Viena no pamatproblēmām, kas neveicina pāreju uz alternatīvo degvielu un vienlaikus kropļo tirgu, ir biodīzeļdegvielas ierobežotās realizācijas iespējas Latvijā. Ko darīt, ja valsts problēmu atrisināt nevar, bet tirgotāji to risināt nevēlas, jo viņu interesēm atbilstošs risinājums ir pretrunā ar vietējo izejvielu audzētāju un biodegvielas ražotāju interesēm? Savukārt patērētāji, izrādās, nemaz tik ļoti nealkst iegādāties šo produktu.

Jā, latvietis pēc dabas ir apdomīgs un nereti pat konservatīvs. Kaut arī minētās īpašības drīzāk vērtējamas pozitīvi, saskaroties ar jauno un neierasto, tās var kļūt par bremzējošu faktoru. Īpaši tad, ja nav skaidra argumentācija, sabiedrībā paralēli pozitīvajiem eksistē arī negatīvi viedokļi vai pieredze, un – galvenais – nav motivācijas (materiālas, finansiālas), kas liktu izšķirties par jauno. Tieši tā ir arī ar biodegvielu.

Mīti un patiesība

Pēdējā laikā degvielas uzpildes stacijās (DUS) atrodami bukleti, kuros autovadītāji var izlasīt par biodegvielu (pārsvarā gan biodīzeļdegvielu.) Diemžēl informācija tajos ir stipri vispārīga un virspusēja. To, ka biodegviela ir draudzīga dabai, vairākums cilvēku zina paši. Autovadītājus interesē, vai, būdama draudzīga dabai, tā ir draudzīga arī viņu automašīnu motoriem. Diemžēl atbildes uz šo jautājumu ir izvairīgas.

Vairākums speciālistu gan ir vienisprātis, ka, pārejot uz biodīzeļdegvielu, vispirms jāņem vērā, ka šai degvielai piemīt šķīdinātāja īpašības, tāpēc to nevajadzētu jaukt ar fosilo dīzeļdegvielu. Vai nu bio, vai parastā. Pretējā gadījumā biodīzeļdegviela izšķīdina sistēmā uzkrājušos sārņus.

Taču daudzi šo elementāro patiesību nezina un vaino degvielu, nevis to, ka pirms pārejas uz biodegvielu nav nomainīts filtrs vai arī abas degvielas sajauktas, kā rezultātā aizsērējis filtrs vai sārņi nokļuvuši sūknī. Toties valodas par tamlīdzīgiem negadījumiem izplatās ātri. Turklāt, kā zina teikt SIA „Latraps” izpilddirektors Edgars Ruža, laiku pa laikam arī medijos tiek publicēta informācija, ka, piemēram, tādas un tādas valsts zinātnieki atklājuši – biodegviela ir kaitīga ne tikai automašīnu motoriem, bet bīstama arī cilvēka veselībai. Tiesa, parasti neesot skaidrs, par kādu biodegvielu un kādā sakarā tiek runāts. Tomēr šādas no konteksta izrautas frāzes ir tik iedarbīgas, ka nevienu neinteresē, kurš par tām maksā un vai tā nav daļa no konkurences cīņas, kas sākta naftas ieguves un pārstrādes koncernu un biodegvielas ražotāju starpā.

Arī Latvijas Biodegvielu asociācijas prezidents Daumants Znatnajs uzskata, ka pamatproblēma ir informācijas trūkums. Īpaši cilvēkiem, kuri nepārzina autotehniku. Bukletiņi situāciju neglābšot, tāpēc nākotnē autovadītājus paredzēts vairāk informēt arī pa radio.

Latvijas Biodegvielu asociācijas prezidents D. Znatnajs uzsver, ka pēdējā laikā sūdzību par biodegvielas kvalitāti neesot. (Foto: Aivars Kļavis)

Kas atbildēs par kvalitāti

„Biodīzeļdegviela ir agresīvāka,” uzsver D. Znatnajs. Braucot pusgadu tikai ar biodīzeļdegvielu, vecām mašīnām varot iziet no ierindas fosilajai dīzeļdegvielai paredzētas caurulītes un blīves. Servisā to nomaiņa maksājot ap 50 latiem. Tiesa, D. Znatnajs atgādina, ka arī jauno mašīnu īpašniekiem var rasties problēmas ar garantijas remontiem vai apkopi, ja tie būs lietojuši tīru biodīzeļdegvielu, jo autotirgotāji tad var atteikties no savām saistībām. Tāpēc, pirms nav panākts kompromiss ar autoražotājiem un izplatītājiem, labāk neriskēt, lietojot 100% biodegvielu.

Tātad patiesībā – nevis informācijas trūkums, bet gan biodegvielas kvalitāte patlaban ir galvenā problēma. Latvijā ir laboratorija, kur var pārbaudīt degvielas atbilstību ES standartam EN 14214, bet nav nevienas iestādes, kas nodarbotos ar kvalitātes kontroli. Prasības, ko nosaka šis standarts, ir ļoti augstas. Pilnīgi visa (100%) biodīzeļdegviela jāpārbauda 25 dažādos rādītājos (Latvijā tiek pārbaudīts 16 rādītājos) 30% – 8, bet 5% – 5 rādītājos. D. Znatnajs gan uzsver – pēdējā laikā sūdzību par biodegvielas kvalitāti neesot.

Arī Valsts ieņēmumu dienesta Akcīzes preču pārvalde, kas Latvijā kontrolē biodegvielas kvalitāti akcīzes preču noliktavās un tirdzniecības vietās, liecina, ka šogad nav konstatēts neviens gadījums, kad degvielas kvalitāte neesot atbildusi ES standartiem. Tomēr, ja pārkāpumi nav konstatēti, tas nenozīmē, ka to nav. Biodegviela ir tikai nenozīmīga daļa no visām akcīzes precēm, ar kurām pārvaldei jāstrādā.

