Darbā
gūtās traumas
Letālas un smagas traumas darba vietā diemžēl
gūst nepieredzējuši darbinieki ar darba stāžu līdz vienam gadam un no 1 līdz 3 gadiem,
tomēr daudz smagu traumu darba vietā bijis cilvēkiem vecumā no 45 līdz 64 gadiem.
Nelaimes gadījumi darbā, kas notikuši pārgalvības vai nevērības dēļ, ir vismaz
70% visu nelaimes gadījumu. Bieži darba izpildes laikā darbiniekiem ir pavirša
attieksme pret sevi – darba veikšana piegružotā darba vietā,
darba apģērba un individuālo aizsardzības līdzekļu nelietošana, elementāras
personīgās higiēnas neievērošana, arī rutīna darbā var negatīvi ietekmēt darba
drošību. Nodarbinātie efektīvi neizmanto atpūtas pauzes un pusdienas
pārtraukumus. Ja cilvēks ir pārstrādājies, neatpūties, viņš nevar būt uzmanīgs
ne pret sevi,
ne citiem. Darba aizsardzības speciālistu ieteikums darba atpūtas pauzēs nevis
iet uzsmēķēt, bet labāk padzerties svaigu ūdeni un veikt profilakses
vingrinājumus darbā noslogotajām ķermeņa daļām daudzos izsauc smīnu. Tomēr ir
vērts atcerēties, ka „darbā mēs neesam neaizvietojami, bet dzīvē gan”.
Normatīvie akti, kas nosaka darba aizsardzību
Darba tiesiskās attiecības regulē Darba likums (2001., pēdējie grozījumi
stājās spēkā 01.01.2010.) un tam pakārtotie MK noteikumi, kas ir saistoši visiem darba devējiem neatkarīgi no to
tiesiskā statusa un darbiniekiem, ja darba devēju un darbinieku savstarpējās
tiesiskās attiecības dibinātas uz darba līguma pamata, darba aizsardzību un
drošību – Darba
aizsardzības likums (2001.), un tā mērķis ir garantēt un uzlabot
nodarbināto drošību un veselības aizsardzību darbā, nosakot darba devēju,
nodarbināto un viņu pārstāvju, kā arī valsts institūciju pienākumus, tiesības
un savstarpējās attiecības darba aizsardzībā.
Likums piemērojams visās nodarbinātības
jomās, ja citos likumos nav noteikts citādi. Lai uzlabotu to ievērošanu un
atvieglotu administratīvo slogu, darba devējiem 2009. un 2010. gadā
stājušies spēkā jauni normatīvi un izdarīti būtiski grozījumi darba
aizsardzības likumdošanā, kas attiecas arī uz lauksaimniecības uzņēmumiem un
tajos strādājošajiem, kā arī sāktas vairākas kampaņas, kas vērstas uz
situācijas uzlabošanu uzņēmumu darba drošībā un nodarbināto veselības
aizsardzībā.
Šajā rakstā tiks minēti būtiskākie (MK)
Ministri kabineta noteikumi darba aizsardzības jomā, kas jāņem vērā arī
lauksaimniecības uzņēmumiem. Lielāka uzmanība pievērsta normatīvajos aktos
minētajām prasībām, ko nedrīkst izlaist.
Tomēr, lai pilnībā izprastu darba
aizsardzības aspektus, jāiepazīstas ar norādītajiem noteikumiem pilnībā, tāpat
var izmantot arī interneta resursus, kur tiek skaidroti šie jautājumi, vai
vērsties pie darba aizsardzības speciālista.
Obligātā
veselības pārbaude
2009. gada 1. aprīlī stājās spēkā
jaunie MK noteikumi Nr. 219 Kārtība, kādā veicama obligātāveselības
pārbaude, kas nosaka kārtību, kādā veicama obligātā veselības pārbaude
(turpmāk tekstā – OVP) nodarbinātajiem, kuru veselības
stāvokli ietekmē vai var ietekmēt veselībai kaitīgie darba vides faktori, un
tiem nodarbinātajiem, kuriem darbā ir īpaši apstākļi. Šo noteikumu prasības ir
ciešā saistībā ar darba vides riska faktoriem un to izvērtēšanu –
uz OVP nosūta personas, kuras nodarbinātas vai kuras paredzēts nodarbināt
darbā, kur viņu veselības stāvokli ietekmē veselībai kaitīgie darba vides
faktori, vai arī personas, kuras nodarbinātas vai paredzēts nodarbināt darbā
īpašos apstākļos – bīstamos darbos, kur ir augsts nelaimes
gadījumu risks pašam nodarbinātajam vai apkārtējiem.
