Fakti

Nosaukums: SIA Sprūževa M.

Vadītājs: Pāvels Melnis.

Izglītība: inženieris, mehāniķis.

Slaucamas govis: 660; kopējais liellopu skaits 1200.

Platība: 1700 ha.

Darbinieku skaits: 60–70 (sezonas laikā).

Dalība kooperatīvos: LPPKS Trikāta, statūtorganizācija.

 

 

– Kā izveidojās saimniecība SIA Sprūževa M?

Pāvels Melnis: – SIASprūževa M izveidota uz kolhoza bāzes, kur biju priekšsēdētājs. Laikam visā valstī esmu vienīgais, kas vienā kabinetā sēž jau 30 gadu. Nemetu ārā pat mēbeles – toreiz tās varēja dabūt pa blatu, nāca grūti, tāpēc tās kalpo vēl joprojām. Deviņdesmito gadu sākumā izgājām visu nepieciešamo likumdošanas ceļu. No sākuma bija jāmaina nosaukums (kolhozu sauca Boļševiks), tad bija jāpāriet uz SIA, pēc tam par jaunu vajadzēja pieņemt visus darbiniekus – tam visam esam gājuši cauri.

 

– Kuras ir saimniecības pamatnozares?

– Esam palikuši pie tā paša, ar ko nodarbojāmies arī kolhoza laikā, – pamatā tā bija piena lopkopība, un arī patlaban uz to tiek likts lielākais uzsvars, vienīgi toreiz mums bija arī cūkas. Pašlaik pilnīgi pietiek ar piena lopkopību – neesmu gan skatījies datus, tomēr domāju, ka Latvijā pēc govju skaita iespējam pat esam pirmajā trijniekā (660 govis). Pienu nododam Rīgas piena kombinātā. Kad kombināts bija krietni nometis cenas, arī mēs skatījāmies pēc jauna uzpircēja, bet visā visumā es nemēdzu staigāt šurpu turpu, tagad esam atgriezušies pie kombināta. Nododam aptuveni 12 tonnas dienā, izslaukums mums nu jau ir vairāk nekā 7 200 litri, turklāt katru gadu tas nedaudz kāpj.

Viss, kas notiek saimniecībā, virzīts uz piena ražošanu. Paši gatavojam arī visu barību, ir savs spēkbarības cehs, ko uzcēlām aizpagājušajā gadā ar struktūrfondu palīdzību. Attiecīgi mums ir arī visa nepieciešamā tehnika. Kādreiz īslaicīgi nodarbojāmies arī ar rituļu tīšanu barībai. Tomēr tas bija īss brīdis, kad bija slikti ar strādniekiem un saimniecībā bija tikai 300 slaucamu govju. Jāsaka, tas ir dārgs prieks. Jau laikus sapratām, ka tas nav izdevīgi, to var darīt saimniecībās, kurās ir līdz 50 slaucamām govīm. Tā mēs pārgājām uz skābbarības bedrēm un nopirkām attiecīgu tehniku. Vēl joprojām kādus 50–100 rituļus satinam, tos jau var arī pārdot, bet, lai man piedod kolēģi, es uzskatu, ka šī tehnoloģija Latvijai nav īsti piemērota, tā bija kļūdaina aizraušanās. Vienīgi der mazajām saimniecībām, kur ir 10–20 un virs 50 govīm. Lielsaimniecībām tas neder, tie ir lieli izdevumi – lielāka pašizmaksa.

 

– Vai esat domājis paplašināt darbības nozares?

– Principā bijusi doma arī par gaļas nozari, bet mani ierobežo platības, jo atrodamies piepilsētā. Daudz zemes esam pirkuši – daļu par sertifikātiem, daļa zemes ir tā, kam saimnieki nepieteicās, daļa pirkta no saimniekiem. Patlaban apsaimniekojam 1700 hektāru.

Mēs visu laiku cīnāmies par zemi, arī šogad esmu nopircis papildu platības. Ja fermai blakus esošā zeme aizaug un gadiem netiek apstrādāti 40 hektāri, bet tajā pašā laikā, lai es pabarotu dzīvniekus, man barība jāved vairāku kilometru attālumā, – tas arī laikam nav valstiski, un kaut kas jālabo.

