Jaun–Ieviņu vistu olas, cidoniju sukādes un medus ir tie produkti, ko labi pazīst ekopārtikas pircēji Latvijā. Tie viesi, kas vēl nav labi pazīstami ar bioloģiskās lauksaimniecības produktiem, vienmēr brīnoties, kāpēc kartupelis garšo pavisam citādi. Ārzemniekiem vispār esot lielas acis, redzot, kā saimniece brokastu salātus savāc turpat dārzā. „Tā ir mūsu bagātība, kas vecajā Eiropā jau sen ir izzudusi,” saka Uldis un ar rūgtumu sirdī norāda, ka valdība pret bioloģiskajiem zemniekiem izturas ar nevērību: eh, lai nu šie tur paši kuļas, kā sanāk. Bet Rudzīšiem sanāk ļoti labi. Vienīgi prioritātes bija jāmaina. Agrāk Uldis vienmēr kā pirmo ejošāko uzsvēris tūrismu, bet tagad tiek izcelta lauksaimniecība. Cidonijas un olas bieži esot pilnībā izpārdotas un visiem gribētājiem pat nepietiekot.

Talkā nāk savvaļas zirgi

Sākumā Jaun–Ieviņās kā katrā kārtīgā zemnieku sētā bijušas govis, taču ganību uzturēšana prasījusi milzu pūles. Rudzīši izlēmuši par labu savvaļas zirgiem, kas ļoti labi uztur ainavu un priecē tūristus. Dzīvnieki visu sezonu dzīvo ārā, turpat dzimst arī kumeļi. Zirgi nav īpaši draudzīgi, bet nav arī agresīvi. Jaunākie ganāmpulka pārstāvji ir ziņkārīgi un bieži nāk tuvu mājām raudzīties, kas tur notiek. Miglas pelēkie zirgi ir arī labs tūristu piesaistes objekts. „Kad man atbrauc grupa, es jau pie autobusa visiem saku, lai saldumus atstāj sev mājupceļam, šie dzīvnieki nezina, kas tas ir, un viņiem tos nevajag,” stāsta Uldis. Jaunie kumeļi tikmēr ar interesi aposta viesus un mēģina laizīt rokas. „Viņi neko nediedelē, bet laiza sviedru lāsītes,” skaidro saimnieks. Abi suņi, kas dikti grib asistēt, gan uzreiz tiek patriekti. Tos zirgi uzskatot par vilku mantiniekiem. Kad Pasaules dabas fonda pārstāvjiem esot vaicāts, vai pret vilku baru zirgu saime spēs pastāvēt, starptautiskie eksperti esot no prieka situši plaukstas, ka Latvijā vilki nākot tik tuvu mājām, - tā zirgiem būšot laba izdzīvošanas pieredze. Uldis gan neesot iepriecinājis dabas fonda pārstāvjus, jo arī Latvijā vilki tādos baros nesiro. Ziemas salā zirgi tiekot galā paši. Gatavojoties aukstajam laikam, tie uzkrāj tauku slāni, uzaudzē biezu pavilnu, un nāsīs parādās balta pūka. Ja ir pietiekami daudz platības, zirgi pārcieš pat visskarbākos Latvijas laika apstākļus un barību spēj sameklēt arī zem sniega. Vienīgais, ko Rudzīši noliek laukā, ir dažas siena ķīpas.

Par balto govi un PVD inspektoriem

Savvaļas zirgi neesot vienīgie mežonīgās dabas pārstāvji, stāsta Uldis un mudina uz tālākiem laukiem. Tuvojoties mežmalai, no zāles paceļas milzīga buļļa galva. „Viņš ir bailīgs,” saka Uldis. Tik tiešām – miesās iespaidīgais ragulops ciemiņiem netuvojas, bet no pļavas otras puses ziņkārīgā riksī nāk milzīga balta govs ar ragiem kā staltbriedim. Paliekam kā zemē iemieti. „Viņa ir pavisam nekaitīga,” atkal mierina saimnieks. Šādi dzīvnieki ganās Ungārijas stepēs. Rudzīši izpētījuši, ka tie ir augstas klases gaļas dzīvnieki. Tas varētu būt vēl viens Jaun–Ieviņu virziens, jo nebūs jānoņemas ar piena pārdošanu. Turklāt liellopi ļoti labi sadzīvojot ar savvaļas zirgiem. Nu jau ir sajucis saimniecības daudzo nodarbošanos skaits. Uldis stāsta: ja pie viņa atbrauc kārtējā kontrole, tad viņam arī vienmēr stingri jānoprasa, kuru virzienu tad šoreiz kontrolēs. Pret vietējiem PVD inspektoriem viņam pretenziju nav, tie ir darba cilvēki, kas braukā uz laukiem un savu lietu zina. Taču viņu priekšniekus centrālajā aparātā gan vajadzētu pakvēpināt, jo tie rīkojumi un uzdevumi, ko viņi liek darīt saviem darbiniekiem laukos, esot absurda pilni. „Es uzskatu, ka PVD funkcija būtu konsultēt zemnieku. Piemēram, es vēlos kaut ko audzēt, es eju uz dienestu un jautāju pēc padoma: kas man būs nepieciešams, ko jūs man ieteiktu. Tā nenotiek, un tev priekšā tiek nogāzts milzīgs blāķis ar normatīviem. Cilvēks to apskata, un viņam pāriet jebkura vēlēšanās kaut ko darīt.” Uldis ir atklāts un stāsta tālāk: „Atceraties to skandālu augustā, kad PVD konstatējis ģenētiski modificētu soju Polijas uzņēmuma SBP PASZE SP.Z.O.O. ražotajā dzīvnieku barībā, kas paredzēta bioloģiski turētu dējējvistu ēdināšanai. Tagad var droši sacīt, ka arī mana saimniecība tur bija iejaukta, tikai mēs pieprasījām atkārtotas analīzes, un fakts neapstiprinājās.  Soja tur varēja nokļūt arī putekļu veidā, jo šajā barībā ģenētiski modificēto organismu nekad nav bijis un nebūs. Polijas kompānijai ir visas iespējas celt pretenzijas pret Latviju.” Jaun–Ieviņu saimnieks ir pārliecināts, ka šādos dienestos jāstrādā augstas klases profesionāļiem, kas lauksaimnieka darbu paši izbaudījuši līdz kaulam.

Ar skatu nākotnē

Par krīzi Uldis Rudzītis saka, ka tā ir vairāk politiska rakstura, kas līdzi parāvusi arī valsts ekonomiku. „Politiķiem nav nekādas intereses, kas notiek ar tautu un mazajiem uzņēmumiem. To mēs jau gadiem redzam pēc attieksmes pret bioloģisko lauksaimniecību. Mums krīze ir jau no paša sākuma. Ģimeni vēl varu pabarot, pieprasījums pēc produktiem ir. Daudzus pat nespējam pieražot tik, cik klients gribētu. Jūtu, ka cilvēkiem ir ļoti kritusi maksātspēja. Es domāju, ka pareizāk ir radīt darba vietas, nevis bezdarbnieku barus”. Uldis Rudzītis uzskata, ka bioloģiskajai saimniekošanai Latvijā ir nākotne, tā var kļūt par ekskluzīvu eksporta preci.