Vērtējot darba vides riskus, ir ļoti svarīgi
izsvērt, kuri strādājošie ir būtiski pakļauti riskam un kāda ir šā riska
ietekme uz strādājošo veselību. Piemēram, ja lauku saimniecībā tiek izmantoti
augu aizsardzības līdzekļi, tad, izvērtējot riskus darbā ar tiem, būtiski ir
nevis noskaidrot, kuram ir apliecība par tiesībām lietot augu aizsardzības
līdzekļus (kas, protams, arī nav mazsvarīgi), bet gan tieši kurš un kā veic
darba šķīdumu sagatavošanu un tā izstrādi. Veicot darba vides riska faktoru
izvērtējumu, nevar paļauties tikai uz teorētiskiem paskaidrojumiem un
pieņēmumiem.
Būtiskākais
šajos noteikumos:
4.
punktā noteikti gadījumi, kad jāveic obligātā veselības pārbaude. 2009. gadā
tika papildināti arī gadījumi, kad obligātā veselības pārbaude jāveic
atkārtoti;
5.
punktā noteikts, ka veselības pārbaudi veic arodslimību ārsts vai VSIA Paula
Stradiņaklīniskā universitātes slimnīca Aroda un radiācijas
medicīnas centra arodslimību ārsts, ja persona ir nodarbināta vai viņu
paredzēts nodarbināt darbā ar jonizējoša starojuma avotiem. Arodveselības
ārsts nepieciešamības gadījumā ir tiesīgs apmeklēt un iepazīties ar
nodarbinātā, kuru viņš pārbauda, darba vides apstākļiem, pieprasīt no ģimenes
ārsta papildu izziņas par pārbaudāmā veselības stāvokli;
noteikumu II daļā ir noteikta
nosūtīšanas uz obligāto veselības pārbaudi kārtība un periodiskums. Ja, veicot
darba vides riska novērtējumu, secināts, ka strādājošo veselību ietekmē vai var
ietekmēt ķīmiskās vielas, troksnis, tad, nosakot OVP periodiskumu, vērā ņem
ekspozīcijas indeksu ķīmiskajām vielām, ekspozīcijas darbības vērtības
troksnim. Savukārt, ja vides riska faktors ir vibrācija, optiskais starojums un
citi kaitīgi fizikāli darba vides faktori, jāvērtē, vai tie nepārsniedz
ekspozīcijas
robežvērtības. Protams, izvērtējot OVP biežumu, optimālo periodiskumu var
noteikt, ja veikti to veselībai kaitīgo darba vides faktoru mērījumi, kam ir
noteiktas ekspozīcijas robežvērtības. Ja šādi mērījumi nav veikti, OVP jāveic
vienu reizi gadā. Šeit svarīgi iepazīties ar šo noteikumu 1. un 2. pielikumu;
sākot
ar 2009. gadu pēc grozījumiem, mainīta veselības
pārbaudes karte – tās 1. daļu aizpilda darba
devējs, 2. daļā atzinumu par personas veselības stāvokļa
atbilstību veicamajam darbam sniedz arodslimību ārsts. Šajā daļā arodslimību
ārsts nepieciešamības gadījumā ieraksta piezīmes un ieteikumus darba devējam.
Kartes 3. daļu par ieteikumu izpildi aizpilda darba
devējs, ja arodslimību ārsts veicis ierakstu kartes 12. punktāPiezīmes un ieteikumi darba devējam;
no jauna ir šo
noteikumu 4. pielikums – aptauja par veselības stāvokli, ko
aizpilda nodarbinātais, kurš ir norīkots uz OVP. To nodarbinātais aizpilda kopā
ar arodslimību ārstu un ziņu patiesumu apliecina ar savu parakstu;
OVP
karti aizpilda divos eksemplāros: viens no tiem pēc OVP glabājas izmeklējamās
personas medicīniskajā dokumentācijā pie arodslimību ārsta, kas veica veselības
pārbaudi, bet otru nodarbinātais iesniedz darba devējam;
darba
devējs pēc nodarbinātā pieprasījuma izsniedz darba devēja apliecinātu
nodarbinātā veselības pārbaudes kartes kopiju.