Redzēs, kas veidosies ar likumdošanu, ir doma arī par biogāzi un elektrības ražošanu, pamatā izmantojot kūtsmēslus. Kāpēc Eiropā to atbalsta? Tieši tā iemesla dēļ, lai zemnieks varētu kūtsmēslus pārstrādāt un papildus nopelnīt.

Izmēģinājām audzēt arī kukurūzu lopbarībai, kas pie mums ļoti labi padodas, vienīgi mocības ir ar mežakuiļiem. Tā ir problēma visā Latvijā.

 

– Saimniecībā audzējat graudus – vai tie ir lopbarībai vai pārdošanai?

– Jā, graudus audzējam paši. Platība ir sadalīta skābsienam, skābbarībai, pārējo sējam ar graudaugiem – kviešiem, miežiem, kas arī paredzēti lopbarībai. Paši kaltējam,  žāvējam un attiecīgi ziemā gatavojam govīm spēkbarību. Aizpagājušā (2008) sezonā graudus arī nedaudz pārdevām, šajā sezonā – kaut kas noteikti paliks pāri, to pārdosim vasarā, bet principā viss tiek audzēts lopbarībai. Kopā ar atražošanas ganāmpulku mums ir 1200 liellopu, graudi aptuveni 500–600 hektāru, kā kuru gadu. Iepriekšējā gadā iesējām ziemas rapšus, rudenī izskatījās ļoti labi, bet pašlaik grūti teikt, kā būs pārziemojuši.

Principā iztiekam pašu spēkiem, vienīgi piepērkam klāt mikroelementus, proteīnu, ja pietrūkst barības, tad soju, kukurūzu.

 

– Jūsu saimniecībai ir arī ferma Janapolē, ne tikai Sprūževā?

–        Laikus noreaģējām un pārgājām uz fermu, kad biju domājis pāriet uz bez piesieto turēšanu. Ferma Janapolē bija tam piemērotākā vieta – to arī nopirkām un piena izslaukumu palielinājām četras reizes, ievedot 600 vācu teles. Nepalikām uz vietas, bet krietni paplašinājāmies, un tas bija ļoti pareizs solis.

 

– Vai esat domājuši par gaļas liellopiem?

– Gaļas liellopi mums ir bijuši – tur ir vajadzīgas lielākas platības, un man traucē arī tas, ka atrodamies piepilsētā. Domāju, gaļas liellopi būtu piemēroti piemājas saimniecībām. Ja saka, ka laukos nevar izdzīvot, tas ir absurds. Tas vienkārši nozīmē, ka nav uzņēmīgu cilvēki. Tepat apkārtējos pagastos varētu nodarboties ar gaļas liellopu audzēšanu, nav pat vajadzīga nekāda īpaša tehnika.

Ģimenes laukos ar šo biznesu varētu paēst un bērnus izskolot, vienīgā problēma – nevēlēšanās strādāt. Ja laukos cilvēkiem kaut daļēji būtu tāds darba spars kā pirms gadiem divdesmit, viss būtu kārtībā.

 

– Esat bijis arī pagasta priekšsēdētājs?

–        Griškānu pagastā esmu bijis priekšsēdētājs veselus sešus gadus. Aizgāju prom, kad pieņēma antikorupcijas likumu – tajā laikā biju gan pagasta, gan SIA priekšsēdētājs, līdz ar likuma pieņemšanu bija jāizvēlas, kurā krēslā sēdēt. Protams, atstāju pagasta krēslu bez nekādas nožēlas.

 

– Kā skatāties uz situāciju lauksaimniecībā Latgales reģionā?

– Nekāda īpaša gudrība nav vajadzīga, pasaules prakse rāda: jo tālāk no centra, jo lauksaimniecība un ražošana tiek vairāk atbalstīta. Tā tas ir, piemēram, ziemeļvalstīs – Zviedrijā, Somijā, Dānijā. Jo augstāk kalnos zemnieks dzīvo, jo lielākas subsīdijas viņš saņem. To pašu vajadzētu arī pie mums, bet trūkst politiskās gribas.

Piemērs ar sojas pirkšanu – tā ienāk Liepājas ostā, un, lai es to atvestu uz saimniecību, man jāmaksā 10 latu uz tonnu par transportu. Ļoti vienkārša matemātika, cik es zaudēju pret tiem, kas pienu slauc netālu no ostas.

