Ar ko jāsāk

Zaļā zālē ir 18–25 % sausnas, skābbarības rituļos vēlamais sausnas saturs ir 35–40 %. Tas nozīmē, ka masa tiek apvītināta, tāpēc vālam jābūt izkliedētam jau pļaušanas procesā.

Pavasarī obligāti jāizlīdzina kurmju rakumi. Ja tie palikuši uz lauka vai radušies otrā pļāvuma laikā, apgriežot vālu, masa būs ar zemes piejaukumu, un tas negatīvi ietekmēs ieskābšanu. Ja ietin slapjāku zāli un tajā vēl ievazā augsni, masa var arī neieskābt.

Labai skābbarībai ir svarīgas divas īpašības – zāles kvalitāte un ieskābšana. Pirmām kārtām vajadzīgs labs zāles zelmenis. No smilgām un pienenēm kvalitatīva skābbarība nesanāks. Labā skābbarībā jābūt labam proteīnam, ko dod zāles masa, kurā ir tauriņzieži (āboliņš, lucerna) vai agri pļautas stiebrzāles.

Pļaušana

Stiebrzāles pļauj plaukšanas sākumā, tiklīdz parādījusies vārpa, tauriņziežus – jau pirms ziedēšanas. Parasti pirmās zāles skābbarības sagatavošanas laiks sakrīt ar ceriņu ziedēšanu – tas ir vispārīgs novērojums, kas vairāk vai mazāk der katru gadu. Stiebrzālēm šis laiks reizēm gan ir nedaudz par vēlu. Jo zelmenis vecāks un nezāļaināks, jo mazāk tajā proteīna.

Dabīgos zālājus pļauj daudz vēlāk – pēc Jāņiem, bet jāsaprot, ka pļava nav nekopts nezāļu lauks. Dabīgajās pļavās zālāju veido daudzveidīgs sugu sastāvs, kurā ir arī platlapji.

Apvītināšana

Labāk vīst platā vālā nopļauta zāle. Nedrīkst braukt pāri jau nopļautam vālam un tieši pa to. Parasti vītināšana ilgst diennakti, bet laika apstākļi to var nedaudz mainīt. Sausos pavasaros, kad nepļautā zālē ir gandrīz 30 % sausnas, vītināšana ir lieka. Saulainās, vējainās dienās nopļautā zālē sausnas saturs katru stundu paaugstinās apmēram par 1 %. Ja apvītināšana ieilgusi, masā samazinās tādu barības vielu kā proteīna un cukuru daudzums. Tauriņziežiem ir vairāk poru nekā stiebrzālēm, plašā vālā pat lietū tie apvīst ātrāk.

Vītināšana un masas apgrozīšana rada papildu izdevumus, galvenokārt procesu sadārdzina degvielas izmaksas. Tāpēc saimnieki cenšas ekonomēt – pēc nopļaušanas uzreiz ietin.

Sausnas daudzumu aptuveni var noteikt, saviļājot rokās zāles bumbu un uz minūti saspiežot to:

·       ja tek sula, tad sausnas saturs masā ir zemāks 25 %;

·       bumbu atlaižot, sula netek, bet rokas ir mitras un bumba saglabā formu – masā ir 25–30 % sausnas;

·       kad atlaiž rokas, bumba lēni atveras un zaudē formu – tātad masā ir 35–45 % sausnas;

·       ja bumba vispār nesaglabā formu, tad sausnas saturs ir virs 45 %.

Tinuma tehnoloģijas

Tinumam jābūt vienādi blīvam gan rituļa centrā, gan ārmalās. Blīvumu pārbauda, iedurot ritulī ar pirkstu, – ja var iedurt tikai līdz pirmajai falangai, tinums ir pietiekami blīvs. Ja masā galvenokārt ir pienenes, ritulis nav īsti blīvi notinams un zaudē savu cilindrisko formu. Vaļīgi satīta masa slikti ieskābst un pelē. Ja tā ir par slapju, liekais ūdens sakrājas rituļa apakšējā galā, ritulis zaudē formu un ziemā sasalst. Sasalušu barību izēdināt nedrīkst, bet atlaidināšana prasa telpu un laiku.

Ritulis jāietin vismaz sešās plēves kārtās. Kopējam tinuma biezumam jābūt vismaz seši milimetri (plēves biezums – 1 mm vai 1,5 mm). Ja ietin tikai dažās plēves kārtās, tās ir tik plānas, ka gaiss tiek cauri, bet tas veicina karšanu. Karšanas procesā barībā samazinās proteīns, kas nepieciešams piena ražošanai.

Ietītos rituļus nevajadzētu pārvietot, jo pārvadāšanas laikā sabojā plēvi. Jāseko, lai šo plēvi nesagrieztu vai nesaplēstu, citādi ritulis ir pagalam – barība sapelē vai sapūst un vairs nav derīga lopu ēdināšanai.

Riska faktori

Uz zālaugiem galvenokārt atrodas aerobās pelējuma sēnes un enterobaktērijas. Kopējo mikroorganismu ietekmē zaļmasas veids un stiebrzāļu suga. Veiksmīgu fermentācijas norisi nodrošina vairāki priekšnosacījumi, piemēram, zaļās masas sasmalcināšanas pakāpe, sausnas saturs, anaerobās vides radīšanas ātrums, fermentatīvo ogļhidrātu pieejamība, augu buferkapacitāte, vajadzīgo mikrooganismu klātbūtne u.c. Dažādās zāles attīstības fāzēs atšķirīgais sausnas un ķīmiskais sastāvs izmaina auga skābējamību. Lai iegūtu labu skābbarību, jau pirms masas konservēšanas jāzina zaļmasas buferkapacitāte vai fermentācijas koeficients. Fermentācijas kvalitāti raksturo skābbarībā esošās organiskās skābes, to attiecība un pH.

