---

---

Jautājums ir- kā panākt, lai degvielas tirgotāji respektētu vietējos ražotājusun realizētu viņu produkciju? Protams, kā jau tika rakstīts iepriekšējā rakstā – vispirms nodrošinot pieprasījumu. Bet ko darīt, ja valsts un pašvaldības pieprasījuma ziņā priekšzīmi nerāda, ja ekonomiski lielajiem tirgotājiem izdevīgāk biodegvielu iepirkt ārpus Latvijas, un, godīgi sakot, arī pašu biodegvielas ražotāju starpā ne tuvu nav vienprātības ?

(Nobeigums. Sākums „Lauku Biznesa Laikraksts” 4. un 11. augusta izdevumos Nr. 30. un 31).

Augusta sākumā parādījās informācija, ka „Lukoil”, kas eksperimentālā kārtā vairākās degvielas uzpildes stacijās tirgo biodīzeļdegvielu, pārdevis tikai 15 tūkst. t šīs produkcijas, toties fosilā dīzeļdegviela pārdota nesalīdzināmi lielākā daudzumā. Tomēr daudz vairāk par apmēriem, kas iesākumam varbūt arī nemaz nav tik mazi, uztrauc tas, ka pēc MK 24. jūlija noteikumiem, kuri beidzot paredz biodegvielai piemērojamā samazinātā akcīzes nodokļa administrēšanas kārtību, var ciest Latvijas iedzīvotāji. Vispirms par nodokļu maksātāju naudu, kā jau rakstīts, tiek veikti atbalsta maksājumi (proti, subsīdijas) ražotājiem. Savukārt pēc tam, kad ražotāji savu produktu būs eksportējuši, bet tirgotāji importējuši, jo viņiem tā ir izdevīgāk, tie paši nodokļu maksātāji (valsts) nesaņems atpakaļ akcīzes nodokli, jo par to biodegvielas daļu, kas pievienota fosilajai degvielai, akcīzes likme ir 0 procenti.

Profesors Arnis Kalniņš to visu gan vērtē diezgan filozofiski: „Nekur jau mēs nedēsimies. Divu gadu laikā būs jāpanāk obligātais 5% piemaisījums un, kad darbu sāks „Bio Venta”, kā arī citas jaunās biodegvielas ražotnes, mainīsies arī situācija vietējā tirgū un tirgotāju attieksme.”

Akcīzes nodoklis – visefektīvākā svira

Latvijas Biodegvielu asociācijas prezidents Daumants Znatnajs uzskata, ka tieši akcīzes nodoklis varētu būt tā svira, kas atrisinātu patlaban galveno problēmu, neļaujot aizplūst vietējā ražojuma biodegvielai un ieplūst importētajai.

D. Znatnajs: „Būtībā neviens no lielajiem ražotājiem pret vietējā ražojuma biodegvielas realizāciju neiebilst. Pārsvarā tā ir tikai formāla atrunāšanās. Piemēram, par to pašu kvalitāti. Ja reiz tā, tad Biodegvielu asociācija varētu uzņemties starpnieka lomu starp ražotāju un tirgotāju. Latvijā ražoto biodegvielu pārbaudītu atbilstoši visiem ES standartiem, un muitas noliktavās attiecīgi marķētu. Savukārt patērētājiem tā būtu pieejama ar konkrētu viegli uztveramu atpazīstamības zīmi – zaļu lapiņu, piemēram. Mēs jau nevaram aizliegt ievest produktus no citām valstīm. Kaut vai to pašu palmu eļļu – brīvais tirgus tomēr. Nerunājot nemaz par ES vienoto tirgu. Bet mēs varam garantēt Latvijā ražotā produkta kvalitāti un mēģināt panākt, lai uz šo importēto biodegvielu akcīzes nodoklis neatteiktos. Lai to piemērotu tikai biodegvielai, kas ražota Latvijā un no Latvijā audzētām izejvielām.”

D. Znatnajs saprot, ka realizēt ko tādu nenāksies viegli. Tomēr, ja izdotos, ar vienu šāvienu tiktu nošauti vairāki zaķi. Pirmkārt, attiecīgais marķējums garantētu kvalitāti, tomēr neietekmētu citur ražotas biodegvielas ievešanu un tirgošanu. Patērētājiem būtu izvēles iespējas. Otrkārt, akcīzes nodoklis vistiešākajā veidā būtu saistīts ar degvielas cenu, kas ietekmētu arī noietu, un tas, savukārt, stimulētu ražošanu un izejvielu, arī rapšu, audzēšanu.

Vēstulē Biodegvielas konsultatīvajai padomei, Ekonomikas ministrijai, Zemkopības ministrijai un Saeimai Latvijas Biodegvielu asociācija raksta: „No 01.01. 2008. gada Latvijā ieviest obligāto 5% biodegvielas piemaisījumu fosilai degvielai, paredzot akcīzes nodokļa ar likmi 0% piemērošanu tikai Latvijā izvietotās akcīzes preču noliktavās jauktai biodīzeļdegvielai (no rapšu sēklu eļļas).”

D. Znatnajs tūlīt gan piebilst: „ Lielie degvielas tirgotāji saka – akcīzes nodoklis no 5% piejaukuma ir tik niecīgs, ka viņu peļņu ietekmēt nevarot. Jā, patlaban tā ir nenozīmīga summa, bet, ja nākotnē obligātais piejaukums būs 10% un pieaugs arī 100% biodīzeļdegvielas patēriņš? Tomēr tagad, kad akcīzes nodokļa atlaide ir piemērota, viņi vedīs iekšā jau sajauktu biodegvielu un mēģinās panākt, lai arī uz to tiktu attiecināta nodokļa atlaide. Bet, lai apliecinātu kvalitāti vai izcelsmi, notiks manipulācijas ar dokumentiem, nevis pašu produktu. Un tās ir vislielākās briesmas gan ražotājiem, gan izejvielu audzētājiem.”

