Darbā gūtās traumas

Letālas un smagas traumas darba vietā diemžēl gūst nepieredzējuši darbinieki ar darba stāžu līdz vienam gadam un no 1 līdz 3 gadiem, tomēr daudz smagu traumu darba vietā bijis cilvēkiem vecumā no 45 līdz 64 gadiem. Nelaimes gadījumi darbā, kas notikuši pārgalvības vai nevērības dēļ, ir vismaz 70% visu nelaimes gadījumu. Bieži darba izpildes laikā darbiniekiem ir pavirša attieksme pret sevi – darba veikšana piegružotā darba vietā, darba apģērba un individuālo aizsardzības līdzekļu nelietošana, elementāras personīgās higiēnas neievērošana, arī rutīna darbā var negatīvi ietekmēt darba drošību. Nodarbinātie efektīvi neizmanto atpūtas pauzes un pusdienas pārtraukumus. Ja cilvēks ir pārstrādājies, neatpūties, viņš nevar būt uzmanīgs ne pret sevi, ne citiem. Darba aizsardzības speciālistu ieteikums darba atpūtas pauzēs nevis iet uzsmēķēt, bet labāk padzerties svaigu ūdeni un veikt profilakses vingrinājumus darbā noslogotajām ķermeņa daļām daudzos izsauc smīnu. Tomēr ir vērts atcerēties, ka „darbā mēs neesam neaizvietojami, bet dzīvē gan”.

 

Normatīvie akti, kas nosaka darba aizsardzību

Darba tiesiskās attiecības regulē Darba likums (2001., pēdējie grozījumi stājās spēkā 01.01.2010.) un tam pakārtotie MK noteikumi, kas ir saistoši visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa un darbiniekiem, ja darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata, darba aizsardzību un drošību – Darba aizsardzības likums (2001.), un tā mērķis ir garantēt un uzlabot nodarbināto drošību un veselības aizsardzību darbā, nosakot darba devēju, nodarbināto un viņu pārstāvju, kā arī valsts institūciju pienākumus, tiesības un savstarpējās attiecības darba aizsardzībā.

Likums piemērojams visās nodarbinātības jomās, ja citos likumos nav noteikts citādi. Lai uzlabotu to ievērošanu un atvieglotu administratīvo slogu, darba devējiem 2009. un 2010. gadā stājušies spēkā jauni normatīvi un izdarīti būtiski grozījumi darba aizsardzības likumdošanā, kas attiecas arī uz lauksaimniecības uzņēmumiem un tajos strādājošajiem, kā arī sāktas vairākas kampaņas, kas vērstas uz situācijas uzlabošanu uzņēmumu darba drošībā un nodarbināto veselības aizsardzībā.

Šajā rakstā tiks minēti būtiskākie (MK) Ministri kabineta noteikumi darba aizsardzības jomā, kas jāņem vērā arī lauksaimniecības uzņēmumiem. Lielāka uzmanība pievērsta normatīvajos aktos minētajām prasībām, ko nedrīkst izlaist.

Tomēr, lai pilnībā izprastu darba aizsardzības aspektus, jāiepazīstas ar norādītajiem noteikumiem pilnībā, tāpat var izmantot arī interneta resursus, kur tiek skaidroti šie jautājumi, vai vērsties pie darba aizsardzības speciālista.

 

Obligātā veselības pārbaude

2009. gada 1. aprīlī stājās spēkā jaunie MK noteikumi Nr. 219 Kārtība, kādā veicama obligātāveselības pārbaude, kas nosaka kārtību, kādā veicama obligātā veselības pārbaude (turpmāk tekstā – OVP) nodarbinātajiem, kuru veselības stāvokli ietekmē vai var ietekmēt veselībai kaitīgie darba vides faktori, un tiem nodarbinātajiem, kuriem darbā ir īpaši apstākļi. Šo noteikumu prasības ir ciešā saistībā ar darba vides riska faktoriem un to izvērtēšanu – uz OVP nosūta personas, kuras nodarbinātas vai kuras paredzēts nodarbināt darbā, kur viņu veselības stāvokli ietekmē veselībai kaitīgie darba vides faktori, vai arī personas, kuras nodarbinātas vai paredzēts nodarbināt darbā īpašos apstākļos – bīstamos darbos, kur ir augsts nelaimes gadījumu risks pašam nodarbinātajam vai apkārtējiem.