Periodiskās un ārpuskārtas veselības
pārbaudes veikšanai darba devējs nosaka noteiktu laiku, ne mazāku par četrām
nedēļām. Darba devējs sastāda un uztur to nodarbināto sarakstu, kas tiek
norīkoti uz OVP. Sarakstā norāda nodarbinātā vārdu, uzvārdu, amatu, kaitīgos
darba vides faktorus pēc šo noteikuma 1. un 2. pielikuma, OVP
periodiskumu un laiku, kad veikta pēdējā OVP.
Gan darbiniekam, gan darba devējam OVP
saistās ar izmaksām. Ja nodarbinātais stājas darbā pie darba devēja pirmo
reizi, samaksu par OVP veic nodarbinātais; ir arī iespējams vienoties ar darba
devēju, ka OVP apmaksā darba devējs. Periodiskās OVP apmaksu veic darba devējs
un izdevumus iekļauj uzņēmuma saimnieciskajos izdevumos. Sazinoties ar
vairākiem medicīniskās aprūpes centriem, centos noskaidrot, kādas ir aptuvenās
OVP izmaksas atkarībā no kaitīgā darba vides faktora. Piemēram, ja darba vides
riska faktors ir atrašanās piespiedu pozā ilgāk par 50% darba laika, lokāls
muskuļu sasprindzinājums, tajā skaitā darbs, stāvot kājās, nodarbinātajam
jānosaka klīniskā asinsaina, kas maksā ~4,50 latu,
un jāapmeklē arodslimību ārsts – 5–8 lati. Ar arodslimību ārstu sarakstu var iepazīties
interneta mājaslapā www.arodslimibas.lv sadaļā Darba
devējiem/Sertificētie arodslimību ārsti. Arī daudzi ģimenes ārsti ir
saņēmuši arodslimību ārsta sertifikātu.
Darba
aizsardzības prasības darba vietās
Ar 01.01.2010. stājās spēkā MK noteikumi Nr. 359Darba aizsardzības prasības darba vietās, kas nosaka nodarbināto
drošības un veselības aizsardzības prasības darba vietās. Šie noteikumi nosaka
vispārējās drošības prasības darba telpās (piemēram, elektroietaisēm,
evakuācijas ceļiem un izejām, darba telpu iekārtojumam un aprīkojumam,
vēdināšanas, apgaismojuma un mikroklimata parametriem, higiēnas un atpūtas
telpām u. c.), kā arī darba devēja pienākumus, lai
nodrošinātu nodarbināto drošību un veselības aizsardzību darba vietās.
Noteikumu pielikumos ir noteiktas prasības
darba telpu mikroklimatam atkarībā no fiziskās slodzes (1. pielikums),
iekštelpu apgaismojuma līmenim atkarībā no darba vietas un darba veida (2. pielikums),
apgaismojuma līmeņiem ārpus telpām atkarībā no darba vietas un darba veida (3. pielikums),
kā arī noteikts pieļaujamais laikposms darbam aukstumā ārpus telpām un
sagatavota temperatūras korekcijas tabula atkarībā no vēja ātruma (4. pielikums).
Gribu vērst uzmanību uz šādām minētajos
noteikumos ietvertajām prasībām:
elektroietaises
projektē, ierīko un uztur tā, lai materiāli un aizsargierīces atbilstu
spriegumam, darba apstākļiem un to nodarbināto
kompetencei, kam pieejamas elektroietaises vai to daļas (8.3. punktā).
Tas nozīmē, ka darba devējam jānodrošina nodarbināto apmācība darbā ar
elektroietaisēm – nodarbinātajiem jābūt instruētiem
elektrodrošībā, gūstot elementāru priekšstatu par strāvas bīstamību un pirmās
palīdzības sniegšanas paņēmieniem, notiekot negadījumam ar elektroietaisēm.
