Ne velti daudziem viņa hibrīdiem doti ar baltu tautas vēsturi saistīti nosaukumi – ‘Zamu Princese’, ‘Eridana’, ‘Virsaitis Kantegards’, ‘Kuršu Vikings’...

Lai gan šajos pāri par divdesmit gados radītas vairāk nekā 400 jaunas tulpju šķirnes un iemantota citu kolēģu ievērība un cieņa, selekcionāra mūžā tas tāds ieskrējiens vien esot, jo šķirņu krustošanas darba rezultātus pirmoreiz var ieraudzīt tikai pēc sešiem septiņiem gadiem. „Runā, ka selekcionāri dzīvojot ilgu mūžu. Tāpēc, ka grib uzzināt, ko ir paveikuši. Kādreiz biju daudz pieticīgāks, bet tagad nomanu, ka kļūstu aizvien prasīgāks. Ja kādu gadu nav izdevies iegūt vismaz desmit augstas klases jaunšķirņu, uzskatu, ka neesmu strādājis ar pietiekamu lietderības koeficientu,” saka Juris, roku kā glāstā viegli pārlaižot tulpju ziediem.

Zinu, ka esi beidzis Rīgas Politehnisko institūtu, izmācījies par skaitļošanas inženieri. Kā pievērsies puķkopībai?

Ar puķkopību raženi nodarbojās jau mans tēvs Ernests. Viņš ar to pelnīja naudu mājas būvei, tāpēc atteicās no kalēja palīga, podniekmeistara, ugunsdzēsēja un citiem darbiem. Sākumā audzēja krizantēmas un kallas, vēlāk arī neļķes, rozes un tulpes. Tēva atklājums bija Kaufmaņa tulpe ‘Corona’, ko uzskatu par veiksmīgāko mūsu ģimenes vēsturē. Ļoti nozīmīga loma bija arī tulpju šķirnēm ‘Angelique’, ‘Crystal Beauty’, ‘White Dream’, ‘Abu Hasan’.

Arī man skolas gados dārzkopība interesēja. Vēlāk kopā ar brāli Kārli audzējām un ziemā uzziedinājām tulpes tirgum. Viņš vairāk nodarbojās ar tirdzniecību, bet es specializējos sortimenta atjaunošanā. Uz Politehnisko institūtu aizgāju drīzāk klases biedru pamudināts. Tomēr to pabeidzu un daudzus gadus aizvadīju, strādājot par inženieri Liepājas Skaitļošanas centrā. Pēc armijas kādu laiku skaitījos elektriķis Jūras Kara garnizonā. Tas bija diezgan bezjēdzīgs maiņu darbs, kur patiesībā neko nevajadzēja darīt.

Tad jau varēji atvilkt elpu, lai pa brīvdienām smagi strādātu savā dārzā?

Tieši tā! Tomēr pienāca brīdis, kad dzīve lika pilnībā pievērsties puķēm. To pieņēmu bez vilšanās sirdī. Par to paldies tēvam, kurš mūs audzināja praktiskam darbam, atgādinot, ka Padomju Savienība ir nekas cits kā pārejoša slimība. Tāpat esmu viņam pateicīgs par māju, kur tagad varu dzīvot un nodarboties ar lietām, kas man patiešām patīk. No tēva abi ar brāli Kārli esam mācījušies visus darbus paveikt rūpīgi un līdz galam. Krustojot ziedus, tas izrādījies ārkārtīgi svarīgi. Arī galdniecības darbos viņš mūs ievadīja. Paši taisījām lecektīm logus un no nezeimerētām priežu plankām siltumnīcām šproses. To visu iepraktizējāmies darīt ar rokas instrumentiem. Tikai vēlāk nāca elektriskie darba rīki. Diezin vai kāds galdnieks mūsdienās vēl prot logu salaidumus darināt ar loka zāģi? Daudz kilometru bija jānostaigā, lai kokmateriālos izdzītu gropes ar rokas ēveli. Vēl šodien atmiņā švirkstošā skaņa un smarža ēvelējot. Gūtās iemaņas lieti noder, strādājot ar tulpēm.

