Mārtiņš ir 21 gadu vecs kurzemnieks, kas studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauksaimniecības fakultātes 3. kursā. Šogad Mārtiņš „Sējēja” konkursā tika atzīts par veiksmīgāko jauno zemnieku.

– Kā kļuvāt par „Mārtiņlauku” saimnieku?

M. Flaksis: – Mani vecāki saimnieko jau sen. Mācoties vidusskolā, sapratu, ka pilsētā nedzīvošu, ja nu vienīgi vecumdienās. Un tad vajadzēja sākt ar kaut ko nodarboties, gribējās arī nopelnīt naudiņu. Pirms izveidoju savu saimniecību, strādāju pie vecākiem. Kad mācījos 12. klasē, vēra vaļā Eiropas struktūrfondus, kas piešķīra naudu jaunajiem zemniekiem. Martā man palika 18 gadi, un vasarā projekti bija jānodod. Tētis ieteica pamēģināt, lai varētu sākt saimniekot pats savā saimniecībā. Pirms tam vasarās arī piestrādāju, ar tēta traktoru pļaudams kaimiņiem zāli. Nolēmu šo iespēju izmantot, jo visus 100% atmaksāja. Pirmo zemi nomāju no tēta. Viņš man iedeva 20 ha. Ar to arī sāku, vēl īpašumā man it kā ir 56 ha, bet tos apstrādā tētis. Turpat Dunalkā man vēl ir nomas zemes. Tā iznāca, ka vasarā nodevu projektu, rudenī atnāca apstiprinājuma vēstule, un ziemā traktoru atveda mājās.

– Bija liels prieks!

– Nu, protams! Saimniekošana uzreiz vēl īsti nesākās. Pēc vidusskolas iestājos LLU Lauksaimniecības fakultātē, lai iegūtu agronoma diplomu. Starp citu, mūsu ģimenē būšu agronoms trešajā paaudzē. Pabeidzu pirmo kursu, un nolēmu braukt uz Zviedriju. Līdz aprīlim jau biju sameklējis vietu, kur mācīšos, tā bija Zviedrijas Lauksaimniecības universitāte. Saskaņoju dokumentus un rudenī aizbraucu uz ārzemēm studēt. Tikmēr manus darbus saimniecībā padarīja vecāki. Biju izrakstījis mammai pilnvaru. Gadu studēju Zviedrijā, un laiks, ko tur pavadīju, tik tiešām bija ļoti iedvesmojošs.

– Vai mācību programma Zviedrijā atšķīrās no mūsu universitātes programmas?

– Programma atšķīrās pēc būtības. Biju izvēlējies sev interesējošus mācību priekšmetus. Tomēr kaut kas īsti nesanāca, kā plānots, jo bija priekšmeti, ko angļu valodā nepasniedza, tos mācīja tikai zviedru valodā. Piemēram, tur attiecīgais mācību priekšmets tiek mācīts divus mēnešus katru dienu – mācības ir no pirmdienas līdz piektdienai no deviņiem rītā līdz četriem pieciem vakarā. Biju paņēmis priekšmetu no 3. kursa – „Lauksaimniecības produkcijas ražošana”. Mācījāmies diezgan padziļināti, sākot no audzēšanas un beidzot ar pasaules tirgu. Gribēju mācīties arī augsnes zinātni, bet mani tajā kursā nepaņēma, jo pietrūka attiecīgo priekšmetu, kas saistīti ar šo kursu. Tur katru dienu ir savs pasniedzējs. Saņemu savu lekciju sarakstu un redzu: teiksim, pirmdien ir augu ķīmiskā aizsardzība, otrdien – kartupeļu audzēšana utt. Trešdien augu aizsardzībā atrādu man uzdoto, un tad dodamies uz lekciju, ko vada no Stokholmas atbraucis augu aizsardzības dienesta priekšnieks vai inspektors (arī Latvijā mums tā ir). Viņam par to maksā, un visu dienu viņš mums lasa lekciju. Man šķiet, tādā veidā ir labas lekcijas.