 Vērtējot darba vides riskus, ir ļoti svarīgi izsvērt, kuri strādājošie ir būtiski pakļauti riskam un kāda ir šā riska ietekme uz strādājošo veselību. Piemēram, ja lauku saimniecībā tiek izmantoti augu aizsardzības līdzekļi, tad, izvērtējot riskus darbā ar tiem, būtiski ir nevis noskaidrot, kuram ir apliecība par tiesībām lietot augu aizsardzības līdzekļus (kas, protams, arī nav mazsvarīgi), bet gan tieši kurš un kā veic darba šķīdumu sagatavošanu un tā izstrādi. Veicot darba vides riska faktoru izvērtējumu, nevar paļauties tikai uz teorētiskiem paskaidrojumiem un pieņēmumiem.

 

Būtiskākais šajos noteikumos:

            4. punktā noteikti gadījumi, kad jāveic obligātā veselības pārbaude. 2009. gadā tika papildināti arī gadījumi, kad obligātā veselības pārbaude jāveic atkārtoti;

            5. punktā noteikts, ka veselības pārbaudi veic arodslimību ārsts vai VSIA Paula Stradiņaklīniskā universitātes slimnīca Aroda un radiācijas medicīnas centra arodslimību ārsts, ja persona ir nodarbināta vai viņu paredzēts nodarbināt darbā ar jonizējoša starojuma avotiem. Arodvese­lības ārsts nepieciešamības gadījumā ir tiesīgs apmeklēt un iepazīties ar nodarbinātā, kuru viņš pārbauda, darba vides ap­stākļiem, pieprasīt no ģimenes ārsta papildu izziņas par pārbaudāmā veselības stāvokli;

            noteikumu II daļā ir noteikta nosūtīšanas uz obligāto veselības pārbaudi kārtība un periodiskums. Ja, veicot darba vides riska novērtējumu, secināts, ka strādājošo veselību ietekmē vai var ietekmēt ķīmiskās vielas, troksnis, tad, nosakot OVP periodiskumu, vērā ņem ekspozīcijas indeksu ķīmiskajām vielām, ekspozīcijas darbības vērtības troksnim. Savukārt, ja vides riska faktors ir vibrācija, optiskais starojums un citi kaitīgi fizikāli darba vides faktori, jāvērtē, vai tie nepārsniedz ekspozīcijas
robežvērtības. Protams, izvērtējot OVP biežumu, optimālo periodiskumu var noteikt, ja veikti to veselībai kaitīgo darba vides faktoru mērījumi, kam ir noteiktas ekspozīcijas robežvērtības. Ja šādi mērījumi nav veikti, OVP jāveic vienu reizi gadā. Šeit svarīgi iepazīties ar šo noteikumu 1. un 2. pielikumu;

            sākot ar 2009. gadu pēc grozījumiem, mainīta veselības pārbaudes karte – tās 1. daļu aizpilda darba devējs, 2. daļā atzinumu par personas veselības stāvokļa atbilstību veicamajam darbam sniedz arodslimību ārsts. Šajā daļā arodslimību ārsts nepieciešamības gadījumā ieraksta piezīmes un ieteikumus darba devējam. Kartes 3. daļu par ieteikumu izpildi aizpilda darba devējs, ja arodslimību ārsts veicis ierakstu kartes 12. punktāPiezīmes un ieteikumi darba devējam;

            no jauna ir šo noteikumu 4. pielikums – aptauja par veselības stāvokli, ko aizpilda nodarbinātais, kurš ir norīkots uz OVP. To nodarbinātais aizpilda kopā ar arodslimību ārstu un ziņu patiesumu apliecina ar savu parakstu;

            OVP karti aizpilda divos eksemplāros: viens no tiem pēc OVP glabājas izmeklējamās personas medicīniskajā dokumentācijā pie arodslimību ārsta, kas veica veselības pārbaudi, bet otru nodarbinātais iesniedz darba devējam;

            darba devējs pēc nodarbinātā pieprasījuma izsniedz darba devēja apliecinātu nodarbinātā veselības pārbaudes kartes kopiju.

