Starptautiskā uzņēmuma DeLaval pārstāvniecības Latvijā ikgadējā pētījuma "Labākais skābbarības gatavotājs 2007" prezentācijas pasākumā, kas 31. janvārī notika Tukuma rajonā, Jaunmoku pilī, firmas speciālisti, piensaimniecību īpašnieki un vadītāji no visas Latvijas izvērtēja veiksmīgākos lopbarības gatavotājus.

Par konkursa galvenās balvas un naudas prēmijas ieguvēju atklātā balsojumā pasākuma dalībnieki atzina zemnieku saimniecību Zvaigznītes (Ogres rajona Ogresgala pagastā). LBL devās ciemos pie z/s Zvaigznītes saimnieka Jāņa Rūtiņa (attēlā), lūkojot noskaidrot, kā un kāpēc no kanādiešiem aizgūtā zaļbarības un graudu konservēšanas un uzglabāšanas tehnoloģija, kuru viņš lieto (joprojām vienīgais Latvijā!), viņam nodrošinājusi gan barības visaugstāko kvalitāti, gan kolēģu piensaimnieku nedalītu atzinību. Saimnieks ir vēlīgs un sveci zem pūra neslēpj...

Jāni, lūdzu, īsumā skaitļos raksturojiet jūsu piena fabrikas jaudu!

Z/s Zvaigznītes ierindojama lielo saimniecību grupā, tā piena pārstrādātājiem nodod 17 tonnu piena ik pārdienas. Mums ir 370 slaucamas govis un 350 teles ganāmpulka atjaunošanai. Vidējais izslaukums no vienas govs – 8000 litri gadā, 2007. gadā saražotā piena daudzums – 2779 tonnas.

Saimniecības kopējā platība ir 610 ha (puse zemes tiek nomāta), 210 ha platībā ik gadu izaudzējam 1000–1200 tonnu graudu (pamatā ziemas kviešus) savām vajadzībām. Pārējie 400 ha ir zālāju, āboliņa, timotiņa, zaļbarības auzu un lucernas platības. Pēdējos gados platību noganīšanu esam pārtraukuši, lai iegūtu lielāku zaļās barības masu, to trīs reizes sezonā nopļaujot.

Uz lauka pie jūsu fermas un pagalmā vīd šie kanādiešu baltie tuneļi, pilni ar sarūpētajiem labumiem... Cik daudz barības ganāmpulks patērē?

2007. gada sezonā saražotās zaļās skābbarības masa bija iekonservēta 42 plēves tuneļos, kur ietilpa 10 tūkstoši tonnu barības. Vienā tunelī tika iestrādātas aptuveni 250 tonnas zaļās masas. Paraugi sagatavotās skābbarības analīzēm tika ņemti no vairākiem tuneļiem – āboliņš kopā ar miežu graudiem, āboliņa un stiebrzāļu maisījums, tīri graudi... Mēnesī tiek apēsts triju tuneļu saturs – aptuveni 700 tonnu. Pagājušajā vasarā daba mūs pārbaudīja jo sevišķi spēcīgi – izauga trīs pļāvumi zālāju, tos visus tomēr spējām nokopt un iekonservēt.

Rudenī līņāja tā, ka nevarējām iesēt ziemas kviešus, nu būs jāsēj vasarāji. Novāktos graudus nekaltējam (tiek ietaupīti līdzekļi), bet uzreiz no kombaina laižam agregātā, saspiežam, saplacinām, liekam atsevišķos tuneļos tāpat kā zāli un rudenī sākam izbarot.

Tik lieli apjomi un tik atzīstama kvalitāte – kā spējat to apvienot?

