– Kāda ir uzņēmuma priekšvēsture Latvijā?

Māra Bisniece: – Uzņēmums dibināts 1993. gadā, kad firmas Agrimatco prezidents atbrauca uz Latviju un sāka meklēt šeit kontaktus. Atrada vietu, atrada cilvēkus, ar ko sākt sadarbību. Tajā laikā tā bija Maskavas iela – šis bizness sākās Agroprojekta ēkā, mazā pagrabiņā. Liela daļa kolektīva, arī es pati, darbu kompānijā sāka tieši šajā vietā. Uzņēmums darbību sāka pamazām, ar dažādām dārzkopības lietām, sēklām, agrotīklu un arī sadarbību ar ķīmijas kompānijām.

– Kā nonācāt uzņēmumā?

– Nekas jau nenotiek nejauši. Varu pastāstīt savu sajūtu stāstu un to, kā tas notika praktiski. Uzņēmumu zināju jau no pašiem pirmsākumiem, tajā laikā, kad vēl mācījos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, – zināju par uzņēmuma piedāvājumu, inovācijām. Pēdējā kursā, kad man jautāja, ko vēlētos darīt, teicu: patiktu strādāt tādā uzņēmumā kā Agrimatco, kur ir interesanti un radoši.

1996. gadā pabeidzu LLU un sāku strādāt zemnieku saimniecībā, kas bija Agrimatco kliente. Sagadījās tā, ka 1996./1997. gadā ziemā gāju somu valodas kursos kopā ar iepriekšējo Agrimatco direktoru Oskaru Justeli. Martā viņš man piezvanīja un piedāvāja atnākt uz darba interviju. Tajā laikā, kā minēju, biju agronome zemnieku saimniecībā, kas atradās attīstības stadijā, līdz ar to vairāk vajadzēja strādāt lauka darbus, mazāk radošos. Mums ar saimnieci bija ļoti labas attiecības (un vēl joprojām ir), es ar viņu aprunājos, viņa teica, lai aizeju pamēģināt. Atnācu uz darba interviju, un man teica: tev ir laiks sestdien, svētdien, lai izdomātu, vai vēlies nākt un strādāt. Līdz ar to viss ļoti krasi mainījās. Tajā gadā man bija paredzēts braukt strādāt uz Somiju kādā saimniecībā, bija nokārtoti visi papīri un vīza. Sirds sajūta teica, ka gribas strādāt Agrimatco un ka šādas izdevības dzīvē bieži negadās. Vēl šodien atceros, cik grūti bija pieņemt lēmumu, jo bija citi vilinājumi – saimniecība, kurā strādāju, bija mīļa un negribējās pievilt šos cilvēkus, tāpat arī Somijas projekts. Tomēr lēmumu pieņēmu un 3. martā sāku strādāt SIA Agrimatco. Sāku strādāt veikalā, bijām divas meitenes agronomes – abas rosījāmies un konsultējām klientus. Nekādas īpašas apmācības man nebija, mācījos no klientu jautājumiem. Atbildes prasīju kolēģiem, meklēju grāmatās, kad brauca sadarbības partneri, uzdevām šos jautājumus viņiem. Tā tas lēnām virzījās, kamēr mēs blakus pagrabiņam iekārtojām arī veikaliņu. Tobrīd mums bija nokārtotas arī augu aizsardzības līdzekļu tirgošanas licences.

– Kas ir tīkamākā lieta jūsu darbā?

– Kas mani vēl joprojām fascinē visvairāk – saskarsme ar klientu. Ja vari palīdzēt atrisināt cilvēka jautājumu vai iedot ideju, ir gandarījums, ka viņš aiziet apmierināts un atgriežas arī vēlāk. Ar gadiem panāktā lojalitāte ļoti iedvesmo nepārtrauktai attīstībai. Viņi nāk un stāsta savu pieredzi, stāsta, kā izdevies ko izaudzēt vai apkarot kādu kaitēkli – tas ir tāds savstarpējs process, kas nekad nevar beigties, ja vēlies tajā darboties. Mēs mācāmies, pasaule attīstās, domāšana mainās, parādās un mainās dažādas tendences. Svarīgi ir tas, ko mēs varam piedāvāt klientam šajos laikos, meklēt risinājumus aktuālajiem jautājumiem, jo jebkurai lietai to var atrast, tikai jāmeklē.

– Izaugsmes ziņā neesat apstājusies – kā nonācāt līdz direktores pozīcijai?

– Iepriekšējie vadītāji uzdeva tādus jautājumus, lai tu attīstītos. Tas bija abpusējs process, kas turpinājās nepārtraukti. Izaugsme notika gan uzņēmumā, gan darbinieku vidū vienlaikus.