Gluži tāpat kā augstskolā dotās elektronikas zināšanas. Savulaik veiksmīgi izgatavoju pilnīgi automatizētu siltumnīcas vēdināšanas un sildīšanas vadības ierīci. Tā strādāja ciparu režīmā un bija programmējama. Naktīs izmantoju laukakmeņu siltuma akumulatorā uzkrāto saules enerģiju. Viss bija automatizēts, biju ierīkojis pat lietus indikatoru. Lieliski darbojas infrasarkano staru sistēma, kas pasargā dārzu no garnadžiem. Tā manu dārzu paglābusi vairākkārt un spēj pati izanalizēt, vai miera traucētājs ir cilvēks, vai kāds dzīvnieks.

Vai atklāsi žurnāla Dārzs un Drava lasītājiem arī savu selekcijas tehniku vai varbūt tas ir aroda noslēpums?

Nekā slēpjama man nav. Selekcijas darbā par profesionāli sevi neuzskatu. Esmu sava ceļa gājējs, kas visas zināšanas apguvis soli pa solītim, paļaujoties uz intuīciju. Parasti strādāju bezvēja rītos, kas ir savādāki nekā pārējie. Izeju dārzā, kad rasa sāk nožūt un ziedi lēnām veras. Man rokās ir pincete, uz soliņa pa tvērienam zīmulis un papīrs, kam blakus trauciņš ar numuriņiem. Esmu kā apreibis no smaržām un ziedu aicinājuma. Tās sajūtas nav izstāstāmas. Visgrūtāk ir noteikt, kurus ziedus krustošanai izvēlēties. Kad ar pinceti ņemu putekšņus un lieku tos uz miklajām drīksnām, galvā pazib tūkstošiem iespējamu kombināciju. Tādā brīdī mani vada instinkti un emocijas. Tagadne un nākotne ir kā viens. Dažos acumirkļos man gara acīm ir jāsaredz un jānovērtē iespējamais rezultāts. Kādreiz mēģināju to priekšlaikus izkalkulēt, sēžot istabā pie rakstāmgalda, taču drīz atskārtu –veltas pūles. Stāvot lauka vidū, izdomātās kombinācijas šķiet neaktuālas un vienmēr atgadās kāds šķērslis, kas liedz tās īstenot, – vai nu mātes augi nav uzziedējuši, vai kavē kas cits. Kādu būtisku likumsakarību es tomēr esmu ievērojis – par tēva augiem ir ieteicams izvēlēties pašus jaunākos, tikai šajā pavasarī pirmoreiz uzziedējušo tulpju hibrīdus. Aizrautīgi strādājot, liekas apgrūtinoši, ka apputeksnētajam ziedam vēl ir jāpieliek arī numuriņš un burtnīcā jāieraksta vecākaugi.

Tādā atbildīgā brīdī droši vien tevi labāk netraucēt? 

Tas gan. Apputeksnēšanas laiks ir diezgan ierobežots. Novērojumi rāda, ka vislabāk to darīt, kad gaisa temperatūra ir ap + 14 °C.

Ziedu drīksnas var izolēt ar folijas micītēm, taču var to arī nedarīt, jo lielu atšķirību neesmu novērojis. Bieži izmantoju putekšņu maisījumu. Arī mātes auga putekšņus izmantoju kā katalizatorus. Tad klāju tos uz drīksnas zināmā secībā. Tā rīkoties mani rosinājusi pati daba, kaut gan šo to esmu iemācījies arī no citiem speciālistiem. Kopš jaunības viena no manām mīļākajām grāmatām ir Šarlotes Auerbahas Ģenētika. Vienu no izaudzētajām tulpju šķirnēm ‘Šarlote’ pateicībā par padomiem esmu veltījis autorei. Uzskatu, ka selekcionārs līdz galam vēl neizprastajos krosingovera procesos diezgan veiksmīgi spēj iejaukties ar savu domu spēku. Kalnos, kur tulpes aug savvaļā, nekad neesmu bijis. Lai turp dotos, nepieciešamas priekšzināšanas. Tā nav mana sfēra. Man nav arī laika, lai ceļotu pa pasauli. Pavasaros nevaru uz ilgāku laiku pamest savu dārzu. Tādēļ selekcijā izmantoju to materiālu, ko varu iegādāties no kolēģiem. Vienmēr cenšos atcerēties, ka galvenais nav kvantitāte, bet gan kvalitāte. Tagad, kad pieejams internets, vienmēr varu paskatīties un salīdzināt savu darbu ar to, ko spējuši paveikt citi kolēģi Latvijā un ārvalstīs.

Tas uzmundrina?