Periodiskās un ārpuskārtas veselības pārbaudes veikšanai darba devējs nosaka noteiktu laiku, ne mazāku par četrām nedēļām. Darba devējs sastāda un uztur to nodarbināto sarakstu, kas tiek norīkoti uz OVP. Sarakstā norāda nodarbinātā vārdu, uzvārdu, amatu, kaitīgos darba vides faktorus pēc šo noteikuma 1. un 2. pielikuma, OVP periodiskumu un laiku, kad veikta pēdējā OVP.

Gan darbiniekam, gan darba devējam OVP saistās ar izmaksām. Ja nodarbinātais stājas darbā pie darba devēja pirmo reizi, samaksu par OVP veic nodarbinātais; ir arī iespējams vienoties ar darba devēju, ka OVP apmaksā darba devējs. Periodiskās OVP apmaksu veic darba devējs un izdevumus iekļauj uzņēmuma saimnieciskajos izdevumos. Sazinoties ar vairākiem medicīniskās aprūpes centriem, centos noskaidrot, kādas ir aptuvenās OVP izmaksas atkarībā no kaitīgā darba vides faktora. Piemēram, ja darba vides riska faktors ir atrašanās piespiedu pozā ilgāk par 50% darba laika, lokāls muskuļu sasprindzinājums, tajā skaitā darbs, stāvot kājās, nodarbinātajam jānosaka klīniskā asinsaina, kas maksā ~4,50 latu, un jāapmeklē arodslimību ārsts – 5–8 lati. Ar arodslimību ārstu sarakstu var iepazīties interneta mājaslapā www.arodslimibas.lv sadaļā Darba devējiem/Sertificētie arodslimību ārsti. Arī daudzi ģimenes ārsti ir saņēmuši arodslimību ārsta sertifikātu.

 

Darba aizsardzības prasības darba vietās

Ar 01.01.2010. stājās spēkā MK noteikumi Nr. 359Darba aizsardzības prasības darba vietās, kas nosaka nodarbināto drošības un veselības aizsardzības prasības darba vietās. Šie noteikumi nosaka vispārējās drošības prasības darba telpās (piemēram, elektroietaisēm, evakuācijas ceļiem un izejām, darba telpu iekārtojumam un aprīkojumam, vēdināšanas, apgaismojuma un mikroklimata parametriem, higiēnas un atpūtas telpām u. c.), kā arī darba devēja pienākumus, lai nodrošinātu nodarbināto drošību un veselības aizsardzību darba vietās.

Noteikumu pielikumos ir noteiktas prasības darba telpu mikroklimatam atkarībā no fiziskās slodzes (1. pielikums), iekštelpu apgaismojuma līmenim atkarībā no darba vietas un darba veida (2. pielikums), apgaismojuma līmeņiem ārpus telpām atkarībā no darba vietas un darba veida (3. pielikums), kā arī noteikts pieļaujamais laikposms darbam aukstumā ārpus telpām un sagatavota temperatūras korekcijas tabula atkarībā no vēja ātruma (4. pielikums).

Gribu vērst uzmanību uz šādām minētajos noteikumos ietvertajām prasībām:

            elektroietaises projektē, ierīko un uztur tā, lai materiāli un aizsargierīces atbilstu spriegumam, darba apstākļiem un to nodarbināto kompetencei, kam pieejamas elektroietaises vai to daļas (8.3. punktā). Tas nozīmē, ka darba devējam jānodrošina nodarbināto apmācība darbā ar elektroietaisēm – nodarbinātajiem jābūt instruētiem elektrodrošībā, gūstot elementāru priekšstatu par strāvas bīstamību un pirmās palīdzības sniegšanas paņēmieniem, notiekot negadījumam ar elektroietaisēm. Ieviešot ražošanas procesos jaunas aparatūras, svarīgi, lai ar tām droši rīkoties būtu apmācīti visi nodarbinātie, kuri ar tām turpmāk strādās neatkarīgi no darba stāža un pieredzes. Apmācības veic iekārtas izplatītājs un/vai uzstādītājs, mācības ieteicams protokolēt un, tās noslēdzot, veikt pārbaudi testa veidā vai praktiski, kā mācībās iesaistītie darbinieki apguvuši mācību vielu;

