Zemkopības ministrija, izvērtējot normatīvo aktu prasības meža nozarē,  konstatēja, ka noteiktas procedūras un administratīvais slogs, kas rada papildu izmaksas un laika patēriņu gan pakalpojuma saņēmējam, gan pakalpojuma sniedzējam – Valsts meža dienestam (VMD), ne vienmēr ir pamatots un samērīgs. Būtiskākās jomas, kas uzņēmējiem patlaban rada administratīvo slogu, ir apliecinājumu izsniegšana, meža inventarizācija, meža atjaunošana un meža zemes transformācija.

Meža likuma grozījumu projektā paredzēs atteikties no apliecinājumu izsniegšanas meliorācijas sistēmu vai citu būvju celšanai vai rekonstrukcijai un uzņēmumu (mežsaimniecību) ceļu būvei. Izmaiņas normatīvajā aktā arī precizēs gadījumus, kad koku ciršanai nav nepieciešams apliecinājums, atvieglojot  kopšanas cirti jaunaudzēs, kā arī sauso un vēja gāzto koku ciršanu.

Tāpat likumprojektā precizēta bojātu koku ciršanas kārtība, skaidri nošķirot sanitāro cirti no kopšanas cirtes un galvenās cirtes. Samazināts galvenās cirtes vecums apšu mežaudzēm no 41 gada uz 31 gadu. Precizēta arī norma par galvenās cirtes aizliegumu, ja piegulošā mežaudze nav atjaunota, nosakot, ka šis ierobežojums neattiecas uz gadījumiem, kad piegulošās mežaudzes un kailcirtes platība kopā nepārsniedz maksimālo kailcirtes platību. Ministru kabinetam (MK) tiek deleģēta kailcirtes cirsmu piesliešanās nosacījumu noteikšana.

Turpmāk plānots atteikties no obligātas atkārtotas meža inventarizācijas ik pēc 10 gadiem. Tomēr meža īpašniekam saglabāta prasība veikt pirmreizēju meža inventarizāciju, kā arī MK noteiktos gadījumos veikt atkārtotu meža inventarizāciju. Likuma grozījumu projektā paredzēts Ministru kabinetam noteikt meža inventarizācijas saturu un kārtību, meža inventarizācijas datu aktualizēšanas kārtību, kā arī gadījumus, kad veicama atkārtota meža inventarizācija. Plānots arī, ka informācija tiks aktualizēta gan ikgadēji (izmantojot Meža valsts reģistra aktualizācijas modeļus), gan atbilstoši situācijai dabā ne vēlāk kā 20 gadus pēc iepriekšējās meža inventarizācijas vai pēc saimnieciskās darbības. 

Likumprojekts precizē meža atjaunošanas nosacījumus, un MK dots deleģējums noteikt meža atjaunošanas, atjaunotās un ieaudzētās mežaudzes kopšanas termiņus. Tāpat paredzēts, ka meža atjaunošanā un ieaudzēšanā atļauts izmantot tikai konkrētajai vietai piemērotas izcelsmes meža reproduktīvo materiālu, taču tam nebūs jābūt sertificētam. Sertificēšanas prasību turpmāk plānots attiecināt tikai uz pārdošanai paredzētu meža reproduktīvo materiālu.

Īstenojot grozījumus Meža likumā, tiks būtiski samazināts administratīvais slogs un birokrātisko procedūru apjoms, atsakoties no meža zemes transformācijas atļaujas izsniegšanas un ieviešot jaunu, mazāk birokrātisku un loģisku sistēmu meža kā zemes lietojuma veida maiņai. Likumprojektā netiek lietots termins „meža zemes transformācija”, bet ieviests jauns termins „atmežošana”. To darbību apjoms, kuru īstenošanai pieļaujama atmežošana, netiek paplašināts vai sašaurināts. Plānots, ka turpmāk meža zemes lietošanas veidu būs jāaktualizē saskaņā ar noteikto kadastra datu aktualizācijas kārtību.  

Paredzēts arī konceptuāli mainīt nosacījumus attiecībā uz atmežošanas zaudējumu atlīdzību, nosakot, ka personas pienākums ir atlīdzināt valstij ar atmežošanas darbībām izraisīto negatīvo seku novēršanu saistītos izdevumus, ieņēmumus paredzot izmantot mežsaimniecības atbalsta programmas finansēšanai.

Ņemot vērā mežu sociālo nozīmi apdzīvotās vietās, jo īpaši pilsētās un to tuvumā, Latvijas Pašvaldību savienība ir ierosinājusi ar Meža likumu noteikt īpašas sociālas nozīmes teritorijas – mežaparkus, uz kurām neatteiktos vispārējie meža apsaimniekošanas nosacījumi. Lai efektīvāk varētu īstenot Meža politikā noteikto meža sociālo funkciju, likumprojekts paredz noteikt jaunu meža teritoriju – mežaparku. Līdz ar to, grozot Meža likumu, tiks noteikti arī parku un mežaparku izveidošanas mērķi un izveidošanas nosacījumi. Tādējādi likumprojektā dots deleģējums Ministru kabinetam noteikt parku un mežaparku izveidošanas un apsaimniekošanas pamatprincipus, bet pašvaldībai – izdot saistošos noteikumus par konkrēta parka vai mežaparka atļauto izmantošanu, apsaimniekošanas vai turpmākās plānošanas, projektēšanas darbu kārtību, kā arī kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem piešķiršanas nosacījumus, apjomu un kārtību.

Likumprojektā paredzēts, ka likuma objekts ir Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētās zemes vienības, kurām zemes lietošanas veids ir mežs, kā arī nereģistrēta meža platība vismaz 0,5 hektāru lielumā, kuras faktiskais stāvoklis atbilst meža definīcijai un koku augšanas potenciāls ir realizējies, koku vidējam augstumam sasniedzot 5 metrus. Līdz ar to uz šīm platībām tiktu pilnībā attiecinātas Meža likuma prasības, un Valsts meža dienestam būtu iespējams kontrolēt meža „de facto” apsaimniekošanu un koksnes ieguvi šajās platībās. Turklāt ar kokiem aizaugušo lauksaimniecības zemju īpašnieki, kas nespēj vai nevēlas šo zemi apsaimniekot atbilstoši dokumentos noformētajam zemes lietošanas veidam, tiktu stimulēti noskaidrot savu īpašumu reālo stāvokli un izvēlēties turpmākas apsaimniekošanas veidu. 

Likuma izmaiņās iekļauts termina „kokaugu plantācijas” skaidrojums, kurā ietverti nosacījumi, ka šīs plantācijas ir īpašiem mērķiem regulārā izvietojumā stādītas kokaudzes ar intensīvu apsaimniekošanu, kuru maksimālais audzēšanas aprites cikla ilgums ir 15 gadi un kuras var ieaudzēt zemē, kas Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā nav reģistrēta kā mežs. Likumprojektā paredzēts, ka kokaugu plantācijas nav Meža likuma objekts.

Saskaņā ar plānotajiem grozījumiem Meža likumā par meža zemes transformāciju, ZM izstrādājusi arī grozījumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Aizsargjoslu likumā, Sugu un biotopu aizsardzības likumā un Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā. 

Likumprojekts „Grozījumi Meža likumā”, kā arī izmaiņas saistītajos likumos stāsies spēkā pēc to apstiprināšanas Saeimā.