Ja, neskatoties uz ekonomisko fonu valstī, tiktu virzīts likumprojekts par dzīvojamo platību nodokļa ieviešanu, aktuāls ir pamata problēmjautājums:

Kā noteikt minimālo platību, par ko nodoklis nebūtu jāmaksā?

Šobrīd uz katru Latvijas iedzīvotājam vidēji ir ~25 m2 dzīvojamās platības. Ja nodoklis tiktu aplikts esošai vidējai  (vai mazākai) dzīvojamai platībai, tad īpaši smags šāds jaunums būtu tām mājsaimniecībām, kuras nākotnes vārdā iegādājušās dzīvojamo platību izmēros virs Latvijas vidējā līmeņa. Šīm ģimenēm paralēli lielākam kredītu slogam palielinātos arī nodokļu nasta, radot situāciju, ka cilvēki tiek virzīti atpakaļ uz piespiedu dzīves telpas optimizāciju. Bez tam, vēl vairāk samazinoties pieprasījumam pēc plašākas dzīves telpas, jau tā stagnējošā nekustamā īpašuma nozare slīktu vēl dziļākā purvā. 

Savukārt, ja par neapliekamo minimumu uzliekam Eiropas standartus: 35-40 m2 uz iedzīvotāju, teorētiski atļaujot īpašumu nozarei un iedzīvotāju dzīves telpai augt, tad šāds nodoklis gluži vienkārši tiktu ieviests par agru, jo diez vai budžeta ieņēmumi gaidītajos apmēros pildītos no spekulantu un tās ļoti šaurās sabiedrības daļas naudas makiem, kas jau šobrīd dzīvo Eiropas plašumos.

Eiropas vidējās dzīves telpas un, vēl būtiskāk, ienākumu līmeni mēs diezgan droši nesasniegsim ne nākamgad, ne tuvāko 3-5 gadu laikā, līdz ar to ir pāragri runāt par Eiropas prakses nodokļu ieviešanu sagaidāmajā 2010. gada Latvijā.