Fakti

   Nosaukums: a/s Agrofirma Tērvete.

   Vadītājs: Modris Goba.

   Izglītība: augstākā, agronoms.

   Platība: ~3000 ha.

   Realizācija 2009. gadā:

• piens – 5274 t;

• zirgi – 53;

• alus – 285 tūkstoši dekalitru;

• graudi – 5728 t;

• liellopi dzīvsvarā – 187,7 t;

• konditorejas/kulinārijas izstrādājumi

un sabiedriskās ēdināšanas

pakalpojumi – 556 tūkstoši latu;

• 2009. gadā bijis realizācijas pieaugums, svaigpiens pārdots par 263 t jeb 5,3% vairāk nekā 2008. gadā, dzīvnieki dzīvsvarā par 79 t jeb 72%, graudi par 2787 t jeb 95%.

   Slaucamas govis: 700.

   Piena izslaukums: 8135 kg no govs, kāpinājums pret 2008. gadu – 355 kg.

   Neto apgrozījums 2009. gadā – 5,83 miljoni latu.

   Darbinieku skaits: 255.

   Vidējā darba alga: 436,5 lati.

   Visa veida nodokļi: 1 492 667 lati.

   Akciju sabiedrības Agrofirma Tērvete peļņa 2009. gadā – 850 640,00 latu.

Modris Goba: – Divdesmit darba gadi Latvijas neatkarībai – tas nav maz. Mums ir, ko parādīt. Ne velti Latvijas prezidents Valdis Zatlers apmeklēja Tērvetijau otro reizi. Pērn viņš apskatīja mūsu alusdarītavu un zirgaudzētavu.

Apstaigājot staļļus, es pastāstīju par mūsu tradīciju kumeliņiem dot vārdu īpašos apstākļos, par krusttēvu vai krustmāti uzaicinot arī Latvijā pazīstamus cilvēkus, un ieminējos, ka labprāt redzētu arī viņu šādā statusā. Valdim Zatleram ideja iepatikās. Kad šā gada kumeļi sāka nākt pasaulē, prezidentam atgādinājām šo priekšlikumu, un viņš laipni piekrita martā ierasties uz kristībām. Mūsu kumeļiem līdz šim vārdus devuši daudzi Latvijā pazīstami cilvēki – viens no bijušajiem premjeriem, ministri un citi valsts institūciju pārstāvji, domnieki, mūziķi, aktieri –, bet Valsts prezidents pirmo reizi. Savulaik mūsu uzņēmumā un arī zirgaudzētavā viesojās eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Šeit uzņemtās fotogrāfijas viņa ir izmantojusi savā grāmatā.

 

– Kas, jūsuprāt, ir AgrofirmaTērvete saimnieciskais dzinulis?

– Mūsu uzņēmums vienmēr centies saglabāt latviskumu un latviskās vērtības. Sākot jau ar to, ka paši esam savas zemes saimnieki. Nepieļāvām Tērvetes saimniecības agrāk apsaimniekotās teritorijas izpārdošanu ārzemniekiem. Lai gan agrofirmai ir ļoti gara robeža ar ārzemju uzņēmumu.

Varam lepoties ar patiesi latvisku produktu ražošanu. Piemēram, savu alu ražojam tikai no uzņēmumā audzētajiem miežiem, kas garantē tā augsto kvalitāti un latvisko izcelsmi. Visām trim mūsu alus šķirnēm – Tērvetes, Tērvetes Senču, Tērvetes oriģinālajam alum – vienīgajām no Latvijā ražotā alus piešķirta kvalitātes zīme Kvalitatīvs produkts –Latvija.

Tāpat gādājam arī par sakoptu vidi, kas atbilst mūsu darba kultūrai, kā arī par to, lai, iebraucot Tērvetē, uzreiz varētu pateikt: „Te strādā latvieši – ļaudis, kam godā ir darba tikums un kuri ciena un ļoti augstu vērtē vietu, kur strādā.”

