirmo projektu izstrādājām kopā ar Tukuma konsultāciju centru, paldies meitenēm. Pēdējo projektu jaunajai tehnikai rakstīja Dace. Viņa kā grāmatvede salīdzināja visus aprēķinus.

Dace: – Mēs taču kopā rakstījām! Ja ir priekšstats, ko tu dari, tas nav sarežģīti. Es jau ceturto gadu taisu uzņēmuma gada pārskatu. Būtībā tik daudz to projektu nav bijis. Sākumā SAPARD, tagad divi projekti tehnikai un būvei.

Saiva: – Jāņem ir tik daudz, cik paši var pacelt. Ja būtu zinājuši, ka pienāks krīze, varbūt jauno angāru nemaz nebūtu cēluši. Protams, tas ir liels atspaids – ražu novācām trīs nedēļās, protams, neskaitot lietus dienas.

– Vai esat no tiem, kas aktīvi seko līdzi politiskajām norisēm valstī?

Saiva: – Sekot jau sekojam, bet negāciju ir par daudz. To visu saklausies un tiešām sāc domāt, ka nekādas nākotnes nebūs. Pēdējā laikā cenšamies informāciju laist pāri galvai, un tad ir labāk.

Edgars: – Šī jau īstenībā, salīdzinot ar to, kad sākām audzēt cukurbietes, nav krīze. Vai tad, kad palika tikai graudi. Kaltes nav... Un tu stāvi pie sava lauka un domā, kur to visu likt.

Saiva: – Toties tagad kredītu slogs ir smagāks. Graudiem cenas krīt, un visu laiku jādomā, kā galus savilkt. Tagad runā, ka Eiropas maksājumus apliks ar nodokļiem. Būsim vienīgā Eiropas valsts, kur tā notiek. 

– Kāda jums ir sadarbība ar bankām?

Edgars: – Laba. Strādājam ar SEB. Visi projekti iet caur turieni. Tiešām paldies tiem speciālistiem, kas tur strādā, prot visu paskaidrot. Varbūt sadarbība ir laba tāpēc, ka mēs nemētājamies no vienas bankas uz otru. Viens projekts īstenots Swedbankā. Arī tur viss kārtībā. Domāju, ka tas ir ļoti individuāli. Ja kāda ķibele ir, tad  vairākumā gadījumu abas puses kaut ko palaidušas garām...

– Ja Latvijai atkal atļautu ražot savu cukuru, vai jūs atsāktu biešu audzēšanu?

Saiva: – Tagad graudi ir novākti, var drusku atvilkt elpu, bet tad mums bija darbs garantēts gandrīz līdz Ziemassvētkiem.

Edgars: – Nekad nesaki nekad.