Skābējot zaļmasu, lieto dažādas piedevas. Tās palielina organisko skābju summu līdz pat 60 %, turklāt pilnīgi novērš sviestskābo rūgšanu, optimizē pienskābes un etiķskābes savstarpējo attiecību līdz 17 % un pazemina pH līmeni. Fermentācijas regulatori uzlabo vienu vai otru kvalitātes rādītāju, tāpēc to izvēli galvenokārt nosaka ekonomiskie rādītāji.

Piedevas

Firmas piedāvā dažādas dabiskas skābbarības piedevas – piemēram, kukurūzas, tauriņziežu (āboliņa, lucernas u.c.) stiebrzāļu masas ieskābēšanai un placinātu graudu konservēšanai. Skābbarības piedevas samazina pH līmeņa strauju samazināšanos, kas ir svarīgākais faktors, lai zaļmasā esošās barības vielas nekļūtu par dažādo mikroorganismu barību, bet tiktu maksimāli saglabātas ganāmpulka vajadzībām. Tās parasti ir drošas dzīvniekiem, cilvēkiem, kā arī apkārtējai videi un ir ērti lietojamas.

Skābbarības aizsardzība

Lai aizsargātu skābbarību un saglabātu tās kvalitāti, tiek piedāvāti dažādi risinājumi. Piemēram, vakuuma plēve, kas parasti ir pietiekami plāna, lai neveidotu gaisa kabatas. Gaiss sabojā augšējo skābbarības slāni. Svarīgi, lai plēve saglabātu arī skābbarības krāvuma formu, tādējādi izslēdzot gaisa kabatu veidošanos starp skābbarību un plēvi. Tranšeju plēves pozitīvās īpašības ir īpaši augsta gāzes necaurlaidība un augsta izturība pret plīšanu, savukārt tranšeju sieti un maisi aizsargā plēvi pret putnu, suņu, lopu un krusas bojājumiem, droši staigāšanai, izturīgi pret plīšanu, turklāt kalpo līdz pat 10 gadiem.

Lai sasniegtu augstāko skābbarības gatavošanas efektivitāti un līdzekļu ekonomiju, tiek meklēti optimālie skābbarības segšanas veidi. Viens no tiem – skābbarību pārsedz ar plāno vakuuma plēvi, kas nodrošina bezgaisa apstākļus virs ieskābējamās masas, jo ieguļas grūti nosedzamās vietās (sausa skābbarība, nelīdzena virsma). Otrs – skābbarības nosegšana ar melni/balto vai balti/balto tranšeju plēvi – jaunu vai iepriekšējā gadā lietoto. Pār tranšeju plēvi jāklāj siets, lai putni, suņi, lopi un krusa nesabojātu skābbarību. Tranšejas virskārtu (un stirpu malas) jānostiprina ar izturīgiem maisiem.

FAKTI

·       Skābbarība ieskābst vidēji četrās līdz sešās nedēļās.

·       Ieskābšanu var uzlabot piedevas – konservanti, ieraugi.

·       Jāizmanto tīra zāles masa.

·       Tā pēc iespējas ātrāk jānovieto zem plēves.

·       Regulāri jāpārbauda plēves kvalitāte.

·       Stiebri un ziedi nav proteīna avots. Proteīns koncentrējas augu lapās. Jo lapaināks zelmenis, jo tas bagātāks ar proteīnu.

·       Pirmās divas stundas pēc zāles nopļaušanas augu šūnas ir vislabāk atvērtas apvītināšanai.

·       Skābbarības temperatūra norāda uz karšanas procesiem masā. Pārlieku sakarsušā masā noārdās barības vielas, un, tādu ēdot, govis saražo mazāk piena. Vidējā skābbarības temperatūra nepārsniedz 5 °C virs āra temperatūras.

·       Rituļu skābbarības sagatavošana ir dārgākā no visām tehnoloģijām. Lētāk sanāk likt stirpās, vēl ekonomiskāk – tranšejās.

·       Tranšejās un stirpās masa kārtīgi jānoblīvē – kamēr skaidri redzami traktora riepu nospiedumi. Lai ar traktora riteņiem masā neievazātu augsni, piebrauktuve pie kaudzes jānoklāj ar salmiem. Skābbarība pēc iespējas ātrāk jānosedz. Stirpās, tranšejās un arī rituļos liek sasmalcinātu zāli. Ir rituļu tehnoloģijas, kur izmanto nesasmalcinātu zāli, bet tāda ieskābst daudz sliktāk, turklāt govis garos stiebrus negrib ēst.

·       Smalcināšana palielina skābbarības kubikmetra svaru (pētījumos pierādīts, ka smalcināta masa ir par 19 % smagāka nekā nesmalcināta). Labi noblīvētā 1 m3 ir ap 800 kg (maksimālais svars – 900 kg) skābbarības. Smalcinātā blīvā masā mazāk iespēju rasties pelējumam.