Domāju, ka tās ir izvēlētās tehnoloģijas priekšrocības. Jo tranšejās jeb bedrēs liktās skābbarības kvalitāte ne tuvu nav tik laba kā tunelī liktajai barībai. Kad ved zāli uz tranšeju un sāk līt, darbs jāpārtrauc, jo lietū blietēt nevar, jāsteidz apsegt, citādi var sākties nepareizs fermentācijas process un viss aiziet galīgi dēlī! Tuneļu tehnoloģija no laika apstākļiem atkarīga minimāli. Tiklīdz produkts tiek ievietots tuneļa plastikātā un saspiests, tas kļūst ļoti blīvs, hermētiski iekonservēts, skābeklis vairs tam netiek klāt. Traktoram pievienots agregāts spēj lēnā, pamatīgā gaitā pieblīvēt tuneli līdz 70 metru garumā. Vienā tekošajā tuneļa metrā satilpst apmēram četras tonnas zaļās masas. Karstu darba dienu laikā esam spējuši novākt pat 50 ha zāles un salikt trīs tuneļus – aptuveni 750 tonnu, ja meteorologi piedraud ar ilgstošu lietu. Taču tas ir bijis ļoti saspringts darbs, normāls ritms – līdz pusotram tunelim dienā.

Kādas ir triju tehnoloģiju – tranšeju, tuneļu un rulonu jeb ruļļu salīdzinošās izmaksas? Acīmredzot nodrošināt visaugstāko kvalitāti iespējams ar attiecīgi proporcionāli lielām izmaksām?

Tranšeju tehnoloģija ir vislētākā, tuneļu izmaksas ir vidējas, bet visdārgāk izmaksā presēšana ruļļos. Tuneļu pluss – darba ražīgums, salīdzinot ar ruļļu presēšanu, ir trīs reizes augstāks, tunelis ir kā liels maiss vai zeķe, stum tik iekšā, kamēr tas izstiepjas un uzblīst. Ja saražojam apmēram 10 tūkstošus tonnu barības, tad te būtu jānokrauj teju 15 tūkstoši ruļļu! Kur es tos liktu?! Vai arī vajadzētu milzīgi lielu platību aptuveni 8–10 tranšejām.

2002. gadā, kad no Vācijas atbrauca tuneļu izplatītājas firmas pārstāvis palīdzēt mums apgūt tehnoloģiju, pirmo tuneli uzstādījām kopā. Traktoristam tika izdots īpašs firmas sertifikāts par prasmju apguvi, tagad mums tuneļu blietēšanā strādā trīs speciālisti. Strādāt ar tuneļiem ir patīkami, jo tu vairs nedrebi par katru lietus mākoni. Bija mums arī tranšejas, taču tās gadu gaitā skābju ietekmē sāka drupt, armatūra arvien straujāk izrūsēja un lūza, kļūstot bīstama govīm.

Atjaunot tranšejas remontējot nav iespējams, tās bija jānojauc. To vietā no šķembām un betona izbūvējām laukumu ar cietu pamatni. Ja ir sauss laiks, tuneļus var likt arī klajā laukā, tomēr dubļos labāk ne, jo tehnika nemitīgi pieved zaļo masu, iegrimst līdz asīm, un process ir sabojāts. Arī ziemā barību vieglāk paņemt no cietas pamatnes. Pie tuneļiem klajā laukā braucam tikai salā.

To gan pateikšu – es nekad neatgrieztos pie tranšeju tehnoloģijas. Jo tranšeju un tuneļa kvalitāte vienkārši nav salīdzināma! Arī ruļļu preses nevēlos, jo tām ir zemāks darba ražīgums, taču tie labi der mazākām saimniecībām, kurās izbaro varbūt tika vienu rulli dienā. Man dienā vajag 25 tonnas, tad būtu jāatved, jāsasmalcina aptuveni 35 ruļļi. Tas ir pārāk darbietilpīgs process! Tie, ko redzējāt netālu uz lauka, nav manējie, bet kaimiņu – viņiem ir 100 govis, un ruļļi ir labākais barības saglabāšanas veids, jo produkta kvalitāte līdzīga tuneļos gūstamajai.

Uzskatu – ja saimniecībā ražo mazāk par 5–6 tūkstošiem tonnu barības, tad tuneļu tehnoloģija izmaksā pārāk dārgi un priekšroka dodama ruļļiem.