Bija arī pašiem ļoti daudz patstāvīgi jāstrādā. Taisījām dažādas prezentācijas, veicām izmēģinājumus siltumnīcās. Piemēram, pirmdien saņēmām lapiņu ar uzdevumu, līdz piektdienai uzdevums bija jāizpilda un tūlīt jāprezentē. Uzdevumi bija dažādi. Man pagadījās uzdevums par cāļu ēdināšanu, kur es diezgan noņēmos, jo man kā agronomam tas neinteresē, bet – bija jāizdara. Neteikšu, ka bija grūti, tas bija pat interesanti.

– Kad atbraucāt no Zviedrijas, ko darījāt tālāk?

– Atbraucot mājās, arī sākās nopietnāka saimniekošana. Es, tāpat kā tētis, nodarbojos ar zālāju sēklkopību. Graudaugus audzējam augu sekai.

– Kādus zālājus audzējat?

– Man pašam ir viengadīgā airene un sarkanā auzene. Tētim – sarkanā auzene, pļavas skarene, timotiņš, pļavas auzene, sarkanais un baltais āboliņš.

– Vai zemnieki brauc pie jums konsultēties?

– Ar tām konsultācijām ir tā, ka Latvijā ir tikai dažas saimniecības, kas nopietni nodarbojas ar zālāju sēklkopību, un tad ir savstarpējas konsultācijas. Bet pārsvarā katrs ir pats par sevi. Ir zemnieki jau gados, viņiem sava pieredze, un viņi strādā pēc tās. Savukārt tie, kuri jaunāki (starp tiem ir arī mans tētis), – viņi informāciju meklē arī citur, piemēram, ārzemēs. Dāņiem ir ļoti labi informācijas materiāli. Pēc tiem mēs arī vadāmies un strādājam.

Vasarā pēc Zviedrijas divas nedēļas biju aizbraucis uz Dāniju. Bija sarunāts viens no labākajiem dāņu lietpratējiem, kas labi pārzina zālājus. Man bija iespēja pie viņa dzīvot un braukt katru dienu līdzi uz darbu. Viņš strādāja lielā firmā par zemnieku konsultantu. Staigājām pa laukiem, braucām uz saimniecībām. Tās zināšanas, ko tur ieguvu, ir neatsveramas. Visu dzirdēto cītīgi pierakstīju, lai neaizmirstos.

– Kā viengadīgo aireni labāk izmantot – sienā, zaļbarībā vai skābbarībā?

– Parasti zālāju audzē tīrsējā vai arī zem virsauga. Viengadīgo aireni var izmantot kā virsaugu. Pļaušanai noteikti var izmantot divreiz.

– Bet kā ir, ja sēj auzas un viengadīgo aireni?

– Es domāju, tas iet kopā. Jāskatās, ko sēsim apakšā, nedrīkst augu noēnot. Noteikti jāievēro izsējas norma, tā nedrīkst būt liela. Runājot par sarkano auzeni, pēc dāņu metodes, virsaugs jāsēj ap 220 kg/ha, sarkanā auzene – 3–6 kg/ha. Sarkanajai auzenei jāveido ciņi, tā nedrīkst būt kā paklājs, jo citādi tā negrib veidot vārpiņu. Jābūt brīvai vietiņai, tad auzenīte ir tuvāk zemei, un salnas vairs nekait.

– Auzas un aireni varēs izmantot tikai vienu gadu?

– Jā, jūs izmantosiet auzas un aireni vienu gadu, bet nākamajā gadā tā zālāja ražu, kas pasēts. Ja zemnieks maijā iesēj zālāju, pirmais gads ir pa tukšo, sarkanā auzene sadīgst rudenī. Tad šo zālāju varēs izmantot tikai nākamajā gadā. Tāpēc kā virsaugs jāsēj mieži vai zirņauzas.

– Izstāstiet, lūdzu, kāda jums ir zālāju audzēšanas tehnoloģija?

– Es neesmu speciālists par ganībām, bet gan vairāk par zālāju sēklkopību. Daudz jāeksperimentē pašiem, un, kā zināms, eksperimentiem nepieciešams daudz naudas. Par zālāju mēslošanu ļoti daudz uzzināju Dānijā.