Protams, dzinulis ir saimnieciskā domāšana, kas man kā vadītājam un maniem tuvākajiem kolēģiem, vadošajiem uzņēmuma speciālistiem, lauksaimniecības reformu laikā lika izšķirties par to, ka uzņēmums nav likvidējams un sadalāms mazākās vienībās. Padomju laikā Tērvete bija labi pazīstama kā spēcīga saimniecība, ko varēja rādīt kā paraugsaimniecību. Tāda tā faktiski arī bija 1990. gadā, kad tiku ievēlēts par kolhoza Tērvete priekšsēdētāju. Sapratu, ka man jādara viss, lai sasniegto saglabātu, ka jāattīsta tradīcijas un jāvirza ražošana, tehnoloģijas atbilstoši jaunajām iespējām un prasībām. Lai, iestājoties Eiropas Savienībā, uzņēmums būtu starp vadošajiem lauksaimniecības uzņēmumiem Latvijā. Un tāda mūsu akciju sabiedrība ir – jau ilgus gadus lauksaimniecības uzņēmumu topā esot vadošajā vietā. Pērn (2009.) mūsu uzņēmums tika nominēts pirmajā trijniekā arī Valsts kancelejas un LDDK rīkotajā efektīvas uzņēmuma pārvaldības topā, kur tika vērtēti 64 000 Latvijas uzņēmumu.

Savukārt zīmols Tērvetes alus pērn atzīts par vispopulārāko un augošāko zīmolu Latvijas alus grupā. Tas liecina, ka šis produkts ne tikai saglabājis nacionālo raksturu, bet ir arī ļoti populārs patērētāju vidū.

Man kā vadītājam šie divdesmit gadi ir bijuši gan lielu pārbaudījumu, gan interesanta darba piesātināts laiks.

 

– Kā atnācāt uz Tērveti?

–             Tolaik es biju rajona vadītājs. Mainījās politiskā sistēma, un tā bija iespēja izvērtēt, kas man pašam ir perspektīvāk – turpināt darbu pašvaldības vai rajona vadības līmenī vai pieņemt piedāvājumu kļūt par uzņēmuma vadītāju. Mans lēmums bija ilgu pārdomu rezultāts, jo situācija Tērvetētoreiz nebija viennozīmīga. Cilvēki savam kolhozam meklēja vadītāju. Pie manis brauca daudzi, aicināja uzņemties vadītāja amatu. Galu galā izlēmu piekrist un tiku ievēlēts par kolhoza priekšsēdētāju.

 

– Ko nozīmē reformu priekšvakarā būt priekšsēdētājam?

–             Cilvēki juta pārmaiņu vēsmas. Tie, kam radās cerība atgūt savus īpašumus, sāka attiecīgi rīkoties. Sāka veidoties likumdošana par lauksaimniecības uzņēmumu pri­vatizāciju, likums par zemes reformu. Kā priekšsēdētājs es varēju strādāt ar iepriekšējo komandu, bet bija jautājums, vai visi šie cilvēki ir gatavi arī turpmāk veltīt sevi uzņēmumam vai vairāk cer izmantot situāciju, lai uz kolhoza potenciāla bāzes dibinātu paši savus uzņēmumus. Man izdevās izveidot komandu gan no daļas jau esošo speciālistu, gan pieaicinot speciālistus, ar kuriem biju iepriekš ticies un strādājis ārpus Tērvetes. Tādiem pieredzes bagātiem speciālistiem kā alusdarītavas vadītāja Anita Krāģe, lopkopības vadītāja Velta Deņisova pievienojās arī jauni cilvēki – ekonomiste Nora Vildberga, kas daudzus gadus pēc tam bija valdes priekšsēdētāja vietniece un pašreiz vada uzņēmuma akcionāru padomi, zirgkopības vadītājs Oļegs Burkovskis, inženieris Aivars Muzikants un Mihails Zaharovs un citi. Šī komanda prata izvadīt uzņēmumu cauri reformu līkločiem un pretrunām – tā, lai neciestu uzņēmuma ekonomiskais potenciāls.

