Saimniecībā kopumā strādā pieci cilvēki, pārsvarā ģimenes locekļi. Mēs ar kundzi Airisu trenējam zirgus, saimnieko arī mans tēvs Imants Penelis, kurš ir saimniecības īpašnieks. Dzīvnieku kopšanai algojam vēl divus cilvēkus.

Saimniecisko darbību šeit uzsākām 1992. gadā, kad no kolhoza Mārupe iegādājāmies zemi. Teļu kūti pārbūvējām par stalli un uzsākām zirgu tirdzniecību. Tolaik tas bija labs bizness, jo bija ļoti veiksmīga valūtas attiecība. Trenējām zirgus un tirgojām tos.

Tad nāca doma, ka vajadzētu celt kaut ko lielāku un trenēt bērnus un citus interesentus, kas grib nodarboties ar jāšanas sportu. Tā tapa arī ziemas manēža. Tagad mums ir divi laukumi treniņiem un viens sacensību laukums. Kopējā saimniecības platība – 8 ha.

Sertificēti treneri

Šobrīd nodarbojamies tikai ar zirgu turēšanu un trenēšanu sporta vajadzībām.

Savulaik strādājām arī bērnu ar kustību traucējumiem rehabilitācijā, bet sapratām, ka tas nav priekš mums. Tam vajadzīgi ļoti mierīgi zirgi un īpaša treneru apmācība. Turklāt ir mainījusies pati sistēma – tā kļuvusi daudz stingrāka, tāpēc izvēlējāmies pa šo ceļu neiet.

Abi ar kundzi Airisu esam ieguvuši treneru sertifikātus un apmācām jāšanas sportā.

Pie mums trenējas visdažādākie cilvēki, kas vēlas iemācīties jāt ar zirgu. Pārsvarā tie ir bērni, bet ir arī pieauguši cilvēki.

Zirgu tirdzniecība pašlaik mums vairs nav prioritārā joma, jo pārdot neko nevar, arī dzīvniekus. Iepriekš zirgus gan tirgojām tepat Latvijā, gan arī vedām uz ārzemēm. Kā konsultanti darbojamies joprojām. Uzturot draudzīgas attiecības ar Latvijas zirgaudzētavām, palīdzam klientam izvēlēties labāko dzīvnieku, ja viņš tādu neatrod mūsu saimniecībā.

Sacensības

Rīkojam arī jātnieku sacensības. Tie gan nav regulāri pasākumi – viss atkarīgs no sponsoru aktivitātes. Pagājušajā gadā, pateicoties daudziem sponsoriem, tajā skaitā Zemkopības ministrijai, mums izdevās sarīkot Baltijas kausu – ļoti vērienīgas jāšanas sporta sacīkstes visas Baltijas mērogā. Latvijā nekas tāds vēl nebija pieredzēts. Tajās piedalījās aptuveni 120 zirgi.

Zirgu turēšana kā bizness

Mūsu pamata bizness pašlaik ir zirgu turēšana – kopšana, ēdināšana, trenēšana. Cilvēki, kas brauc šurp trenēties, maksā mums par telpu un dzīvnieka izmantošanu.

Stallī ir vieta 62 zirgiem, bet pagaidām ir 50 dzīvnieki. Pārsvarā tie ir ērzeļi, jo ar ķēvēm ir grūtāk strādāt, tās ir nepakļāvīgākas. Ērzeļus, kuri nav derīgi vaislai, kastrējam. Šāds dzīvnieku skaits izveidojies ekonomiskās situācijas rezultātā, jo zirgu turēšana šobrīd izmaksā ļoti dārgi. Kad jāsavelk josta, zirgs ir pirmais, no kā cilvēki atsakās taupības nolūkos.

Barību dzīvniekiem gatavojam paši. Mums ir no vectēva mantota zemnieku saimniecība Madonas rajonā, kur no 100 ha lielas platības pļaujam un gatavojam sienu, ko izēdinām zirgiem. Papildbarību – auzas vai kombinēto lopbarību pērkam.

Valsts atbalsts

Reālu atbalstu naudas izteiksmē no valsts šobrīd nesaņemam. Nacionālās subsīdijas ir beigušās, taču savulaik tās izmantojām celtniecībai. Par ciltsdarbu atbalstu nesaņemam, jo zirgus neaudzējam, tikai turam. Šeit stallī ir sporta zirgi, no kuriem lielākā daļa nepieder mums. To īpašnieki nomā no mums telpas zirgu turēšanai. Esam izmantojuši arī Eiropas Savienības fondu piedāvāto atbalstu tehnikas iegādei. Manēžas un citu ēku celtniecībai ņēmām kredītus bankā, turklāt tajos laikos vēl bija 15% nacionālās subsīdijas. Tas bija labs atspaids.

Ekonomiskā situācija

Manā gadījumā zemnieku saimniecība ir tikai uzņēmuma nosaukums. Patiesībā esam no lauksaimniecības nozares diezgan tālu. Protams, ja paši audzētu zirgus, tad mēs būtu zemnieki.

Un tomēr man ir skumji, ka Latvijā lauksaimniecība strauji iet uz leju. Runājot par piena nozari, mani satrauc, ka zemniekus dzen postā pārstrādes uzņēmumi, kuri rēķina piena cenu, neņemot vērā, ka viņi tirgo ne tikai pienu, bet arī tā pārstrādes produktus – sieru, sviestu un biezpienu.

Katrs zemnieks rēķinās ar pašreizējo un arī nākotnes peļņu, bet tagad veidojas situācija, ka piena pārstrādes uzņēmums var vienkārši samazināt cenu vai neiepirkt pienu vispār, reāli iedzenot zemnieku bankrotā. Daudzi taču attīstībai ņēmuši kredītus bankā. Mēs arī kredītu bankai maksājam vēl joprojām, lai arī tas nav viegli. Klients ir bankas draugs, kamēr var norēķināties. Mums tas vēl izdodas.

Attīstības plānu šobrīd saimniecībai nav. Galvenais ir izdzīvot. Kad uzlabosies ekonomiskie apstākļi, tad arī domāsim par attīstību.