Jūrmalas zilpodze savvaļā sastopama Eiropā Atlantijas okeāna un tā jūru piekrastu joslā. Šī vizuāli izteiksmīgā suga ierakstīta daudzu Eiropas valstu Sarkanajās grāmatās un īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Latvijā sugai zināmas tikai divas atradnes.

Augu fizioloģiskā stāvokļa salīdzināšanai un ģenētisko analīžu materiāla ievākšanai tika apsekotas jūrmalas zilpodzes atradnes ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijas salās, Kuršu kāpā Lietuvā, Polijas piekrastē, Velsas ziemeļos Lielbritānijā.

Pētījumos izmantota Latvijā vismodernākā augu nedestruktīvajām analīzēm pieejamā aparatūra, kuru Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī iegādājās par Eiropas struktūrfondu līdzekļiem, kā arī pielietotas progresīvākās molekulārās ģenētikas metodes.

Molekulāri ģenētiskā analīze parādīja, ka zilpodzes indivīdi abās Latvijas atradnēs uzskatāmi par ģenētiski identiskiem, kas atvieglo populācijas ģenētiskā materiāla saglabāšanu gēnu bankā.

Zinātnieki secinājuši, ka Eiropas ziemeļos jūrmalas zilpodzes augšanas apstākļus ierobežo paaugstināts nokrišņu daudzums un saulaino diennakts stundu skaita samazināšanās. Arī zemā diennakts vidējā temperatūra kopumā, iespējams, pasliktina auga vitalitāti. Kā viens no iemesliem zilpodzes retumam, iespējams, ir sēklu nobriešanai nepieciešamais relatīvi ilgs silts un sauss rudens, kurš mūsu klimatiskajos apstākļos gadās reti.

Zinātnieki uzskata, ka sēklu ievākšana dabā augusta beigās – septembrī, nogatavināšana mākslīgos apstākļos un izsēšana dabiskajās augtenēs, varētu nodrošināt jūrmalas zilpodzes saglabāšanu Ziemeļeiropā.

Iegūtie rezultāti izmantojami plānojot un veicot jūrmalas zilpodzes saglabāšanas un atjaunošanas pasākumus Latvijā un citās Eiropas valstīs.