Neatkarīgi no to izcelsmes veida un turēšanas nolūka īpašniekam un arī sabiedrībai kopumā jāievēro to aizsardzības noteikumi, kurus galvenokārt nosaka Dzīvnieku aizsardzības likums. Noteikumu izpildi kontrolē valsts institūcijas, kas noteiktos pārkāpumu gadījumos piemēro sankcijas.

Pārņemot Eiropas Savienības tiesisko regulējumu, Zemkopības ministrija izstrādājusi grozījumus, ar kuriem precizē vairākus nozīmīgus jautājumus, kas attiecas gan uz mājas, gan arī lauksaimniecības dzīvniekiem.

Likumā noteikts, ka cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.

Likums nodala divus atšķirīgus terminus – īpašnieks un turētājs. Tas nozīmē, ka dzīvnieka īpašnieks var būt viena persona, bet turētājs, kura faktiskajā rīcībā un aprūpē ir dzīvnieks, var būt cita persona. Kā jau minēts, noteikumi attiecas uz abiem. Cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem ir aizliegta, un tā ir:

1)      nogalināšana, izņemot likumā noteiktos gadījumus;

2)      sakropļošana, mocīšana un spīdzināšana;

3)      atstāšana bez aprūpes;

4)      atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī;

5)      kaitināšana un uzrīdīšana, izņemot darba dzīvnieku apmācību;

6)      dzīvnieku cīņu organizēšana, iesaistīšana šajās cīņās un cīņu atbalstīšana;

7)      dzīvnieka izmantošana publiskos pasākumos bez PVD informēšanas, kas turklāt nav specializēti pasākumi ar dzīvnieku piedalīšanos, reliģiskos rituālos, izsolēs vai arī dzīvnieka dāvināšana publiskos pasākumos, izņemot lauksaimniecības izstādes;

8)      dzīvnieka izmantošana par mērķi šaušanas apmācībās vai sacensībās;

9)      dzīvnieka izmantošana citu sugu dzīvnieku apmācībai, izņemot medību suņu apmācībai;

10)  dzīvnieka izmantošana, liekot tam pārsniegt savas dabiskās spējas;

11)  dzīvnieku demonstrēšana ceļojošā zooloģiskajā dārzā;

12)  dzīvnieka mātītes piedāvāšana un izmantošana dzīvnieka tēviņa dzimumtieksmju apmierināšanai bez nolūka iegūt pēcnācējus;

13)  citu tādu darbību veikšana, kuras var izraisīt dzīvnieka sakropļošanu vai nāvi, radīt tam ciešanas, izņemot gadījumus, kad šīs darbības veiktas ārstēšanas, eksperimentālos vai zinātniskos nolūkos, vai gadījumus, kad tiek apdraudēta cilvēka dzīvība vai veselība;

14)  dzīvnieka turēšanas noteikumu, labturības prasību un pārvadāšanas noteikumu neievērošana, kas apdraud dzīvnieka veselību vai var izraisīt tā nāvi;

15)  kaušanai paredzēto dzīvnieku aizsardzības prasību neievērošana.

Dzīvnieka īpašniekam ir pienākums nodrošināt visu prasību ievērošanu, tajā skaitā to, lai dzīvnieks neapdraudētu cilvēkus, un nepieļaut nekontrolētu dzīvnieku vairošanos (izņemot bites). Ja īpašnieks to nevar nodrošināt, viņam jāatsavina dzīvnieks personai, kas to varēs, jānodod patversmē vai arī jāeitanizē likumā noteiktajā kārtībā. Tikai īpašniekam ir tiesības dot atļauju dzīvnieka izmantošanai kādiem citiem nolūkiem, kas nav pretēji likumam, piemēram, zinātniskajiem eksperimentiem.

Īpaša uzmanība jāpievērš arī suņiem, kurus uzskata par bīstamiem. Suni par bīstamu var atzīt PVD izveidota komisija. Ja ir radusies vēlme iegādāties šādu dzīvnieku, jāzina, ka bīstamu suni aizliegts turēt personai:

1)      kura sodīta par uzbrukumu cilvēkam vai dzīvniekam, apdraudot to dzīvību vai veselību;

2)      kura pārkāpusi noteiktās prasības ieroču, munīcijas sprāgstvielu, spridzināšanas ietaišu, speciālo līdzekļu un pirotehnisko izstrādājumu izmantošanā;

3)      kurai ir psihiski traucējumi vai alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarība;

4)      kā arī personai, kas nevar norādīt pastāvīgu dzīvesvietu.

