---

---

Arnis Muižnieks: „Arī es sākšu ar anekdoti. Zaķītis ieiet veikalā un nopērk burciņu ar krējumu. Iziet ārā un ņem un burciņu saplēš. Ieiet atkal veikalā un nopērk jaunu burciņu ar krējumu. Iziet ārā atkal saplēš burciņu. Tad atkal ieiet veikalā un nopērk krējumu. Pārdevēja nesaprot un jautā: „ Kāpēc tu, zaķīt tā dari?” „Tādi jau mēs esam, tie mazie meža dīvainīši!”, lepni atbild zaķis. Runājot par privātajiem meža īpašniekiem, lai izprastu viņu motīvus, ir jāieliek diezgan liels darbs. Lai saprastu  šos mazos meža dīvainīšus, es pievērsīšos viņu struktūrai, viņu sadarbības raksturojumam, kā arī koksnes resursiem privātajos mežos. Pagājušā gada otrajā pusē, realizējot Meža attīstības fonda atbalstītu projektu kopā ar MEKU bija iespēja piedalīties socioloģiskas aptaujas izpētē, lai saprastu meža īpašnieku rīcību. Tie bija dati, lai saprastu meža īpašnieku motivāciju. Kādi tad faktori ietekmē meža īpašnieka lēmumus privātajos mežos? Pirms konferences es paskatījos, kāda ir privāto meža īpašnieku struktūra citās valstīs. Latvijā vidējā platība privātajos mežos ir 7,5 ha. Salīdzinot ar tām valstīm, kur mežsaimniecība tautsaimniecībā ieņem gana lielu lomu – Zviedrijā vidējā platība ir 84,5 ha, Norvēģijā 76 ha, Somijā virs 30 ha. Ja skatāmies pa reģioniem – Vidzemē un Kurzemē mežu īpašumu vidējā platība ir lielāka, Zemgalē, kur mežu ir mazāk, loģiski, ka tie ir mazāki, savukārt Latgalē mazā meža īpašumu platība izskaidrojama ar mantošanas tradīcijām. Ja Vidzemes pusē īpašumu mantoja vecākais dēls, tad Latgalē to mantoja vairāki bērni. Par privāto īpašumu sadalījumu par lielumu grupām. Arī šeit mēs redzam, ka 92% privāto meža īpašumu ir līdz 20 ha, kas nozīmē, ka īpašnieki regulārus ienākumus no sava meža gūt nevar. Domājot, kā labāk parādīt privāto meža īpašnieku lomu sabiedrībā es sarēķināju, meža īpašnieku īpatsvaru no kopējā iedzīvotāju skaita. Man sanāca, ka pēc meža īpašnieku daudzuma, Latvija ir otrā valsts Eiropā. Pirmajā vietā ir Somija, otrajā vietā ir Latvija. Tas nozīmē, ka meža īpašnieki ir gana liela sociālā grupa un ka ļoti daudzi cilvēki Latvijā ir atkarīgi no tiem ienākumiem, ko dod mežs. Zinot šo īpašumu lielumu, ir pilnīgi skaidrs, ka efektīvi to apsaimniekot, bez sadarbības ar kaimiņiem, ir grūti, jo cena, ko varētu dabūt pērkot pakalpojumus būtu krietni zemāka, sadarbojoties. Arī no kokrūpniecības interesēm, koksnes plūsma, ko varētu koncentrēt vairāki meža īpašnieki kopā sadarbojoties varētu būt daudz interesantāka kokrūpniecības uzņēmumiem nekā meklēt sakarus ar 150 000 atsevišķiem meža īpašniekiem. Kā ir veicies līdz šim? Latvijā ir nodibinātas vairāk nekā 40 meža īpašnieku apvienības, bet pēc pieredzes, kas gūta mūsu biedrībai sadarbojoties ar šīm apvienībām, aktīvi darbojas nedaudz virs desmit apvienībām. Lielākā daļa no šīm apvienībām ir iesākuma stadijā un strādā sniedzot saviem biedriem pakalpojumus – rakstot pieteikumus Eiropas projektiem, uzmērot mežu. Tās apvienības, kas sākušas nodarboties ar koksnes plūsmas koncentrēšanu un koksnes tirdzniecību ir kādas divas. Kās tad traucē? Ja mēs parunājam ar meža īpašniekiem, ko viņi domā par kooperāciju, tad jāsecina, ka galvenokārt negatīvo attieksmi ietekmējusi vēsturiskā pieredze. Biežāk sastopamais apgalvojums ir – es jau neiešu atkal kolhozā. Otrs negatīvais faktors, kas ietekmē meža īpašnieku viedokli par kooperāciju ir deviņdesmitajos gados pieļautās kļūdas, uzsākot kooperācijas procesu. Visi vēl labi atceras, ka mežu īpašnieku kooperācija iesākās diezgan aktīvi, bet tad, nesamaksājot rēķinus atsevišķiem meža īpašniekiem, attieksme kardināli mainījās. Tāpēc reģionālajām apvienībām savs darbs jāsāk pilnīgi no nulles. Kā labu piemēru es varu minēt apvienību „Bārbele”, kas ar savu darbību ieguvusi vietējo meža īpašnieku uzticību un tikusi jau tiktāl, ka rīko cirsmu izsoles. Meža īpašnieku apvienībām, kas