Iespējams, tāpēc SIA „Latraps” izpilddirektors E. Ruža apgalvo, ka produkcijas kvalitāte mazajās ražotnēs ir ļoti mainīga. Un arī tāpēc lielie degvielas izplatītāji pret to izturoties tik skeptiski. Nereti izejvielu izcelsmi grūti identificēt, tās tiekot ievestas no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas, mazinot produkta ražošanas izmaksas un vienlaikus arī kvalitāti. Vēl vairāk – varbūtējo darbu pārtraukšanu atsevišķās ražotnēs E. Ruža saista tieši ar nekvalitatīvas degvielas pārprodukciju, kuru nav iespējams realizēt.

Obligātais 5% piemaisījums

Profesors, Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš atceras, ka toreiz, kad tika veidota biodegvielas ražošanas juridiskā bāze, tajā iestrādāti diezgan drastiski noteikumi. Piemēram, valsts atbalstu var saņemt tikai ražotāji, kuri Latvijā pārstrādā šeit audzētas izejvielas. Diemžēl vēlāk šīs normas no dokumentiem nācies izņemt, jo tās nav atbildušas ES vienotā tirgus koncepcijai. Tāpēc tagad, rēķinot pašu labumu, katrs biodegvielas deķīti velk uz savu pusi, bet valsts kopējās intereses paliek otrā plānā. Jo vairāk, tāpēc, ka arī pati valsts tās necik aktīvi neaizstāv. Situāciju daļēji būtu iespējams mainīt, ja likumdošanā tiktu fiksēts, ka ražotāji valsts atbalstu var saņemt tikai tad, ja izmanto Eiropas izcelsmes izejvielas.

Tomēr galvenais, kā uzskata A. Kalniņš, – vispirms nepieciešams panākt obligāto 5% bioetanola piemaisījumu benzīnam un biodīzeļdegvielas piemaisījumu fosilajai dīzeļdegvielai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka to līdz 2010. gada 31. decembrim kā obligātu paredz Direktīvas 2003/30/EK prasības, kuras Latvijai būs jāpilda gribot negribot. Jau patlaban tirgotājiem nav jābrīdina autovadītāji par 5% biodegvielas piejaukumu fosilai degvielai, jo tā atzīta par nekaitīgu dzinējam, ko apliecina arī autoražotāji. Tātad – ja ne praktiski, tad teorētiski – ikviens autovadītājs jau tagad savā mašīnā, pats to nemaz nezinot, var iepildīt biodegvielu.

D. Znatnajs spriež, ka jau pavisam drīz norma pat var tikt mainīta no 5 uz 10 procentiem. Bet, lai kāda arī būtu šī norma, par to, ka obligātais piejaukums varētu būt izeja no pašreizējā strupceļa, ir vienisprātis visi aptaujātie speciālisti, neraugoties uz viedokļu atšķirību citos jautājumos.

Pērc mašīnu un saņem atlaides

Šo risinājumu jau izvēlējusies Austrija, Vācija, Čehija, nesen arī Lietuva. Turklāt kaimiņi lietuvieši, kuriem, tāpat kā mums, nav speciālas biodegvielas kontroles sistēmas, jau saskārušies ar pirmajām problēmām. Valstī tiek ievesta un fosilajai degvielai piejaukta biodegviela, kas ražota no palmu eļļas. Šis produkts ir ne vien lētāks par eļļu, kas spiesta no rapšu sēklām, bet arī tiek uzskatīts par nekvalitatīvāku un augstākā temperatūrā sabiezē. Un tas mūsu platuma grādos ir ļoti svarīgi.

Kā stāsta profesors A. Kalniņš, visefektīvākais kontroles mehānisms patlaban esot Vācijā. Tur pilnībā tiekot kontrolēts viss process – sākot no eļļas spiešanai izmantotās sēklu kvalitātes. Lai nepaliktu ārpus tirgus, ikviens ražotājs ieinteresēts sadarboties ar kvalitātes uzraugiem.

Savukārt visefektīvāk savus iedzīvotājus izmantot biodegvielu rosina Zviedrija – tur izstrādāta atlaižu un priekšrocību sistēma tiem, kuri brauc ar videi draudzīgu degvielu – sākot no ievērojami lētākām stāvvietām pilsētu centros un beidzot ar atlaidēm videi draudzīgu automašīnu iegādei. Arī degviela ir apmēram par 25% procentiem lētāka.

Tomēr A. Kalniņš uzskata, ka jāsāk ar valsts un pašvaldību autoparkiem. Kā, piemēram, ASV, kur pasta un dažādi sabiedriskie autopārvadājumi notiek, tikai izmantojot biodegvielu. Bet, ja vadītāji noteikumus neievēro, tos gaida bargs sods.

Gan A. Kalniņš, gan D. Znatnajs uzskata, ka tieši pašvaldības varētu un tām vajadzētu darīt daudz vairāk biodegvielas ieviešanā, kaut vai organizējot pasažieru pārvadājumus un citus pārvadājumu pakalpojumus. Piemēram, tajā pašā ASV katras jaunas biodegvielas uzpildes stacijas atklāšana esot vietēja mēroga svētki. Tas viss, pakļauts stingrai kontrolei, nenoliedzami, iedrošina arī individuālos patērētājus pievērsties jaunajam produktam.

Kā panākt, lai degvielas tirgotāji respektētu ražotājus, kā tikt pie biogāzes un vai biodegvielai paredzētās lauksaimniecības kultūras neizkonkurēs pārtikai domātās – par to „Lauku Biznesa Laikraksts” 18. augusta izdevumā Nr. 32.