Tādējādi bīstams suns faktiski ir kā dabiskais ierocis, kas nekontrolētas darbības rezultātā var apdraudēt citu cilvēku dzīvību utt. Ja suns uzbrūk cilvēkam, nodarot smagus miesas bojājumus, izraisījis nāvi vai arī atkārtoti uzbrucis cilvēkam vai dzīvniekam, PVD komisija var pieņemt lēmumu par suņa eitanāziju. PVD pieņemto lēmumu izpildi nodrošina īpašnieks, tajā skaitā maksā par eitanāziju vai sterilizāciju. PVD lēmumu var apstrīdēt, iesniedzot iesniegumu PVD ģenerāldirektoram, kura lēmumu var pārsūdzēt tiesā.

Bez pajumtes, aprūpes vai uzraudzības palicis dzīvnieks (izņemot savvaļas) uzskatāms par klaiņojošu dzīvnieku, izņemot sterilizēto kaķu kolonijas. Par kaķu kolonijām ir atbildīgas vietējās pašvaldības. Saskaņā ar izstrādātajiem grozījumiem Ministru kabinets līdz 2008. gada 1. janvārim izdod noteikumus, kas reglamentē kaķu koloniju izveidošanas kārtību.

Lauksaimniecības dzīvniekus izmantot darbam var vienīgi tāda persona, kas pārzina attiecīgās sugas un šķirnes dzīvnieku turēšanu, apmācīšanu un izmantošanu. Dzīvnieka slimības vai traumas gadījumā īpašnieks nekavējoties nodrošina pienācīgu aprūpi, nepieciešamības gadījumā pieaicinot veterinārārstu. Darbam nevar izmantot mājas (istabas) dzīvnieku, jo mājas dzīvnieku tur vienīgi savam priekam. Savukārt lauksaimniecības dzīvnieks ir tāds, ko audzē un tur pārtikas ražošanai, vilnas, ādas vai kažokādas iegūšanai vai sugas selekcijas nolūkos, ieskaitot ierobežotās platībās turētu savvaļas dzīvnieku, zivi, rāpuli, abinieku un biti, kā arī dzīvnieku, kas iegūts ģenētisku modifikāciju vai jaunu ģenētisku kombināciju rezultātā.

Mājas dzīvnieku nedrīkst izmantot darbam kā vilcējspēku, izņemot šim nolūkam paredzētas šķirnes suņus speciālā aizjūgā, kā arī audzēt un izmantot pārtikas un kažokādas ieguvei. Ķirurģiskas operācijas mājas dzīvniekam var veikt vienīgi, lai to sterilizētu, vai citos gadījumos, kad to nosaka praktizējošs veterinārārsts. Kaķiem, kas pieder pie kaķu kolonijas, amputē kreisās auss galu. Ir aizliegts izdarīt citas ķirurģiskas operācijas neārstnieciskos nolūkos, tajā skaitā, lai pārveidotu dzīvnieka ārējo izskatu.

Izmantojot sporta dzīvniekus noteiktos pasākumos, jāievēro kārtība, kādā organizējamas dzīvnieku sacensības, tirgi, izsoles, izstādes un citi pasākumi ar dzīvnieku piedalīšanos. Sacensībās aizliegts izmantot apdraudēto un aizsargājamo dzīvnieku sugas. Tāpat aizliegts dzīvniekam ievadīt zāļu līdzekļus (dopingu), kas ietekmē tā dabiskās spējas.

Eksperimentos un zinātniskajos nolūkos izmantojams dzīvnieks ir brīvi dzīvojoša kāpura un vairojoša kāpurveidīga forma, izņemot augļu un embriju formu, kā arī jebkurš dzīvs mugurkaulnieks, kas nav cilvēks. Eksperimentos un citos zinātniskos nolūkos nevar izmanot klaiņojošus dzīvniekus vai arī ņemt šiem nolūkiem dzīvniekus no patversmēm un kaķu kolonijām. Dzīvnieku var izmantot eksperimentiem vienīgi tad, ja izvirzīto mērķi nevar panākt citā veidā. Atļauju dzīvnieku izmantošanai izsniedz PVD.

