Graudus un labību produktus uzglabāšanas laikā bojā dažādi kaitēkļi. Kaitēkļi rada ne tikai kvantitatīvus produktu un graudu zudumus, bet ar saviem izdalījumiem pazemina produktu kvalitāti un padara tos nelietojamus. Daļa kaitēkļu satur un izdala cilvēkiem un mājdzīvniekiem kaitīgas vielas, bet ir daži kaitēkļi, kas pārnēsā un izplata cilvēkiem un dzīvniekiem bīstamas slimības.

 Miltu ērce (Tyroglyphus farinae L.) ir viena no visnozīmīgākajiem noliktavu kaitēkļiem. Miltu ērce ir polifāgs kaitēklis, kas bojā graudus un to izstrādājumus, dārzeņu un zālāju sēklas, linsēklas, kaņepes, tabaku, kakao, maizi, sieru, sienu, salmus un pat ādu. Miltu ērce noliktavās nokļūst kopā ar novāktajiem graudiem, putekļiem, vēju, to var ienest arī putni. Miltu ērce vairāk bojā mehāniski bojātus graudus, graudiem izēd dīglīti – sēkla zaudē dīgtspēju. Bojātos graudos palielinās mitrums un temperatūra, un rezultātā attīstās pelējuma sēnes, kas bojā grauda dīglīti. Miltu ērces noliktavās attīstās nepārtraukti, mātītes dēj olas uz produktiem, olu attīstība norit, kad ir +15–22 °C un vēlamais barības mitrums 14–17%. Ērces ir ļoti mazas (0,3–0,7 mm garas), tās ir izturīgas pret sausumu un zemām temperatūrām. Sausos graudos (12–13% mitruma) ērces nevar attīstīties. Ērču bojātos produktus nedrīkst lietot pārtikā un izbarot dzīvniekiem, jo tas var izsaukt smagus gremošanas traucējumus. Ērču bojātiem graudiem ir īpatnēja smaka.

Graudos sastopamas arī plēsīgās ērces, kas ir lielākas par miltu ērcēm. Plēsīgās ērces vairojas nedaudz vājāk par miltu ērcēm, tāpēc tās nespēj pilnībā iznīcināt miltu ērces.

 Iegarenā miltu ērce (Tyro­phagus noxius Zachv.) graudu glabātavās parasti sastopama kopā ar miltu ērci. Iegarenās miltu ērces dzīvesveids ir līdzīgs iepriekš minētajai sugai, bet tā ir nedaudz siltumprasīgāka un jutīgāka pret pazeminātām temperatūrām.

 Graudu smecernieks (Sitophilus granarius L.) ir ļoti nozīmīgs graudu noliktavu kaitēklis, bieži savairojas masveidā, gadā attīstās viena paaudze, reti divas. Vabole ir 2,8–5,2 mm gara, tumši brūna vai melna. Ziemo vaboles, graudos var pārziemot arī kāpuri un kūniņas. Mātītes olas parasti dēj kviešu un rudzu graudos, retāk miežos un auzās. Smecernieki var bojāt arī grūbas, makaronus un citus miltu izstrādājumus. Kāpurs ir 3–4 mm garš, drukns, bez kājām, tas grauž grauda iekšējo saturu, neskarot grauda apvalku. Parasti no ārpuses graudu bojājumi nav redzami. Miltos kāpuri neattīstās, bet pieaugušās vaboles ēd miltus. Graudos, kur mitrums mazāks par 12%, kāpuri nevar attīstīties un zem 0 °C smecernieki iet bojā. Graudu smecernieks izplatīts visā Latvijā, visbiežāk Zemgalē un Kurzemē, bet pēdējos gados tas aktivizējies arī Latgalē. Parasti smecernieka bojātajos graudos palielinās mitrums – graudi pelē, tiem pazeminās kvalitāte, zūd svars un dīdzība, tie nav lietojami sēklai.

Bojātie graudi nav lietojami ne pārtikā, ne lopbarībā, jo kaitēklis satur kaitīgās vielas, kas var izraisīt nopietnus gremošanas traucējumus. Graudu smecernieks iemājo tumšās un mierīgās vietās, kur graudus nekustina.