 

– Tas bija izaicinājums?

– Noteikti – jā. Visiem taču bija skaidrs, ka lauksaimniecības reforma ir politiska, bez ekonomiska seguma. Galvenais motīvs bija par katru cenu sagraut padomju laika lauksaimniecības sistēmu, otrs – bez ierunām atdot bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem gan zemi, gan nekustamos īpašumus, gan uzņēmumus. Tolaik politikā bija ļoti maz tādu cilvēku, kuri saprata lauksaimniecību, spētu saskatīt tālāk par īslaicīgiem mērķiem, tikai izlikās, ka saprot. Pieredzējušos speciālistos, ekonomistos pat neieklausījās. Sagraujot saimniekošanas sistēmu, tika sagrauts ekonomiskais potenciāls, tādēļ lauksaimniecība pirmajos pēcreformu gados nonāca ļoti smagā stāvoklī. Latvija no lielas lauksaimniecības produktu eksportētājvalsts (lielāko daļu piena, gaļas un citu produktu eksportēja Padomju Savienības ietvaros) kļuva par pārtikas produktu importētāju, kāda ir vēl joprojām. Tas kādam, bet ne valstij, bija izdevīgi. Tā lauksaimniecības potenciāls tika sagrauts tiktāl, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, attiecīgi tikām novērtēti, līdz ar to vēl šobaltdien ciešam no viszemākajiem Eiropas atbalsta maksājumiem. Turklāt šie zemie rādītāji tika radīti arī apzināti, jo daudzi lauksaimniecības produkcijas ražotāji tolaik izmantoja iespēju nemaksāt nodokļus, pilnībā neuzskaitīt un nedeklarēt graudu ražu, piena izslaukumus. Tā kā eksistēja nelegālais graudu tirgus, maizes ceptuves, daļu produkcijas neuzskaitot un pārdodot nelegāli, varēja iegūt naudu aplokšņu algām. Tāpēc arī references graudu raža, iestājoties Eiropas Savienībā, bija tikai 2,4 tha-1, un šis skaitlis kļuva par nelabvēlīgu koeficientu atbalsta maksājumu noteikšanai.

Šīs reformas atstājušas milzīgas nelabvēlīgas sekas – gan uz cilvēku nodarbinātību, gan uz valsts ekonomisko potenciālu. Protams, politiskais uzdevums ir izpildīts – padomju laika lauksaimniecības sistēma sagrauta, īpašumi atdoti. Tikai nez kāpēc, piemēram, Vācijā (un mēs zinām, ka tā ir bagāta valsts un vācieši ir gudri cilvēki) šī reforma bija citāda. Lauksaimniecības kooperatīvi, tātad lielražošana, Austrumvācijā tika saglabāti, bet par zemi agrākajiem īpašniekiem tika izmaksātas kompensācijas. Līdz ar to lauksaimniecība ir konkurētspējīgāka, efektīvāka. Mūsu gadījumā valsts intereses acīmredzot bija mazāk svarīgas.

 

– Tomēr lauksaimniecība ir viena no nozarēm Latvijā, kur tagad eksportē. Ir graudu eksports, uzlabojusies situācija ar piena produktiem.

– Eksports varēja būt daudz apjomīgāks. Lauksaimnieciskā ražošana joprojām ir ārkārtīgi sadrumstalota. Arī vairākas saimniecības apvienojas kooperatīvos, lai kopīgi realizētu, nevis ražotu pienu, sīkražošanas struktūra būtībā saglabājas. Protams, pēc reformām attīstījās arī nedaudz lielu, spēcīgu zemnieku saimniecību Zemgalē, tāpat citur, ir arī vidējas saimniecības, kam patlaban ir ļoti labs tehnikas nodrošinājums. Turklāt mēs visi ciešam no pabērna lomas ES. Tāpēc nevaram konkurēt eksportā, nevaram pilnībā nodrošināt produkcijas kvalitāti, nevaram salabot lauku ceļus, modernizēt fermas. Tas viss saistīts ar apgrozāmo līdzekļu trūkumu. Tāda tā situācija ir.