Tas palīdz strādāt mērķtiecīgāk. Tā tagad esmu nācis pie secinājuma, ka turpmāk man dūšīgi jāpiestrādā, lai jaunie hibrīdi būtu uzziedināmi ziemā. Līdz šim tam nebiju pievērsis īpašu uzmanību. Taču aizvien vairāk pārliecinos, ka tieši šis aspekts interesē gan pircējus, gan tos, kuri nodarbojas ar jaunu ziedu šķirņu vairošanu un tirdzniecību. Puķei ir jāiet pie cilvēka – tā ir neapstrīdama patiesība, un selekcionārs ar to nevar nerēķināties. Jo vairāk tādēļ, ka gadu gaitā aizvien ciešāka ir kļuvusi un turpina nostiprināties mana sadarbība ar Holandes tulpju komercaudzētājiem. Viņi pavasaros atbrauc uz Grobiņu, lai manā dārzā izraudzītos jaunas šķirnes pasaules tirgum. Tas, protams, dod arī kaut kādus ienākumus. Tiesa, materiālo pusi nekad neesmu licis pirmajā vietā, un nevar teikt, ka es dzīvotu lepni, bet saprotu arī to, ka ar entuziasmu vien sevi un savu darbošanos nodrošināt nav iespējams. Cilvēkam nepieciešams siltums un iztika, arī mājoklis, kas jāuztur kārtībā. Savas vajadzības ir dārzam, kur bez tulpēm audzēju arī krokusus un citas sīpolpuķes.

Vienmēr esmu brīnījies, kā tu iemanies gadiem audzēt tulpes vienās un tanīs pašās dobītēs? Vai tad selekcionāriem augu seka nav obligāta?

Augu seka ir jāievēro arī selekcionāriem. Citādi rodas dažādas nelāgas problēmas. Es izlīdzos, cenšoties regulāri nomainīt zemi (frēzes nelietoju, uzroku ar dakšām). Tas gan prasa prāvus līdzekļus. Tāpat mēslojumam nauda ir vajadzīga. Es pērku tuvējā Ploces purva pakaišu kūdru, kad tā ierakta, augsni kaļķoju. Lietot kūtsmēslus baidos. Pāris reizes esmu ar tiem smagi iekritis, ievazājot dārzā augu slimības. Nekad jau nevar zināt, ar ko lopiņi ir baroti. Tāpat esmu secinājis, ka tulpes slimo mazāk, ja dārzā atsakos no minerālā mēslojuma. Līdz ar to nav vairs nepieciešami arī indīgie preparāti, un daļa problēmu sāk atkrist. Īpaši iesaku uzmanīties no kompleksajiem minerālmēsliem, kas ir ļoti viltīgi un augiem spēj sagādāt tik lielu stresu, ka tie vairs nedzen asnus. Tāpat neiesaku aizrauties ar pelniem. Mani nemaz neuztrauc, ja tādēļ nedaudz samazinās ziedu lielums, jo es taču tulpes neaudzēju tirgum. Protams, ir spriedze, domājot, kā savilkt galus. Nav slikti, ja izdodas no tās tikt vaļā. Taču manas vajadzības joprojām ir pieticīgas. Es nejūtos kā profesionālis, kas strādātu biznesam, un jahtu, kā viens otrs, iegādāties nekāroju. Taču biju patiesi laimīgs, kad pirms diviem gadiem izdevās nopirkt datoru un digitālo fotoaparātu, kas man ļoti palīdzēja apzināt un fiksēt paveikto, kā arī sistematizēt tulpju kolekciju.

Vai tev ir nācies izgaršot arī vilšanās rūgtumu?

Selekcionāram to nākas izbaudīt gadījumos, kad aiziet bojā perspektīvi hibrīdi. Arī es to esmu piedzīvojis ne vienreiz vien. Viens no tādiem hibrīdiem likās īpaši skaists un jau bija piedalījies pavasara ziedu izstādē Rīgā. Manā rīcībā bija kādi desmit sīpoli, un tad slapjajā rudenī pirms sešiem septiņiem gadiem tie visi sapuva. Žēl. Diemžēl mēģinājumi radīt līdzīgu hibrīdu, pagaidām neko nav devuši. Ne visas šķirnes un to pēcnācēji ir vienlīdz izturīgi pret slimībām. Ar zaudējumiem ir jārēķinās, kaut gan tas nav viegli. Tāda ir dzīve. Tulpju selekcija ir mans sirds darbs, ģimenes man nav, tādēļ visa mīlestība, ko vien varu dot, tiek ziediem. Tulpes līdz šim man parādā nav palikušas.