No sākotnēji 10 cilvēkiem šobrīd esam jau ap 40.

No darba veikalā lēnām ievirzījos dārzeņu sēklu jomā – biju sēklu nodaļas vadītāja. Tas nebija liels bizness, bet, sākot izmēģinājumus dažādās Latvijas saimniecībās, ieviešot hibrīdus un pētot citu kompāniju piedāvājumu, tas paplašinājās.

Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma 2000. gadā tiku iecelta par direktora vietnieci, un tas man bija liels pārsteigums.

2001. gadu var iedalīt jaunā posmā, jo mūsu uzņēmums sāka piedāvāt arī tehniku. Mans direktors aizgāja uz māsasuzņēmumu ZETA LV par vadītāju. Un no 2002. gada es tiku iecelta direktores amatā. Pēc neilga laika mūsu māsasuzņēmums no atsevišķas struktūras kļuva par tehnikas nodaļu – tātad apvienojās. Tas noteikti bija pozitīvs solis, mēs beidzot bijām vienots vesels, uzlabojās informācijas apmaiņa, tika atvieglota arī administratīvā sektora darbība.

– Kādas ir SIA Agrimatco Latvia darbības pamatnozares?

– Pamatvirziens – darbs ar lauk­-
saimniecības klientu – ir bijis vien­-
mēr. Palielinājies sortimenta klāsts, un pašreiz piedāvājums tiek dalīts 5–6 grupās, kas pīrāgā ir ļoti līdzīgas. Sēklas, tehnika, augu aizsardzības līdzekļi, minerālmēsli un viss nepieciešamais aprīkojums dārzkopim vai lauksaimniekam – gan lielražotājam, gan mazdārziņa īpašniekam.

Šobrīd mums ir trīs veikali – Rīgā, Bauskā un Iecavā –, tur klientiem nodrošinām pēc iespējas ar lielāku sortimentu. Preci, kas nav veikalā, iespējams pasūtīt.

– Kas ir jūsu sadarbības partneri?

– Esam starptautisks uzņēmums, līdz ar to mums ir plašas iespējas sadarboties visas pasaules mērogā, un nu jau iedibinātas dziļas tradīcijas. Ir ilgstoši partneri, ir jauni, kas izauguši līdz ar mums. Tāpat ir tādi, kas ir paraugs – unikāli savā darbībā, komunikācijā. Perfekta kompānija šajā ziņā ir vācu uzņēmums Poppelmann, ko mēs pārstāvam jau no pagrabiņa laikiem. Viņi ražo podiņus – daudz un plašā sortimentā. Viņi ir ļoti precīzi, operatīvi un progresīvi tieši inovāciju jomā. Ja piegādātājam ir noteikta filozofija, ko arī mēs pieņemam, sadarbība ir veiksmīga. Ir daudzi klienti, kas mums ir svarīgi pievienotās vērtības ziņā. Tādi, no kuriem arī mēs mācāmies. Produkts var būt ļoti labs, bet tas nesastāv tikai no materiāla, ir daudzi priekšnosacījumi, kam jābūt pakārtotiem, ko klients bieži varbūt pat nejūt. Bet to, ko viņš var sajust, ir mūsu attieksme pret lietām – ja sadarbība ir tikai pirkt un pārdot, nav īpašās sajūtas vai pat sajūsmas, arī klientam tā neradīsies.

– Kā skatāties uz konkurenci?

– Daudz aizrauties un pētīt to, ko dara cits, nav īsti manā dabā. Jā, iedvesmoties, paskatīties, ar labo prieku priecāties par viņa spējām un savā ziņā saņemt no tā kādu dzinuli – tas ir labi. Konkurences terminu vienmēr gribu pārdēvēt par sadarbību vai sadarbības partneri. Ja strādāšu ar domu, ka man ir ar kaut ko jācīnās, tas nebūs pareizi. Tāpēc es to neizvēlos, bet izvēlos domāt par klientu. Līdz ar to, ja apzinos, ka manam klientam ir nepieciešams kas tāds, kā man nav, bet mana sadarbība var sniegt viņam ko efektīvu, tad es izvēlos sadarbības ceļu. Un, ja sadarbība uz to arī balstās, tā ir veiksmīga. Bez konkurentiem nevar, viņi dod stimulu. Tomēr dažos sektoros konkurence vairs nav veselīga – tā ir izkropļota. Pozitīvi skatos uz to, ka pēc jebkuras cīņas lietas sakārtojas.