            p. 15. nosaka prasības telpas mikroklimatam, tajā skaitā temperatūras un gaisa kustības ātrumam telpā. Šīs prasības noteiktas noteikumu 1. pielikumā un diferencētas atkarībā no fiziskās slodzes, kas nepieciešama attiecīgā darba veikšanai. Darba telpās (tajā skaitā arī dzīvnieku novietnēs) temperatūras režīmu iespējams kontrolēt, novietojot telpā termometru. Lielāka pro­blēma ir nepieļaut tajās caurvēju. Jāatceras, ka caurvējš nav telpas ventilācija. Caurvējš telpā pasliktina strādājošo pašsajūtu, palielina saslimšanas iespējas ar saaukstēšanās un muskuļu slimībām. Caurvējš kā darba vides risks ir būtisks dzīvnieku novietnēs strādājošajiem – gan lopkopējiem, gan slaucējiem, gan strādniekiem tehnikas remontdarbnīcās. Lopkopēji bieži sūdzas, ka kūtī (it sevišķi vaļējā tipa) ir auksts, ir apgrūtinoši strādāt. Izvērtējot apstākļus, var secināt: lai arī temperatūra dzīvnieku mītnē ir ap +10 °C, nodarbināto slikto pašsajūtu visbiežāk rada caurvējš mītnē, kas telpas temperatūru vēl vairāk pazemina. Caurvēju dzīvnieku mītnēs visbiežāk rada tieši cilvēka slinkums un nevērība – neaiztaisītas novietnes durvis, nepareizi atvērti logi –, līdz ar to tā novēršanai nav nepieciešami lieli materiālie ieguldījumi. Ja telpā ir pazemināta gaisa temperatūra, darba devējam ir jānodrošina nodarbinātajiem tāds darba apģērbs, kas mazina šā darba vides riska kaitīgo ietekmi uz strādājošo – piemērots apģērbs un apavi, kā arī darba cimdi. Svarīgi atcerēties: ja dzīvnieku novietnes telpās ir zema temperatūra, palielināts gaisa relatīvais mitrums un palielināts gaisa kustības ātrums, ko izraisījis caurvējš, ne tikai nodarbinātie tiks pakļauti saslimšanas riskam, bet arī dzīvnieki jutīsies slikti;

            p. 16. nosaka prasības telpu (arī atpūtas, higiēnas u. c., kas saistītas ar darba vietu) apgaismojumam. Iekštelpu apgaismojuma minimālie līmeņi virs darba zonas ir noteikti 2. pielikumā, ārpus darba telpām – 3. pielikumā. Lai zinātu, kāds ir esošais apgaismojuma līmenis konkrētajai darba zonai, nepieciešams veikt laboratoriskos mērījumus darba vietās;

            p. 32 nosaka, ka attiecībā uz darba vietām, kas izveidotas līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai, 1., 2. un 3. pielikumā minētās prasības var uztvert kā ieteikumu.

Tas darba devējiem ir nosacīts atvieglojums, bet, protams, saprāta robežās. Piemēram, ja noteikumi nosaka, ka apgaismojumam biroja aktīvajā darba zonā, kurā darbinieki lasa, raksta, apstrādā datus, nepieciešams minimālais apgaismojuma līmenis 500 Lx vai arī dzīvniekunovietnē – kūtīs un staļļos – 50 Lx, bet darba vietā, kur notiek barības sagatavošana, slaukšana un trauku mazgāšana, – 200 Lx, darba devējam jācenšas maksimāli pietuvināt konkrēto darba vietas parametru noteikumos noteiktajām prasībām.