reģistrējušās kā biedrības, ir jāpārdomā tālākais attīstības scenārijs, jo sabiedriska organizācija, peļņu, ko gūst, var izmantot tikai savu mērķu sasniegšanai, nevis sadalei starp biedriem, dividenžu izmaksai. Līdz ar to jāizšķiras, vai turpināt strādāt kā meža īpašnieku apvienībām vai pārveidoties par kooperatīvās sabiedrībām. Par šo jautājumu, tiekoties ar apvienību vadītājiem, mēs diskutēsim kopā ar Zemkopības ministrijas pārstāvjiem. Neviens cits jau mums priekšā nepateiks, kā labāk attīstīties un kādu atbalstu mēs varbūt varam sagaidīt no valsts. Par izcirstās koksnes apjomiem. Kopš 1998. gada privātie meži deva lielāko ieguldījumu kopējā koksnes tirgū, tas turpinājās līdz 2007. gadam. Sākot ar 2008. gadu privāto mežu devums ir krietni nokritis. Es gribu uzsvērt, ka bez privāto mežu īpašnieku aktīvas darbības turpmākā visa meža nozares attīstība nebūs iespējama. Kā tas izskatās citās valstīs sakarā ar koksnes ieguvi un kooperāciju? Vidēji apmēram 20% meža īpašnieku Eiropas valstīs ir meža īpašnieku kooperatīvu biedri, savukārt devums koksnes tirgū no šiem kooperatīviem svārstās no 16 % - 57%. Tā kā gana nozīmīgi spēlētāji un šeit mēs tiešām varam runāt par reālu koksnes plūsmas koncentrāciju no privātajiem mežiem.  Par resursiem. Ņemot vērā tos ciršanas apjomus, kas ir pēdējos gados, tad koncentrējoties uz četrām galvenajām sugām: priedi, egli, bērzu un apsi, tad pieaugušu un pāraugušu mežaudžu apjoms privātajos mežos veido 62 miljonus kubikmetru. Ja pieskaitām klāt pārējās sugas, arī baltalksni, tad šis apjoms sasniedz pāri 80 miljonus kubikmetru. Tādēļ apgalvojums, ka privātajos ežos viss ir izcirsts, neatbilst patiesībai. Ko tad gaidīt no privātajiem meža īpašniekiem 2010. gadā? Lai saprastu, kas ietekmē privāto meža īpašnieku pieņemt lēmumu veikt vai neveikt saimniecisko darbību, pagājušā gada otrajā pusē tika veikta socioloģiska aptauja. Saskaņa ar iegūtajiem datiem 35% no aktīvajiem meža īpašniekiem plāno veikt koksnes ieguvi 2010. gadā. Prasot, cik tad jūs plānojat cirst, lielais vairums atbildēja, ka līdz simts kubikmetriem, 10% teica no 101 līdz 250 kubikmetriem, 19% no 251 – 500, virs 500 kubikmetriem bija 12 % respondentu. 24% nevarēja skaidri pateikt, cik cirtīs. Ņemot to vērā un rēķinoties, ka nebūs kardinālas izmaiņas nodokļu politikā un mežsaimniecību reglamentējošos normatīvajos aktos, kā arī to, ka nenotiks straujas svārstības koksnes tirgos, mēs varam prognozēt, ka šogad privātajos mežos tiks iegūti no 3,5 līdz 4 miljoni kubikmetri koksnes. Kas ietekmēja privāto meža īpašnieku pieņemt lēmumu sākt saimniecisko darbību? Populārākā atbilde, bija – nepieciešamība iegūt malku. Tas ir saprotams, ņemot vērā, cik individuālo māju laukos tiek kurinātas ar malku. Gandrīz trīsdesmit procenti ir skatījušies, kas viņiem parādīts plānošanas dokumentos un to ievērojuši. Gana lielu lomu spēlē arī tie faktori, kur runa ir par naudas iegūšanu mājsaimniecības izdevumiem vai, lai ieguldītu citos, ar mežsaimniecību nesaistītos pasākumos, piemēram, lauksaimniecībai. Tāpat arī kredītsaistību izpildei. Kopumā meža ciršanu, lai iegūtu naudu, norādījuši 47,7% meža īpašnieku.   Savukārt tie, kuri teic nē, 2010. gadā es necirtīšu, kā galvenos iemeslus minēja zemās cenas kokmateriālu tirgū, gandrīz ceturtā daļa teica, ka nav pieaugušu audžu, 15% teica, ka nākošgad ienākumi no meža nav nepieciešami. Bija arī atbilde, kas mani nedaudz pārsteidza – neesmu pārliecināts, ka manā mežā ir kas cērtams. Tā atbildēja 13%. Bet, ja mēs to attiecinām pret meža īpašnieku kopskaitu, tad sanāk, ka 20 000 meža īpašnieku nezin, vai viņu mežā ir šāda audze, kurā var veikt saimniecisko darbību.  

Rita Ville

http://www.mezi.lv/index.php?newsid=880&pg=1&al&m=1

Sagatavots pēc www.mezi.lv informācijas.

---

---

Ievietot komentāru:

Komentārus var ievadīt tikai Saimnieks.lv reģistrētie lietotāji!