Iespējams, asociācijas piedāvātais variants briesmas tiek tiešām varētu novērst. Vēl jo vairāk tādēļ, ka citu reālu variantu situācijas stabilizēšanai nav. Diemžēl labāko risināju panākt kavē ne tikai domstarpības un pretrunas ražotāju un lieltirgotāju, bet arī pašu ražotāju starpā. Biodegvielu asociācija iesniegusi Ģenerālprokuratūrā sūdzību par „Latraps”un„Baltice Holding Com.”,kas saņēmuši kvotas, kaut degvielu ražo ārpus Latvijas. Bet kooperatīvajā sabiedrībā„Latraps” ir vairāk nekā 400 biedru – zemnieki, zemnieku saimniecības, kas audzē labību un rapšus. Tātad, aizstāvot vietējo izejvielu ražotāju intereses, vienlaikus notiek cīņa ar daļu no vietējiem ražotājiem vai vismaz organizāciju, kas tos pārstāv.

Biogāze – milzīgs potenciāls

Profesors A. Kalniņš, būdams pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk pretrunas nogludināsies, uztraucas par ko citu. Kaut arī Latvijā patlaban ir Eiropā vislētākā dabasgāze un ir milzīgi, pagaidām neizmantoti potenciālie biogāzes resursi nākotnei, esošās iespējas netiek novērtētas. Pasaulē ar gāzi darbināms transports patlaban atzīts par visperspektīvāko pilsētas apstākļos. Gāzes uzpildes stacijas aktīvi tiek būvētas Itālijā, Austrijā, Vācijā.

Profesors A. Kalniņš spiests secināt: „Bet pie mums šajā ziņā valda pilnīgs inertums. Lai gan „Latvijas Gāze” nepārprotami liek saprast, ka būtu tajā ieinteresēta.”

Tomēr galvenais, kā uzskata A. Kalniņš, šāds gāzes uzpildes staciju tīkls ir nepieciešams, lai pēc tam to varētu izmantot automašīnu uzpildīšanai ar biogāzi. Un tā nebūt neesot nākotnes vīzija, bet gan šodienas nepieciešamība. Tikai diemžēl – ne Latvijā...

Acīmredzot profesoram taisnība, jo vispārzināms, ka Zviedrijā jau gadus desmit biogāze tiek izmantota automašīnu un autobusu, bet pēdējā laikā pat vilciena darbināšanai. Savukārt Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes Latvijas Lauksaimniecības enerģētikas institūta vadošais pētnieks, inženierzinātņu doktors Vilis Dubrovskis zina stāstīt, ka pēdējā laikā šī nozare plaši attīstījusies Vācijā, kur ļoti daudzās fermās ir uzstādīti bioreaktori un koģenerācijas iekārtas, ko nereti apkalpo viens cilvēks – pats saimnieks. Pēdējo gadu laikā Vācijā tādu uzbūvēts vairāk nekā 3,5 tūkstoši. Pārsvarā tajās pārstrādā augkopības kultūras vai organiskos mēslus. Visefektīvākā ir biogāzes ražošana no bietēm. Šim nolūkam speciāli selekcionēta jauna biešu šķirne, kuras tiek dēvētas par spēka bietēm un pārstrādātas ar visiem lakstiem.

V. Dubrovskis ticies ar vienu šādu fermeri, kura biogāzes ražotne atrodas pie fermas ar 500 liellopiem. Iekārtu viņš apkalpo pats saviem spēkiem – tas prasa 2-4 stundas dienā, un pērn esot nopelnīti EUR 120 tūkst., pārdodot tikai pārpalikušo elektroenerģiju.

Tomēr patlaban biogāze pārsvarā tiek izmantota elektroenerģijas vai siltuma ražošanai, bet visdrīzākajā laikā to noteikti arvien vairāk sāks izmantot autotransportā. Viss atkarīgs tikai no gāzes kvalitātes un transportēšanas izmaksām. Tāpēc arī Zviedrijā biogāzi autotransportā izmanto pilsētās, kur to ražo.

Vai tradicionālā lauksaimniecība apdraudēta

Rapši – biodīzeļdegvielai, graudi – bioetanolam, kārkli, mēsli, bietes un citi augi – elektroenerģijas vai siltuma ražošanai. Nepieciešamība pēc energoresursiem pieaug ar katru gadu. Līdz ar nepieciešamību aug cena. Un, neskatoties uz grūtībām vai pretrunām, visā pasaulē pieaug arī tas izmantojamās enerģijas daudzums, kas tiek iegūts no atjaunojamiem resursiem. Vai tas neapdraud tradicionālo lauksaimniecību? Ar cenu, ar pieprasījumu, ar tirgus iespējām...

Profesors A. Kalniņš uzskata, ka vienlaikus pasaulē pieaug arī nepieciešamība pēc pārtikas. Tas saistīts gan ar dažādām dabas katastrofām atsevišķos reģionos, gan ar austrumvalstu (Ķīnas, Indijas) arvien lielāko konkurētspēju pasaules tirgū. Tāpēc šo un citu lielo valstu iedzīvotāji pieprasīs un varēs nopirkt arvien vairāk kvalitatīvas pārtikas.

„Latvijā nekādas strukturālas pārmaiņas nav vajadzīgas,” saka A. Kalniņš. „Mums nepieciešama vienīgi paplašināšanās, kaut vai atgūstot tos apmēram 600 tūkst. ha aizlaistās lauksaimniecības zemes.”

---

---

Ievietot komentāru:

Komentārus var ievadīt tikai Saimnieks.lv reģistrētie lietotāji!