Jau reformas laikā, redzot, ka pie laba gala tas viss nenovedīs, mūsu speciālistiem radās interese pamēģināt iet citu ceļu. Taču mēs nezinājām, ka tas prasīs tik lielas pūles un tādu cīņu. Ka cilvēku alkatība, cenšoties atgūt savus īpašumus un privatizēt Tērvetesobjektus, būs tik mežonīga, ka vajadzēs cīnīties visādiem līdzekļiem. 1994. gadā pret mūsu uzņēmumu tika izvērsts ļaunprātīgs terors, pēc tam turpmākajos gados nemitīgi nācās taisnoties, atbildot tiesībsargājošām institūcijām uz nepamatotām sūdzībām par mūsu uzņēmumu.

Es tiešām gribētu, ka kāds reiz valdības vai zinātniskajā līmenī izpētītu un izvērtētu, kas tolaik notika. Es nepretendēju, ka reformu likumdošanas autori un atbalstītāji būtu jāsauc pie atbildības un jāsēdina cietumā, vienkārši skaidrības labad. Tāpēc ka jebkurš darbs prasa novērtējumu. Arī tas, ko valsts un reģionu attīstībai, cilvēkiem neatkarības gados devušas saimniecības, kurās nepieļāva izsaimniekošanu.

Patlaban sāpju bērns ir valsts budžets. A/s AgrofirmaTērvete vienlaikus ar savu attīstību godprātīgi visus šos gadus maksāja visa veida nodokļus. Pēdējos gados tie sasnieguši 1,5 miljonus latu. Kā to salīdzināt ar citiem nodokļu maksātājiem? Vienmēr, runājot par nodokļiem, esam bijuši atklāti, centušies arī pateikt, cik tas iznāk, rēķinot uz vienu strādājošo, tāpat uz hektāru, ko apsaimniekojam. Daži varbūt iebildīs – viņiem jau ir palīgražošana, alus. Bet vai katram zemniekam nav tiesību attīstīt tālāk pievienoto vērtību, pārstrādājot savu produkciju? Mēs neiepērkam iesalu ārzemēs, lai ražotu alu. Mēs nodokļos dalām to, kas iegūts no savas zemes, pašu audzētajiem miežiem. Un, ja ražojam kādu gaļas izstrādājumu, tas ir no mūsu ganāmpulka, ja cepam kādu kūku, tad no mūsu miltiem. Tikai saglabājot daudznozaru struktūru, no šīs zemes var paņemt vairāk. Latvijā daudzviet no zemes varētu paņemt vairāk, ja vien būtu attīstīta daudznozaru sistēma un pārstrādei nepieciešamo izejvielas ražošana. Un ieguvēja būtu valsts. Tā pērn katrs Tērvetē apsaimniekotais hektārs nodokļos devis 529 latus. Salīdzinājumam, bruto ienākums no hektāra kviešu, ja vidējā raža ir 5 tha-1, bet produkciju pārdodam par 100 Ls/t, ir 500 Ls/ha. Mums nodokļos uz hektāru ir vairāk. Par katru strādājošo pērn nodokļos esam samaksājuši 5850 latus. Mums ir 255 darbinieki. Daudznozaru uzņēmums var nodrošināt darba vietas daudziem. Vidējā alga uzņēmumā 2009. gadā bija 436 lati. Mēs iespēju robežās rūpējamies arī par saviem bijušajiem darbiniekiem, pensionāriem. Organizējam ekskursijas, pasākumus, piešķiram dāvinājumus. Apsveicam cilvēkus apaļās jubilejās. Kaut arī cilvēks pirms daudziem gadiem beidzis darba gaitas mūsu uzņēmumā, viņš ir mūsu cilvēks, un mēs viņu neaizmirstam.