 Maizes ķirmis (Stegobium panicea L.) ir polifāgs kaitēklis, kas samērā bieži savairojas. Tas grauž dažādu produkciju – graudus un to izstrādājumus, papīra, ādas, vilnas u. c. darinājumus. Maizes ķirmis sastopams labības noliktavās, dzirnavās, maizes ceptuvēs, veikalos un dzīvokļos u. c. Vabole ir 1,7–3,7 mm gara, rūsgani brūna, cilindriska. Gadā attīstās viena paaudze, telpās var attīstīties vairākas paaudzes. Mātītes dēj olas uz pārtikas produktiem kaudzītēs. Kāpuri ziemo bojājuma vietā, tie nav prasīgi pret mitrumu – var baroties ar produktiem, kuru mitrums nepārsniedz 6%. Kāpuri cietos produktos veido ejas, miltos – cietas piciņas, kurās pavasarī iekūņojas.

Bojātos produktus pārtikā izmantot nedrīkst, jo tie ir kaitīgi veselībai.

Maizes ķirmja skaitu ierobežo parazītlapsenītes (Lariophogus distin­–
guendus Forst). Maizes ķirmju kāpuros parazitē vaboles Anthocomus bipunctatus Harr. kāpuri.

 Parastais zaglītis (Ptinus fur L.) ir plaši izplatīts noliktavu kaitēklis. Latvijā gadā var attīstīties 1–2 paaudzes, ziemo vaboles, kāpuri un kūniņas. Vabole ir kustīga naktī, tā ir 2,5–3,5 mm gara, ķermenis tumši brūns, kāpurs saliekts, gaiši dzeltens ar trim pāriem krūšu kāju. Parastais zaglītis ir izturīgs pret zemām temperatūrām. Kaitēklis barībai izmanto gandrīz visus augu un dzīvnieku valsts produktus. Tas bojā graudus, visa veida putraimus, maizi, miltus, cepumus, augu sēklas, sažuvušas augu daļas, ādas, žāvētu gaļu, desas, herbārijus u. c. Parastais zaglītis sastopams dzirnavās, klētīs un dzīvokļos u. c.

 Miltu melnulis (Tenebrio molitor L.) ir plaši izplatīts noliktavu kaitēklis, atkarībā no temperatūras gadā var attīstīties 1–2 paaudzes. Kāpuri ziemo miltos, maisos, noliktavu spraugās u. c. Vaboles lido vakaros un naktīs, labprāt lido uz gaismu, ķermenis var būt no piķa melnas krāsas līdz brūnai. Mātītes olas dēj pārtikas produktos – pa vienai vai kaudzītēs. Kāpuri ir izturīgi pret zemām temperatūrām, tie ēd arī dzīvnieku valsts barību, jaunie kāpuri iet bojā, ja gaisa mitrums pārsniedz 40%. Kaitīgs ir ne tikai miltu melnuļa kāpurs, bet arī vabole, kas ar saviem spēcīgajiem žokļiem var sagrauzt graudus. Miltu melnulis ir sastopams graudu un miltu noliktavās, maizes ceptuvēs, klētīs un dzīvokļos u. c.

Daļēji miltu melnuli ierobežo ērce Caloglyphus mycophagus Megn.

 Sīkais miltu melnulis (Tribolium confusum Duv.) ir bieži sastopams noliktavās, dzirnavās, maizes ceptuvēs, veikalos un dzīvokļos u. c., tas bojā labības graudus, kukurūzu, zirņus un pupas. Vabole ir 3–4,2 mm gara, tā ir sarkanbrūni spoža, kāpurs 6–7 mm garš, dzeltens. Atkarībā no temperatūras gadā var attīstīties 2–5 paaudzes. Sīkais miltu melnulis un tā kāpuri galvenokārt bojā labības produktus – miltus, putraimus, pārslas, mannu u. c. Tas pieskaitāms pie sekundārajiem noliktavu kaitēkļiem, jo tas neaiztiek nebojātus, veselus graudus. Parasti kaitēklis primāri bojā tikai kukurūzas graudus.