Dzīvnieku pārvadāšana ir jautājums, kas ir aktuāls ne vien gadījumos, kad tos pārvadā komerciālos nolūkos, bet arī, piemēram, kad ģimene vēlas doties ceļojumā un apsver iespēju ņemt līdzi mājas kaķi vai suni.

Dzīvnieku pārvadā piemērotos transportlīdzekļos, nodrošinot tā veselībai nekaitīgus apstākļus. Jāņem vērā, ka, izvēloties pārvietošanās veidu, būtu jāiepazīstas arī ar pārvadātāja noteikumiem. Piemēram, pārvadājot kaķi autobusā, trolejbusā, kā arī lidmašīnā, tas jāievieto speciālā būrī. Ir iespējams, ka pārvadātājs atļauj dzīvnieku turēt pasažieriem paredzētajā salonā vai arī nodrošina specializētu telpu.

Lai dzīvnieku varētu izvest ārpus valsts robežām, noteikti jāizpilda visas dzīvnieka reģistrēšanas, vakcinēšanas, karantīnas un citas iespējamās prasības. Turklāt jāņem vērā, ka jāizpilda tās prasības, ko nosaka attiecīgā valsts, kuras teritorijā plānots ierasties. Tas attiecas ne vien uz galamērķi, bet arī uz tranzītvalstīm, kuru robežās tiks veikta muitas kontrole. Tādējādi var droši apgalvot, ka dzīvnieka pārvadāšanas plānošana ir laikietilpīgs process.

Ja, ierodoties ārvalstīs, tiks atklāts, ka nav izpildīta kāda prasība, dzīvnieks var tikt ievietots ilglaicīgā karantīnā vai var tikt piemērotas citas sankcijas atkarībā no katras valsts tiesiskā regulējuma.

Rūpējoties par dzīvnieka veselības stāvokli, Dzīvnieku aizsardzības likums atļauj pirms pārvadāšanas vai tās laikā nepieciešamības gadījumā ievadīt nomierinošus zāļu līdzekļus (kas paredzēti dzīvniekiem), ievērojot veterinārārsta norādījumus. Tomēr šādā gadījumā ieteicams nodrošināt veterinārārsta pieejamību arī galamērķa valstī.

Lai pārvadātu dzīvniekus komerciāliem nolūkiem, jāreģistrējas PVD, kas izdod attiecīgu atļauju. Saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likumu pārvadājamā dzīvnieka muitas kontrole veicama ārpus kārtas.

Dzīvniekus aizliegts nogalināt, izņemot lauksaimniecības dzīvniekus, eitanāziju, medībām, zveju, kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu, ja dzīvnieks uzbrūkot apdraud cilvēka dzīvību vai veselību, apkarojot infekcijas slimības. Nogalinot dzīvnieku, izraugās veidu, kas rada vismazāk ciešanu.

Lauksaimniecības dzīvnieku drīkst nogalināt, ja tas paredzēts uzturam, produktu un rūpniecības izejvielu ieguvei, ja dzīvnieka turēšana kļuvusi ekonomiski neizdevīga vai tam draud bojāeja traumas vai slimības dēļ. Lauksaimniecības dzīvnieku drīkst nokaut bez apdullināšanas galējas nepieciešamības gadījumā.

Grūsna dzīvnieka nokaušana ir aizliegta, izņemot veterinārārsta noteiktos gadījumos. Bišu saimes aizliegts iznīcināt. Veicot bišu māšu nomaiņu, veco bišu māti drīkst nospiest. Lauksaimniecības dzīvnieku nogalināšana neattiecas uz atsevišķiem bišu saimes īpatņiem.

Dzīvnieka eitanāziju atļauts izdarīt, ja:

1)      tam ir neizārstējama slimība;

2)      novecošanas procesā tam radušās neatgriezeniskas veselības izmaiņas;

3)      dzīvnieks savas agresivitātes dēļ kļuvis bīstams;

4)      tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā;

5)      to pieprasa dzīvnieka īpašnieks, izņemot gadījumus, kad dzīvniekam iespējams atrast citu īpašnieku;

6)      tas ir klaiņojošs vai konfiscēts dzīvnieks un 14 dienu laikā nav izdevies atrast tā iepriekšējo vai jauno saimnieku.

Eitanāziju izdara praktizējošs veterinārārsts, izmantojot zāļu līdzekļus, kas izraisa tūlītēju un neatgriezenisku samaņas zudumu un nāvi.