Šis gads aizvadīts Siguldas svētku zīmē. Pārlapojot pilsētas 800 - gades vēstures lappusse, ikvienam bija iespēja iepazīties ar novada pagātni un ievērojamāko siguldiešu devumu sabiedrībai. Viens no Siguldas vēstures veidotājiem ir arī Siguldas muižas zemnieks Jēkabs Brūnis, par kuru liecina vairāki 17.gadsimta dokumenti. Viens no tiem ir neliels, salocīts un apdilis papīra gabaliņš ar kruzuļainiem vācu burtiem. Tā ir Siguldas zemnieku vēstule – sūdzība, kuru Zviedrijas karalim Kārlim XI aizvedis Jēkabs Brūnis. Ar šo vēstuli saistīts Vidzemes ģenerālgubernatora ierosinātās izmeklēšanas protokols, kurš rakstīts 1693. gadā Siguldā, kā arī Siguldas muižas nomnieka Andreasa Koškila vēstule.

Lai izprastu zemnieku sūdzības iemeslus, nedaudz jāizgaismo laikmets, ko Latvijas vēsturē saucam par zviedru laikiem.

Par ''zemnieku karali'' dēvētais Kārlis XI (1655-1697) ieviesa vairākas zemnieku tiesības sargājošas reformas, tāpēc pie viņa ar sūdzībām griezās zemnieki gan no Zviedrijas, gan no provincēm. Kā rakstīja kāds augsts Zviedrijas ierēdnis, tajā laikā Stokholma bijusi ''Vidzemes zemnieku pilna''.

Lai papildinātu valsts kasi, Zviedrijas karalis Kārlis XI atsavināja tās muižas, kas skaitījās lēnis, bet tika apsaimniekotas kā privātmuižas. Vidzemē par labu valstij atsavināja aptuveni 4/5 no šādām muižām, atstājot muižniekus tikai par nomniekiem. Kārļa XI reformas vistiešākā veidā skāra Siguldas muižu. Tā tika atsavināta Uksenšternu dzimtai, kas muižu bija ieguvusi karaļa Gustava Ādolfa laikā. 1682. gadā Siguldas muižu iznomāja atvaļinātam leitnantam Andreasam Koškilam. Nomnieka tiesības bija ierobežotas – viņš nevarēja piedalīties landtāgā kā dzimtmuižnieks. Viņš zaudēja arī daļu no ienākumiem, ko deva muižas saimniecība un zemnieku nodevas, tāpēc to kompensēja, divkārt ekspluatējot zemniekus. Šādos apstākļos Zviedrijas karalim pienāca ļoti daudz zemnieku sūdzību. Siguldas zemnieku sūdzība ir viena no tām.

Siguldas zemnieki par savu kungu Koškilu jau vairākus gadus bija sūdzējušies Vidzemes ģenerālgubernatoram, taču viņš sūdzības allaž noraidīja.

Atraitne Žagaru Baba 1687. gadā bija apsūdzējusi Koškilu par to, ka viņš piesavinājies viņas zemi un alus mucas un pa Ziemassvētkiem un Vasarsvētkiem iztirgojis. Bez tam Koškils nav ļāvis viņas dēlam apgūt kalēja amatu, lai arī dēla apmācībai saimniecībā jau bija pieņemts kalēja zellis un nopirkti kalēja instrumenti. Sūdzību noraidīja, jo brūvēt un tirgot alu zemniekiem bija noliegts ar likumu, bet mācīties amatu dzimtzemnieki varēja tikai ar muižnieka rīkojumu.

Arī bagātais Ķempju pagasta saimnieks Rutku (Ruku) Ansis sūdzējās par Koškilu, kas tas par pļavas un bišu stropa nodošanu radiniekam viņu pēris un nodedzinājis šķūnīti. Vidzemes ģenerālgubernators (1686.–1695.) grāfs Jēkabs Johans Evaldsons Hastfers jau 19.augustā deva atbildi: Ruka esot vēl lēti ticis vaļā ar pērienu par tik smagu pārkāpumu kā patvarīgu pļavas nodošanu citam zemniekam, jo tas varot radīt robežu jukas.

1692. gadā Siguldas zemnieki nolēma griezties pie Zviedrijas karaļa. Bez ģenerālgubernatora atļaujas sūdzēties karalim bija aizliegts, tāpēc viņi savāca naudu un slepus sūtīja uz Stokholmu divus zemniekus ar lūgumrakstu. Tā kā viens no sūtņiem saslima, tad uz Stokholmu devās tikai Jēkabs Brūnis.

Nav zināms, kā viņš brauca, kā nonāca Stokholmā un kā nogādāja vēstuli pašam karalim. Dokuments negāja parasto birokrātijas ceļu – tas nav reģistrēts karaļa kancelejā, taču vēstule Kārlim XI ir nodota. Tā atstāja uz karali tik lielu iespaidu, ka viņš tūliņ pavēlēja Vidzemes ģenerālgubernatoram lietu izmeklēt.