Reizēm jādomā, kāpēc valstī nevarētu būt līdzīgi kā Agrofirmā Tērvete.

 

– Kur smēlāt spēkus, lai visu to izturētu?

– Komandas pārliecībā, ka rīkojamies pareizi.

 

– Un tad nāca lūzums – beidzot tikāt novērtēti.

– Atzinība nāca ļoti vēlu, sākot no deviņdesmito gadu beigām. Ar augstiem valsts apbalvojumiem novērtēts gan uzņēmuma, gan mūsu cilvēku darbs. It kā jau patīkami, bet vēl patīkamāk būtu, ja lauksaimniecības reformas rezultātā pašlaik nebūtu tikai saujiņa labu zemnieku saimniecību, ja Agrofirma Tērvete attīstības piemērs būtu novērtēts agrāk, kad lauksaimniecībā vēl varēja kaut ko glābt un mainīt. Diemžēl tā nenotika.

Man liekas, ka ekonomisko attīstību, tautsaimniecību mūsu valsts vadība nekad nav izvirzījusi kā prioritāti. To redzam arī šajā krīzes laikā. Ne velti vairāki uzņēmēji skaļi runā par to, ka jācīnās pret ēnu ekonomiku. Tur ir milzīgas rezerves valsts budžetam.

Pērn mūsu uzņēmums, neraugoties uz ieņēmumu samazinājumu pret iepriekšējo gadu, nodokļos samaksāja vairāk nekā 2008. gadā. Tāpēc ka palielinājās PVN, alus akcīzes nodoklis. Iznāk tā, ka reāli ir krīze, bet valsts no uzņēmuma tikai ņem un ņem.

Tad vēl attieksme pret nodokļiem. Daudzi saka: kāpēc šādai sliktai valstij maksāt nodokļus? Un tauta psiholoģiski ir gatava to attaisnot... Tā ir ļoti slikta tendence.

 

– Bet cilvēki ir tiktāl novesti, ka vairs nejūtas valstij vajadzīgi un netic tai.

– Jā, bet tā ir visu kopīgā lieta. Manuprāt, ļoti pareizs ir Saeimas priekšsēdētāja Daudzes izteikums attiecībā uz vēlētājiem: „Kādi vēlētāji, tāda valdība.” Ja, no vienas puses, ir neticība valdībai un, no otras, valdība uzspļauj tautai, tad degradācija ir neatgriezeniska. Cilvēki atradinās strādāt. Spēcīgi vīrieši klīst apkārt un pat nedomā strādāt. Tādu ir ļoti daudz. Man grūti saprast, piemēram, inženieri, kuram Latvijā maksā 500 latu algu, bet viņš dodas uz Īriju lasīt zemenes par 1000 eiro. Viņam būtu jāsaprot, ka šajā nabadzīgajā valstī ar reformu rezultātā sagrauto tautsaimniecību uz sitienu neiestāsies labklājība, uzreiz nebūs lielās algas. Iespējams, būs vajadzīgas divas vai trīs paaudzes, kas grūtā darbā uzcels savu valsti un palielinās algas. Nereti mūsu cilvēki domā tā: ja jau esam iestājušies ES, mums jādzīvo kā Vācijā, Francijā. Bet tur cilvēki gadu simtiem ir smagi strādājuši un cēluši savu valsti. Neviens cits viņu vietā to nav paveicis. Neviens nav nācis un uzcēlis, viņi to panākuši ar saviem sviedriem. Ja mēs paši nekopsim savu vidi un nepastāvēsim par savu zemi, ja meklēsim vieglāko ceļu, nemaksāsim nodokļus, tad nav jēgas mūsu valsts pastāvēšanai, tad Latvijai kā valstij nav perspektīvas.