– Kā jūs raksturotu savus klientus?

– Katrs klients mums ir īpašs, katrs nāk ar savu vajadzību un jautājumu, katram nepieciešams savs apkalpošanas veids, katram ir sava tīkamākā vieta un pat iemīļotākais pārdevējs. Es pati skatos un vēlos, lai arī mani kolēģi skatītos uz katru klientu kā uz unikālu. Jo mēs katrs taču tāds esam. Klienti ir tie, kas devuši stimulu mums augt. Mēs neesam ideāli, arī mums ir kļūdas, bet ir svarīgi, kā mēs uz tām skatāmies, reaģējam un cenšamies tās risināt.

– Kā jūs raksturotu sevi kā vadītāju?

– Zinu, tas, iespējams, nav pareizi un pilnīgi noteikti ne viegli – es visu daru ar sirdi, caur izjūtām. Man ir svarīgi, ka varu visiem uzticēties, ka cilvēki ir atbildīgi, ar pašiniciatīvu. Mans vadīšanas stils ir atklāti demokrātisks – esmu ļoti atklāta, patiesa. Ja ko saku, man ir svarīga arī cilvēka pašsajūta. Runājot tikai par biznesu – ir ticība vērtībām, ka mēs visi darām to, kas mums patīk.

– Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju?

– Nesen runāju ar savu vadītāju. Viņš apstiprināja, ka Baltijā Latvijai ir labākie rezultāti, kas mani, protams, priecē. Pilnīgi noteikti ir tā, ka mēs nevaram sūdzēties. Varbūt tas īpašais veids, cik kategorijās mums ir klienti un kāda ir bijusi attieksme, ļāvis šo posmu izturēt. Gadu esam izturējuši godam, ir plānots to pabeigt ar peļņu, un esam sākuši attīstīt arī jaunas idejas. Man patīk šis laiks, jo cilvēki nekurn. Viņi beidzot sāk radoši strādāt. Varbūt tam tā arī vajadzēja notikt, lai paskatītos ar citām acīm, ar citām vērtībām. Kopumā rezultāti varbūt būs nedaudz sliktāki nekā iepriekšējā gadā – skaitliski, bet tajā pašā laikā ir lietas, ko mēs beidzot būsim sakārtojuši, kurām citkārt īsti nav atlicis laika.

– Vai atvēlat laiku arī kādam vaļaspriekam?

– Ja ir maz laika, jāiemācās tas plānot. Bez vaļaspriekiem nevaru, pēdējā laikā man tie ir divi – pirmkārt, ceļošana, bez kuras es nevaru iztikt. Katru reizi cenšos apmeklēt tādu valsti vai vietu, kur iepriekš neesmu bijusi, un nu jau tās kopumā ir vairāk nekā 30 valstis. Man patīk ceļot pašai, bez tūrisma aģentūrām, dažreiz bez rezervācijām. Patīk sajust kultūras un audzināšanas atšķirības, runāt ar cilvēkiem, viņus iepazīt. Mani ļoti fascinēja viena diena Brazīlijā, Riodežaneiro. Tā ir pilsēta, kurā esmu iemīlējusies. Tur dzīvo tik daudz kultūru, tautību, kas ir savstarpēji draudzīgi un sadarbojas. Lidostas skrejceļš okeāna malā, daba, Jēzus Kristus statuja, daudzpusība pašā pilsētā, bagātais jahtu rajons, kas mijas ar graustu rajonu, garā fanu rinda uz futbola maču – tas viss, piedzīvots vienā dienā, sniedza pārsteidzošu emociju gammu.

Otra lieta – flamenko dejas, ar ko nodarbojos jau četrus gadus. Savukārt pārējais laiks tiek veltīts dēla vaļaspriekiem – karatē, futbolam –, un šajās lietās sanāk iesaistīties un līdzdarboties.

Patīk satikties ar draugiem, ar draudzenēm ir tradīcija katru gadu aizbraukt kādā ekskursijā.

CV

    Izglītība:

• 1996. gads – LLU Lauksaimniecības

fakultāte, agronoma specialitāte;

• 2009. gadā sāktas studijas LLU

maģistrantūrā.

    Darba pieredze:

• Priekuļu selekcijas stacija (no 13 gadu

vecuma);

• 1996. gads – z/s Meistari, agronome;

• 1997. gads – SIA Agrimatco Latvia

konsultante;

• 1998. gads – SIA Agrimatco Latvia

sēklu nodaļas vadītāja;

• 2000. gads – SIA Agrimatco Latvia

direktora vietniece;

• 2002. gads – SIA Agrimatco Latvia

direktore.