Izmeklēšana aprobežojās ar Koškila paskaidrojumu, kurā viņš uz 5 lapām atspēkoja sūdzības punktus, slavēja savus nopelnus Siguldas zemnieku labklājības celšanā un negatīvi raksturoja arī sūdzības ierosinātāju un vedēju Jēkabu Brūni. Viņš esot kāds Siguldas dzimtcilvēks, kas agrāk dzīvojis Siguldas Vecvēveros uz ¼ arkla zemes un sūtījis uz muižas klaušām vienu meitu. Pēkšņi šis cilvēks bez jebkāda iemesla esot sakrāvis savu mantu vezumā un aizbēdzis uz Rīgu, kur apmeties uz dzīvi kāda pilsoņa muižiņā. Šis bēglis esot pierunājis siguldiešus, lai tie rakstot karalim un izspiedis no viņiem naudu lūgumraksta aizgādāšanai uz Stokholmu.

Pēc dažiem mēnešiem 10 Siguldas zemnieki atkal rakstīja ģenerālgubernatoram vēstuli, kurā sūdzējās, ka viņi joprojām cieš no Koškila vajāšanām. Ģenerālgubernators pavēlēja izmeklēšanu atjaunot. 1693. februārī izmeklēšanā Siguldā domēņu valdes priekšnieks Strokirhs vairākas dienas iztaujāja zemnieku tiesnešus, stārastu, šķilteru un uzklausīja apsūdzētā - muižas nomnieka Koškila - paskaidrojumu.

Zemnieku vārdā runāja pagasta tiesnesis saimnieks Kārklabeite, kas paskaidroja, ka sūdzība karalim sūtīta tāpēc, ka par sūdzēšanos rentniekam un vietējiem varas vīriem zemnieki esot pērti. Viņš pieminēja ''Lorupkungu'' – Lorupmuižiņas jeb Kronbergas rentnieku Grēvi, kurš esot humāns cilvēks un aizstāvējis zemniekus. Zemnieki vienā balsī atbildējuši, ka tiešām pilnvarojuši Jēkabu Brūni visu pagasta zemnieku vārdā aizvest sūdzību Zviedrijas karalim. Izmeklēšanas gaitā tika uzklausīti saimnieki Jurdu Mikus, Grotiņu Jānis, Mūrnieku Indriķis, Kristjanu Jānis, Siljanku Jurka, Ādmiņu Sīmanis, Tosču Juris, Anjānu Ozols un vēl citi. Zemnieki un arī muižu vagari apstiprināja pārlieko cilvēku un zirgu izkalpināšanu, liekas klaušas, kā arī strādāšanu svētdienās, kas notikusi Ķempju muižiņā.

Beidzot izmeklēšanu, Strokirhs paziņoja zemniekiem slēdzienu. Rezultātā Siguldas muižas nomnieks Koškils netika sodīts un zemniekiem par strādāšanu svētdienās netika atlīdzināts.

Tomēr kā lielu Siguldas zemnieku panākumu var vērtēt lēmuma punktu, ar kuru ierobežoja klaušas un nodevas. Turpmāk tās tika stingri noteiktas rakstiski vaku (pagastu) grāmatā. Drīz pēc šīs izmeklēšanas muižas nomnieks Koškils aizgāja no Siguldas, un, jādomā, ar zināmu triumfu, te atgriezās Jēkabs Brūnis, kuram 1698. gadā piešķīra Umurzemi.

Jēkabs Brūnis arī turpmāk bijis īsts nemiera gars. Par jaunu sūdzību rakstīšanu ticis apsūdzēts par neslavas celšanu muižas pārvaldniekam un mācītājam, tāpēc padzīts no Umurzemes un par sodu turēts ieslēgts soda siekstā. Taču Siguldu viņš vairs nepameta. Zināms, ka no 1706. līdz 1708. gadam Jēkabs Brūnis bijis ķesteris un zvaniķis Siguldas baznīcā un kopā ar sievu un bērniem dzīvojis Ķiparu mājās. Iespējams, ka viņš miris 1710. gada mērī, jo 1712. gadā sastādītajā sarakstā minēts, ka Ķiparu mājas pēc četru cilvēku nāves mērī bija neapdzīvotas.

Turaidas muzejrezervāta jaunajā ekspozīcijā ''Turaidas pils un novads 1556 – 1776'' ir iespēja iepazīties ar Siguldas zemnieku sūdzību, kuras kopija atrodas Jēkaba Brūņa ceļasomā. Zemnieku sūtnis Jēkabs Brūnis un ārēji necilais 17. gadsimta dokuments vedina apmeklētājus ielūkoties pagātnes notikumos. Siguldas zemnieku sūdzība skatāma un pētāma plašākā kontekstā, ko sniedz visa ekspozīcijā. Atnāciet, apskatiet, iepazīstiet.