Pirmajā gadā zālājus, sējot kopā ar miežiem, mēslojam tā, kā tas paredzēts graudaugiem. Nokuļot miežus, apakšā paliek zālājs. Tad nu sākas viss, kas saistīts ar zālājiem, jo rudenī zālājs jāmēslo. Līdz šim bijis tā, ka fosfora un kālija mēslojumu dod rudenī, savukārt slāpekli – pavasarī. Bet, pēc ārzemju atziņām, ir zālāju sugas, kas rudenī tomēr jāmēslo ar slāpekli. Viena no tām ir sarkanā auzene, vārpiņas tā veido jau rudenī, un sēklu raža ir atkarīga no rudens. Šogad es neskopojos, nopirku diezgan daudz slāpekļa mēslojuma un uz laukiem, kur iesēta sarkanā auzene, izsēju 60 kg/ha N mēslojuma tīrvielā. Lai nepāraugtu, es nopļauju un atkal dodu mēslojumu.

– Ja nopļauj, cik garai jāpaliek auzenei, lai pārziemotu?

– Tad sarkanajai auzenei jābūt apmēram 10 cm garai. Pļauju to septembrī līdz ar zemi. Ziemas pie mums iestājas diezgan vēlu, un sarkanā auzene labi ataug. Tad atkal nomēsloju un gaidu pavasari.

Saistībā ar pavasari ir arī dažādas teorijas. Citi saka, ka ar slāpekli jāmēslo vēlu. Savukārt dāņu pieredze rāda, ka jāmēslo agri pavasarī, lai būtu dzinulis augšanai.

Regulāri jāseko līdzi grūti attīrāmajām nezāļu sēklām, tāpat nedrīkst pieļaut to nezāļu sēklu klātbūtni, ko paredz noteikumi, – skābenes, vārpata u. c. Tāpat nedrīkst būt savstarpēja zālāju sēklu sajaukšanās.

– Kurus augu aizsardzības līdzekļus jūs lietojat nezāļu apkarošanai zālājos?

– Latvijā zālājiem reģistrēts maz herbicīdu.

– Bet smidzinot graudaugus pret nezālēm, herbicīdi jāizvēlas rūpīgāk.

– Protams, jābūt uzmanīgiem, lai neiznīcinātu zālāju. Nedrīkst smidzināt kuru katru. Pirms sēj, zālāju laukam jābūt tīram no nezālēm.

– Cik ilgi vienā laukā audzējat zālājus, lai iegūtu labu sēklu ražu?

– Viengadīgo aireni – vienu gadu. Viedokļi ir dažādi, cits uzskata, ka var audzēt tikai divus gadus. Pirmais gads ir zem pasējas, līdz ar to iegūst divas ražas. Citi eksperimentē un saka, ka var audzēt arī trīs gadus un ka trešais gads nav nekas briesmīgs. Arī manam tētim izdevās iegūt labu ražu trīs gadus. Tas atkarīgs no pareizas mēslošanas, lauku appļaušanas un kopšanas.

Šogad zālājos lietoju šķidro lapu mēslojumu. Iesēju viengadīgo aireni, un uznāca sausums divu nedēļu garumā. Daļa bija sadīgusi pirms tam, daļa sadīga vēlāk. Reāli bija trīs nedēļu atšķirība. Parasti viengadīgo aireni kuļ jūlijā – jūlija vidū. Tā kā pirmās bija sadīgušas mazākumā, bet vēlāk dīgušās bija vairākumā, kult varējām tikai augustā. Kūlām trīs nedēļas vēlāk nekā parasti. Lauku nomēsloju ar ierastajām mēslojuma devām un, tā kā redzēju, ka nekā prātīga nebūs, ātri sameklēju un nomēsloju ar šķidro lapu mēslojumu. Labāk tomēr ir nomēslot un iegūt kādu kg/ha vairāk, nevis pēc tam kost pirkstos, ka neesmu izmantojis šo iespēju.

– Sējas laiks?

