– Tu esi absolvējis Rīgas uzņēmējdarbības tehnisko koledžu kā programmētājs – tehniķis. Tā ir perspektīva profesija. Kādēļ tomēr nolēmi studijas turpināt agronomijā?

Jānis Uzulēns: – Esmu dzimis un audzis laukos, un, kā tas bieži vien mēdz gadīties, arī maniem vecākiem bija saimniecība. Mācoties par programmētāju, sapratu, ka negribēšu visu laiku sēdēt pie datora. Sēdošs darbs nav priekš manis. Tehnikumā man vēl nebija ne jausmas, kurā augstskolā turpināt studijas. Tā kā mans vecaistēvs ir agronoms, viņa iespaidā aizgāju studēt uz LLU Lauksaimniecības fakultāti. Devos uz LLU Atvērto durvju dienām, kur man bija iespēja ar profesoru U. Rozīti aizbraukt līdz Mušķiem pie zirgiem. Man pašam mājās arī ir zirgi. Sākumā domas dalījās, kur labāk studēt. Viens variants bija mācīties veterinārmedicīnu, otrs – lauksaimniecību. Bet, beigu beigās visu kārtīgi izvērtējot, un uzklausot labu padomu, izvēle tomēr krita uz ražotājiem.

Uzskatu, ka lauksaimniecībai ir daudz perspektīvu. Pastāvīgi ienāk jaunas, modernas tehnoloģijas, kuras vajag labi pārzināt un kuras ar savu iepriekšējo izglītību es spēšu ieviest savā darbā.

Pirmo zirgu man devītajā dzimšanas dienā uzdāvināja vecāki. Man ir brālis un māsas, kuriem arī patīk jāt. Mūsu saimniecības platība ir ap 200 ha. Pēc kāda laika tika iegādāti vēl zirgi – ar domu, lai visa ģimene varētu doties kopīgās izjādēs.

– Zirgi, bet kā ar biznesa iespējām?

– Es ar to rēķinos, ka peļņai jābūt. Ar zirgiem ir iespējams nopelnīt, tikai jāsaprot, ka visi zirgi nav lielu naudu vērti un ka retais būs izcilnieks, taču ir nišas, kurās var labi pelnīt, piemēram, auļotāji un rikšotāji, īpašniekam pareizi strādājot, var ienest labas summas no hipodromiem.

– Kā tu nokļuvi Jauno zemnieku klubā?

– Kad studēju pirmajā kursā, mani uzrunāja JZK pārstāvis, jo viņiem bija nepieciešami jauni, perspektīvi zemnieki. Sapratu, ka tā ir man īstā vieta, un neesmu kļūdījies. Esmu JZK valdes loceklis, sabiedrisko attiecību koordinators. Galu galā – kurš gan cits ko spēs darīt, ja ne mēs paši, aktualizējot Latvijas lauksaimniecību kā nozari, kur ir iespēja pelnīt lielu naudu. Patiesībā zemnieki ir vieni no spēcīgākajiem cilvēkiem. Ir jāstrādā.

Pateicoties JZK projektam, man izdevās tikties ar SIA Amazone valdes locekli Baibu Mikāli un sarunas gaitā nonācām pie jautājuma, ko es plānoju darīt vasarā. Viņa zināja, ka es studēju LLU LF, un piedāvāja man prakses vietu zemnieku saimniecībā Upeskalni. Pirmā vasara bija veiksmīga, un patlaban esmu šīs saimniecības topošais agronoms, kuram vasarā jau ļauj nopietni iemēģināt roku darbos. Esam noslēguši līgumu, ka viņi finansiāli atbalsta manas studijas ar noteikumu, ka pēc to beigšanas es noteiktu laiku nostrādāšu viņu saimniecībā.

–Diezgan pārdrošs solis pirmā kursa studentam – iziet lauksaimniecības praksi lielā saimniecībā...

– Jā, tas bija nopietns izaicinājums. Bet, ja es nerādīšu priekšzīmi citiem, tad kurš to darīs? Tādai nostājai jābūt katram sevi cienošam speciālistam. Un man bija patiess prieks, ka varēju strādāt līdzās Elmāram Mikālam, kuram ir vairāk nekā 50 gadu stāžs agronomijā. Viņš ir kā dzīva enciklopēdija mums – jaunajiem speciālistiem. Man bija dota iespēja braukt ar viņu visur kopā, saprast un redzēt, kā notiek lielā lauksaimnieciskā ražošana.

Patiesībā prakse saimniecībā, kur ir ražošana, studentam ir laba iespēja sevi parādīt. Līdz ar to arī iespēja turpmāk strādāt tajā pašā saimniecībā. Un vēl kas – ir saimniecības, kuru vadītāji un īpašnieki ir jau gados un kur nepieciešami darba turpinātāji. Bet darbu var veikt gudrs speciālists. Diemžēl, ja pavērojam, cik agronomu vai zootehniķu ik gadu absolvē fakultāti, redzam bēdīgu ainu – divi vai trīs.

– Bieži vidusskolēna atbilde uz jautājumu, kur viņš domā iet studēt, apkārtējos izraisa tādu kā smieklu – ko tad tu kā lauksaimnieks darīsi?

– Tur jau tā lieta, ka nezināšanas dēļ cilvēkiem rodas priekšstats, ka lauki aprobežojas ar divām kartupeļu vagām un vienu gotiņu, no kuras var izslaukt knapi trīs litrus piena dienā. Protams, visu Latviju nevar vērtēt vienādi, un visur nebūs lielās saimniecības. Bet, es gan teiktu, ka lauksaimniecība ir ļoti stipra nozare un nākotnē tās nozīme ievērojami mainīsies. Būs jādomā par dažādām alternatīvām, piemēram, biogāzes ražošanu, jo naftas krājumi pasaulē samazinās. Iespējams, iestāsies pat enerģētiskais bads. Savukārt lauksaimniekiem būs iespējas audzēt kultūras, no kurām iegūs enerģiju. Esmu par to, lai enerģiju saražojam pēc iespējas vairāk savā valstī. Jo naudiņa, kas no tās nāks, paliks šeit Latvijas ekonomikai. Bet, kas notiek patlaban? Visa nauda aizplūst uz Krieviju. Piemēram, uzbūvēsim staciju, kuru darbinās ar akmeņoglēm, un kārtējo reizi būsim radījuši biznesu citiem un naudu aizpludināsim citu valstu ekonomikas sildīšanai.

JZK mērķis ir balstīt Latvijas lauksaimniecību un tās attīstību, būt lepniem par to, ko mēs darām. Būt lauksaimniekam – tā ir goda lieta, kaut gan profesija nav no vieglākajām. Laukos jauniešiem tiek iemācīts darbs. Mēs aktīvi cenšamies piesaistīt lauksaimniecībai vidusskolēnus un tehnikumu audzēkņus. Ir dažādas programmas, piemēram, tehnikuma audzēkņiem organizējam lauksaimniecības prakses ārzemēs.

– Tu aktīvi darbojies JZK, strādā par agronomu, vai sanāk laika arī vaļaspriekiem?

– Daba ir viens no maniem vaļaspriekiem. Turklāt darbs jau ir laba relaksācija. Pēc intensīvas intelektuālas domāšanas laukos var atslēgties no visa. Man nav ieaudzināts, ka katru piektdienas vakaru jāskrien uz ballītēm. Man diena ir pietiekami noslogota un interesanta, lai lieki netērētu tām laiku.