 

– Jūs pieminējāt savus ilggadējos darbiniekus. Kas viņus notur Agrofirmā Tērvete?

– Tie ir īpaši, Latvijai ļoti vajadzīgi cilvēki. Viņi visupirms jūt atbildību un pienākumu pret uzņēmumu, pret savu un citu ieguldīto darbu, pret zemi, kurā dzīvojam. Es savukārt vienmēr esmu centies, lai mani kolēģi apzinās savu vērtību, var lepoties ar padarīto un sasniegto un tiktu cienīti. Piemēram, ja atbrauc uz uzņēmumu augsti viesi, protams, viņus sagaidu, bet tad iepazīstinu ar savu kolēģi, attiecīgās nozares vadītāju, un viņš pats stāsta par savu nozari. Es eju līdzi un varbūt kaut ko tikai papildinu.

Ja valstī būtu vairāk tādu cilvēku kā Tērvetē, manuprāt, mums Latvijā tagad būtu citādi.

 

– Vadības stils nav mazsvarīgs?

– Vadītājam jābūt lietas kursā par visu. Taču es neiejaucos speciālista darbā līdz brīdim, kad jūtu, ka pats viņš kļūdu patiešām nespēs izlabot. Svarīgi strādāt pēc principa, ka katram cilvēkam ir viens priekšnieks. Neder, piemēram, ja traktoristu izrīko agronoms, vēlāk pēc sava prāta inženieris, bet beigu beigās ierodas priekšnieks un pasaka: „Nu ko tie divi te stāsta, jādara šitā!”

 

– Vai jums ir arī kādi vaļasprieki?

– Ir bijuši daudz un dažādi – atkarībā no maniem gadiem un atrašanās vietas. Jaunībā tas lielākoties bija sports. Studiju gados daudz laika paņēma arī mūzika. Bez speciālas muzikālās izglītības esmu apguvis dažu mūzikas instrumentu spēli. Esmu muzicējis estrādes grupās, arī dziedājis.

Kopš 1977. gada esmu mednieks. Tas šobrīd ir galvenais hobijs. Man patīk arī filmēt medības un dzīvniekus. Ir daudz medību trofeju. Arī tādas, kas pabijušas gan vietējās, gan starptautiskajās izstādēs. Pēdējais medniekam spilgtākais notikums piedzīvots pērn novembrī Āfrikā, Namībijā, kur biju aizbraucis ar diviem kolēģiem medniekiem. Kā atmiņa no tā ir desmit dažādas trofejas.

Man ļoti patīk rūpēties par savas mājas apkārtni. Pie mājas ir vairāk nekā simts dažādu dekoratīvo kokaugu. Pēc izglītības un visas savas būtības tomēr esmu agronoms. Pavasara saulīte dara mani nemierīgu un aicina laukā pie dabas.

 

– Kā bērni vērtē jūsu darbu?

– Es ceru, ka viņi lepojas ar to, ko tēvs ir padarījis. Viņi arī apzinās, cik tas bijis grūti. Esam pārrunājuši, vai viņi būtu gatavi turpināt manis iesākto. Taču ne dēls, ne meita neaizgāja studēt lauksaimniecību. Dēls saistīts ar būvniecības biznesu. Meita beigusi Banku augstskolu un strādā savā specialitātē. Abi tagad rīdzinieki, bet lauki viņiem nav un nebūs sveši, kaut gan tajā biznesā, kas ir man, visticamāk, viņi nebūs. Man jau tagad būtu jāsāk domāt arī par to, kurš vadīs uzņēmumu pēc manis. Es nevaru būt mūžīgs vadītājs. Tomēr uzaicināt vadītāju no malas šādam uzņēmumam nav vienkārši, svarīgi, lai šis cilvēks būtu vismaz firmas līdzīpašnieks, spētu tālāk turpināt uzņēmuma attīstību, saglabājot tā gadu desmitiem izkoptās tradīcijas un darba tikumu.