Esmu rupji aprēķinājis, ka struktūrfondu atbalstam, kur Eiropas līdzfinansējums tagad ir 40%, mūsu reģionā vajadzētu būt vismaz 55–60%, lai mēs varētu konkurēt un būt vienādā situācijā ar citiem reģioniem. Šajā jautājumā nepieciešama valstiska pieeja un politiska griba. Tad arī visos reģionos būtu vienmērīga attīstība.

Ja mūsu ierēdniecība nesapratīs, ka viņi arī ir atkarīgi no ražotāja – no tā, kurš katru dienu ražo produkciju tirgum un maksā nodokļus, – ja netiks mainīta nostāja, tad šo ražotāju paliks pavisam maz, un ko tad mēs darīsim? Šie jautājumi ir ļoti sāpīgi. Vēl mūs uztrauc arī mazāk labvēlīgo apvidu maksājumi – šogad ir skaidrs, ka šie maksājumi būs, bet kas notiks nākamajā un aiznākamajā gadā?

 

– Kas patlaban ir būtiskākais turpmākai attīstībai?

– Manā skatījumā, galvenais aspekts ir iepirkuma cena. Ja salīdzina pērno iepirkuma cenu, tad jāsaka, ka pašlaik tā ir pieņemama, jebkurā gadījumā tā ir uz pašizmaksas robežas. Ja runā par attīstību, vajadzētu vairāk. Tas jau vairakkārt ir pārspriests, bet kā mēs varam izturēt atvērto tirgu, ja hektārmaksājumos saņemam četras reizes mazāk nekā citur Eiropā? Tas pats par tiem, kas aizbrauc strādāt uz Īriju – īru saimnieks tieši šā iemesla dēļ var atļauties samaksāt daudzas reizes lielāku algu nekā es.

Pašas saimniecības perspektīva lielā mērā atkarīga no iespējas palielināt tās platības.

 

– Kad iepirkuma cena nokritās, nebija vēlme mest visu pie malas?

–        Nebija, jo sapratu, ka tas nebūs ilglaicīgi. Kad cena nokritās, intensīvi braukājām uz Poliju un citām zemēm. Polijā tajā pašā laikā dažām saimniecībām maksāja pat 30 santīmu. Kad bija kritiskā cena, biju domājis arī par savu pārstrādi, bet jebkurā gadījumā domāju, ka tas nav glābiņš – varbūt vienīgi zemniekam ar 3–4 govīm. Domāju, izdarīju pareizi, to neizveidojot, jo, kā rāda pieredze, tie kolēģi (lielie saimnieki), kas bija aizgājuši līdz savai pārstrādei, nav īpaši veiksmīgi.

 

– Kādi ir jūsu vaļasprieki?

– Medības ir mans hobijs. Tā ir ļoti laba lieta, jo tādējādi iespējams pārvaldīt arī savus laukus. Agrāk domāju, ka zvērs dzīvo dziļi mežā, bet pieredze rāda, ka tie dzīvo tur, kur ir barība. Ņemot vērā, ka man zeme ir apstrādāta pie pilsētas, zvērs ir gatavs iet iekšā pilsētā, ka tik būtu ko paēst. Varētu teikt, ka medību hobijs mani pietur vairāk pie saimniecības. Lauksaimniecība un medības viena otru papildina.

Aizraujos ar kalnu slēpošanu. Katru gadu cenšos kaut kur aizbraukt. Tāpat patīk ūdensslēpošana.

 

– Vai ģimene palīdz saimniekošanā?

– Ģimene man izklīdusi pa pasauli, vienīgi sieva dzīvo tepat. Meita un dēls pa Rīgu, otra meita Francijā. Ja runājam par jauno paaudzi, jāsaka, ka arī tur mums kaut kas ir greizi aizgājis.

 Gan Vācijā, gan Polijā jaunatne nebaidās no dzīvniekiem, no lauku darbiem. Latvijā šī situācija tāda nav, protams, ar retiem izņēmumiem.

 

Nobeigumā Pāvels piebilst, ka saimniecībā tiek nodarbināti 60 darbinieki, sezonas laikā pat vairāk. Pamatā tie strādā vēl no kolhoza laika.