Bojātie produkti ir ar nepatīkamu smaku, pārtikā tos lietot nedrīkst, jo tie ir kaitīgi cilvēku veselībai.

 Labību kode (Tinea secalella Zacher.) ir plaši izplatīts kaitēklis, kāpuri visbiežāk bojā rudzu un kviešu graudus, retāk miežu un auzu graudus. Taureņa krāsa ir tumši pelēka ar brūniem plankumiem, mātītes dēj olas uz graudiem un uz to izstrādājumiem. Labību kode lido maijā, vēlu vakaros un naktīs. Kāpurs ir 10 mm garš, dzeltenīgi balts, ar sarkanīgi brūnu galvu. Tam ir astoņi pāri kāju, kāpuri uzturas labību sabēruma virspusē. Viens kāpurs var sabojāt 20–30 graudu, un viena mātīte var izdēt līdz 100 olām. Gadā attīstās viena paaudze, ziemo pieauguši kāpuri. Tie grauž graudus no ārpuses un saauž tos ar pavedieniem, saaudumos ir daudz kāpuru ekskrementu, labību sabērumu virspusē izveidojot lielākas vai mazākas pikas.

Bojātajai labībai un pārtikai ir nepatīkama smaka, tā nav lietojama pārtikā.

Daļēji kaitēkli ierobežo dabīgie ienaidnieki – jātnieciņi Nemeritis canescens Nees.

Kaitēkļu ierobežošanā galvenā nozīme ir profilaktiskajiem pasākumiem, tādēļ ir ļoti būtiski neradīt labvēlīgus apstākļus kaitīgo organismu attīstībai glabātavās:

 glabātavas regulāri (pēc graudu izvākšanas un pirms jaunās ražas ievietošanas) un rūpīgi jātīra un jāizremontē,  graudus vai produkciju nevajadzētu uzglabāt ilgstoši; veco produkciju nedrīkst uzglabāt kopā ar jauno,  logi jāaizklāj ar biezu sietu, lai nevarētu iekļūt kaitēkļi,  rūpīgi jākopj teritorija ap noliktavām, jāiznīcina nezāles un jāaizvāc labību atkritumi,  noliktavās jāievieto tikai sausi un iztīrīti graudi,  glabātavās jānodrošina optimālā uzglabāšanas temperatūra – zem +10 °C,  pirms produkcijas ievietošanas tukšās telpas rūpīgi jāiztīra, tad jādezinficē ar šim nolūkam atļautiem un Latvijā reģistrētiem augu aizsardzības līdzekļiem (AAL); ja noliktavās savairojušās ērces, jālieto akaricīdi. No akaricīdiem atļauts lietot Aktelliks 50 e.k., tā ir pieskares, zarnu un elpošanas inde, 2. reģistrācijas klases preparāts. Noliktavu dezinfekciju drīkst veikt tikai ar automātisku smidzinātāju vai dūmu ģeneratoru.

Darbā aizliegts izmantot rokas smidzinātāju,

 citu kaitīgo organismu ierobežošanai iztīrītās, tukšās labību noliktavās var lietot insekticīdus Kestaks 50 e.k., Fastaks 50 e.k., Karatē Zeons 5 m.s. vai Decis 2,5 e.k. Tās ir pieskares un zarnu indes, 2. reģistrācijas klases preparāti;  ja noliktavas ir stipri invadētas ar kaitīgajiem organismiem, pašu spēkiem nebūs iespējams tikt galā un būs jāpieaicina speciālisti, kam ir atļauja lietot pirmās reģistrācijas klases AAL.

Pirms ķīmisko AAL lietošanas rūpīgi izlasiet instrukciju un stingri to ievērojiet!

Kad raža novākta un ievietota noliktavās, jāturpina rūpēties par tās kvalitatīvu saglabāšanu, jo graudus apdraud visi minētie kaitēkļi un vēl citi mazāk nozīmīgi kaitīgie organismi.