Ieviešot ražošanas procesos jaunas aparatūras, svarīgi, lai ar tām droši
rīkoties būtu apmācīti visi nodarbinātie, kuri ar tām turpmāk strādās
neatkarīgi no darba stāža un pieredzes. Apmācības veic iekārtas izplatītājs
un/vai uzstādītājs, mācības ieteicams protokolēt un, tās noslēdzot, veikt
pārbaudi testa veidā vai praktiski, kā mācībās iesaistītie darbinieki apguvuši
mācību vielu;
p.
15. nosaka prasības telpas mikroklimatam, tajā skaitā temperatūras un gaisa
kustības ātrumam telpā. Šīs prasības noteiktas noteikumu 1. pielikumā
un diferencētas atkarībā no fiziskās slodzes, kas nepieciešama attiecīgā darba
veikšanai. Darba telpās (tajā skaitā arī dzīvnieku novietnēs) temperatūras
režīmu iespējams kontrolēt, novietojot telpā termometru. Lielāka problēma ir
nepieļaut tajās caurvēju. Jāatceras, ka caurvējš nav telpas ventilācija.
Caurvējš telpā pasliktina strādājošo pašsajūtu, palielina saslimšanas iespējas
ar saaukstēšanās un muskuļu slimībām. Caurvējš kā darba vides risks ir būtisks
dzīvnieku novietnēs strādājošajiem – gan lopkopējiem, gan
slaucējiem, gan strādniekiem tehnikas remontdarbnīcās. Lopkopēji bieži sūdzas, ka
kūtī (it sevišķi vaļējā tipa)
ir auksts, ir apgrūtinoši strādāt.
Izvērtējot apstākļus, var secināt: lai arī temperatūra dzīvnieku mītnē ir ap
+10 °C, nodarbināto slikto pašsajūtu visbiežāk
rada caurvējš mītnē, kas telpas temperatūru vēl vairāk pazemina. Caurvēju
dzīvnieku mītnēs visbiežāk rada tieši cilvēka slinkums un nevērība –
neaiztaisītas novietnes durvis, nepareizi atvērti logi –,
līdz ar to tā novēršanai nav nepieciešami lieli materiālie ieguldījumi. Ja
telpā ir pazemināta gaisa temperatūra, darba devējam ir jānodrošina
nodarbinātajiem tāds darba apģērbs, kas mazina šā darba vides riska kaitīgo
ietekmi uz strādājošo – piemērots apģērbs un apavi, kā arī darba
cimdi. Svarīgi atcerēties: ja dzīvnieku novietnes telpās ir zema temperatūra,
palielināts gaisa relatīvais mitrums un palielināts gaisa kustības ātrums, ko
izraisījis caurvējš, ne tikai nodarbinātie tiks pakļauti saslimšanas riskam,
bet arī dzīvnieki jutīsies slikti;
p.
16. nosaka prasības telpu (arī atpūtas, higiēnas u. c.,
kas saistītas ar darba vietu) apgaismojumam. Iekštelpu apgaismojuma minimālie
līmeņi virs darba zonas ir noteikti 2. pielikumā, ārpus
darba telpām – 3. pielikumā. Lai
zinātu, kāds ir esošais apgaismojuma līmenis konkrētajai darba zonai,
nepieciešams veikt laboratoriskos mērījumus darba vietās;
p.
32 nosaka, ka attiecībā uz darba vietām, kas izveidotas līdz šo noteikumu spēkā
stāšanās dienai, 1., 2. un 3. pielikumā minētās prasības var uztvert kā
ieteikumu.
Tas darba devējiem ir nosacīts atvieglojums,
bet, protams, saprāta robežās. Piemēram, ja noteikumi nosaka, ka apgaismojumam
biroja aktīvajā darba zonā, kurā darbinieki lasa, raksta, apstrādā datus,
nepieciešams minimālais apgaismojuma līmenis 500 Lx vai arī dzīvniekunovietnē –
kūtīs un staļļos – 50 Lx, bet darba vietā,
kur notiek barības sagatavošana, slaukšana un trauku mazgāšana, –
200 Lx, darba devējam jācenšas maksimāli
pietuvināt konkrēto darba vietas parametru noteikumos noteiktajām prasībām.