– Ja sēj zem virsauga, tad reizē ar virsaugu. Bet arī te ir dažādas teorijas. Pēc mūsu pieredzes – sējam āboliņu zem miežiem. Pirms tam miežus ar āboliņu uz plēves sajaucam, saberam sējmašīnā un tad sējam 2–3 cm dziļumā. Sējam 4 cm dziļumā miežus, un turpat iekrīt zālāja sēkliņa. Protams, pēc teorijas tas ir pilnīgi nepareizi, un es to arī apzinos.

– Un kā pēc teorijas ir pareizi?

– Pēc teorijas ir tā – zālāju sēklu kaste atsevišķi, miežus sēj 6 cm, zālāju 1–2 cm dziļumā. Jāsēj tā, lai tie savā starpā nekonkurētu.

– Cik liela ir zālāju sēklas raža no hektāra?

– Tētis no sarkanās auzenes ieguva aptuveni 700 kg/ha.

– Nokuļot zālāju sēklu, vienalga būs nezāļu sēklu piejaukums. Kā ar tām cīnāties?

– Latvijā ir „Petkus” tīrāmās mašīnas. Tētis pirms vairākiem gadiem nopirka pilnīgi jaunas tīrāmās mašīnas, tagad tās liekam kopā, izmantosim tikai zālāju sēklas tīrīšanai. Graudus ar tām netīrīsim.

– Kā sēklu žāvējat?

– Neder nekādi bunkuri, jāžāvē uz grīdas. Firmas piedāvā dažādas konstrukcijas (liekumus, tuneļus u. c.).

Mums ir kolhoza laikā celts graudu šķūnis, kur ir apakšzemes šahtas, un zālāju sēklām tas pagaidām ir labākais variants. Problēma gan tāda, ka tas prasa daudz roku darba. Jāber ļoti plānā kārtā, ja ber 45–50 cm kārtā, sēkla noteikti jāmaisa. Īpatnība tāda, ka apakša izžūs, bet augša būs mitra. Un, tikko būs nelīdzens, visu izpūtīs cauri, tur būs 10% mitruma, bet pārējais paliks 17%. Tad sēkla sāks svilt, un viss aizies postā. Tāpēc žāvēšana ir diezgan darbietilpīgs darbs. Varbūt tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc Latvijā zemnieki negrib no jauna darboties ar zālāju sēklkopību.

– Ar kādu mitrumu sākat kult?

– Ir sugas, ko kuļ sausas – 13–14%, un ir sugas, kurām patīk izbirt, tāpēc tās mēs kuļam mitrākas – ar 16%, lai lieki neriskētu. Jo var gadīties, ka, nogaidot 1–2 dienas, sēklu var iegūt par 100–200 kg/ha mazāk, nekā paredzēts.

– Cik lielam jābūt mitrumam, lai zālāju sēklu uzglabātu?

– Ap 13%. Jānožāvē līdz 11%, jo sēklas kaut kādu mitrumu paņem atpakaļ glabāšanas un žāvēšanas laikā.

– Kā ar pelēm?

– Pirms daudziem gadiem bija atbraukuši dāņi, un viņi redzēja vaļēju sabērumu. Dāņi sabērumu novērtēja kā ideālu uzglabāšanas veidu. Dānijā visam jābūt sapakotam, ar etiķetēm. Bet sabērumā pelēm vairs nav tik interesanti, viss piebērts, nav spraugu. Tās pagraužas gar malām, bet sabērumā iekšā netiek. Bet – tagad arī pie mums visam jābūt safasētam, ar etiķetēm. Glabājam uz silikāta blokiem, lai būtu augstāk par 20 cm virs zemes. Ejai jābūt pa vidu starp krāvumiem.

– Lai iegūtu peļņu, ar 60 ha pietiek?

– Ar to man pašlaik pietiek, lai studētu.

– Ar kādiem kombainiem kuļat, sēkliņas ir tik sīkas?

– Patiesībā viss knifs ir kombaina regulēšanā. Mums pašiem saimniecībā pirms pieciem gadiem iegādāts jauns „Sampo” kombains. Motora jaudai jābūt lielai, savukārt hederam – mazākam. Zālāji atšķirībā no graudiem nebūs tik vienmērīgi nogatavojušies. Atbrauc lielie kombaini, un zaļā masa vēl nav nobriedusi, visas lapas zaļas, bet vālīte gatava, nāk kombainā. Iedomājieties, kad visa tā masa iet no 6 m plata hedera caur 1,5 m plato kuļtrumuli! Tad tās skaņas no turienes… Esam pat vairākas reizes salauzuši kuļtrumuli.

– Ko darāt ar palikušo sienu pēc kulšanas? Sasmalcināt vai presējat?

– Ja pirms tam nav smidzināts ar augšanas regulatoru vai zāles žāvētāju, satinam ruļļos. Tuvākie zemnieki, kam ir lopi, šos ruļļus savāc uzreiz. Ja smidzināts, lopbarībā tos neizmanto, tad novedam lauka malā. Uz lauka nedrīkst palikt nekas, pat čupiņas. Citādi tajā vietā nekas neaugs. Protams, izaug cauri, ziema ir klāt, un tajā vietā zālājs izsalst.

– Laukus apsējat ar pašu gatavotu sēklu vai arī iepērkat?

– Pārsvarā izmantojam Priekuļos audzētas šķirnes.

– Kā ar pretveldres preparātu lietošanu?

– Tētis saka: laba raža vienmēr ir veldrē. Pretveldres līdzekļi jālieto daudz, bet 100% vienalga nepalīdz. Arī šogad likās, ka būs laba sarkanās auzenes raža, jo tā bija skaisti cinīšos, biju sējis bez virsauga. Tā skaisti saauga, bet uznāca lietus, un auzene starp šiem cinīšiem sagūlās, pēc lietiem bija grūti nokult. Kad varēja sākt kult, apakšējās vārpas un stiebri bija sākuši pelēt. Nokūlu, ko varēju.

Runājot par kombainiem – tā kā mums ir daudz sugu, tad, protams, nav pieļaujama šo sugu sajaukšanās. Tāpēc mums ir divi labi kaimiņi, kas izpalīdz kulšanas laikā. Savējo mazo mēs varam iztīrīt, bet viņi lielos iztīrīt nevar. Ar vienu kombainu kuļam skareni un āboliņu, ko pēc tam var attīrīt ar mašīnām. Ar otru kuļam timotiņu, pļavas auzeni vai aireni, lai tie nesajauktos. Kulšana labos apstākļos var sākties divas nedēļas pēc Jāņiem. Bet, kad zālāji atauguši, tie noteikti jānopļauj.

Mamma nelielā lauciņā iesēja balto lupīnu. Izdevās, izauga labi, nokult bija viegli, jo ir pliki kāti un nesakrita veldrē. Lupīna saista slāpekli. Zviedrijā viens no maniem praktiskajiem darbiem bija audzēt auzas kopā ar lupīnu – siltumnīcā. Eksperiments izdevās. Arī lupīnai ir gumiņi, un, tos pārgriežot uz pusēm, gums ir sarkans. Tas nozīmē, ka tā saista slāpekli, pat siltumnīcā, kuru apkurina un kur nav svaigā gaisa. Eksperimentu veicu ziemā.

– Kā ar augšņu izvēli?

–  Patiesībā ir tā – kādas tās augsnes ir, tādas nu ir. Melnzemi jau uz lauka nesavedīsi. Ja ir smaga augsne, tad jāizvēlas, ko tur audzēt. Es zinu, ko es gribu iegūt, un tad nu sēju. Bet jābūt augsekai. Piemēram, lauks ir 30 ha liels, un tas tiek sadalīts pa mazākiem lauciņiem: 5 ha sarkanā auzene, 3 ha timotiņš, 2 ha viengadīgā airene utt. Ja visos laukos iesētu zālāju, trīs gadus pēc tam tur augtu ziemas kvieši. Bet man jādomā arī par klientiem, jo viņi ir pieraduši, ka zālāja sēkla būs nopērkama. Un mana bakalaura darba tēma ir par zālājiem.

Raksts publicēts žurnāla Saimnieks 2008.gada janvāra numurā.