Šā gada 25. oktobrī Latvijas Sēklaudzētāju asociācija rīkoja semināru zālāju audzētājiem. Kā teica asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Dzenis, audzētāji un zinātnieki šoreiz aicināti nevis noturēt lielus referātus, bet diskutēt par jaunākajām tendencēm, ieteikt vislabākos variantus pašu valsts sēklaudzētāju darbam.

 „Mums ir uzkrāta laba pieredze, kā izaudzēt labu zālāju sēklu,” uzsvēra V. Dzenis, „bet nav kur ar šo pieredzi iepazīties. Kaitina tas, ka zinātnei tiek piešķirta krietni lielāka nauda nekā iepriekš, bet joprojām labākā grāmata par zālāju sēklām ir tas pats vecais profesora Tērauda izdevums!”

Andris Tukris no SIA „Latvijas šķirnes sēklas” visvairāk pievērsās importam un eksportam: „Zālāju sēklu audzēšana Latvijā nav izvērtusies tik plaši, lai pietiktu valsts iekšējam patēriņam. Ko un kā audzēt – tas ir ļoti svarīgi, bet audzētājs viens pats maz ko spēj izdarīt, tāpēc jāstrādā visiem kopā – lauksaimniekiem, zinātniekiem un tirgotājiem. Cerams, šis gads audzētājiem nav bijis slikts, tāpēc gaidām no jums priekšlikumus, kā strādāt nākamgad. Mums ir spēcīgi selekcionāri gan Skrīveros un Priekuļos, gan starp zemniekiem. Var teikt, ka Rietumi mūs pat apskauž, bet viņi par katru cenu gribēs ienākt Latvijas tirgū. Bet reālā situācija ir tāda, ka, piemēram, 2006. gadā esam ieveduši 592 t zālāju sēklas, eksportējuši nieka 1,4 tonnas.” V. Dzenis precizēja – pārdodam aptuveni 600 t, bet tikpat ievedam, un pārsimts tonnu dod nelegālais tirgus, proti, Latvijā zālāju sēklu gada patēriņš ir aptuveni 1500 tonnas.

Iveta Gūtmane no „Latvijas šķirnes sēklām” šo ainu raksturoja tā: „Protams, ir jāturpina audzēt Latvijā tradicionālās zāles. Patlaban, piemēram, ļoti trūkst āboliņu, bet lucerna pilnā mērā to aizvietot nevar. Tai pašā laikā ik gadus ir kādas zālāju sugas, kam ir pārprodukcija. Mūsu zālāju sēklu iepirkuma cena veidojas uz ES fona, tomēr „Šķirnes sēklas” maksājušas aptuveni par 15% vairāk nekā ES. Eksportēt sēklu var, bet ārvalstīs audzētājs saņem mazāku cenu nekā Latvijā.”

Seminārā piedalījās Zemkopības ministrijas (ZM) Lauksaimniecības departamenta Sēklkopības nodaļas vadītāja Marija Smirnova un nodaļas vadītājas vietnieks Gints Lanka. Amatpersonas atgādināja, ka 2008. gads ir pēdējais, kad paredzēts atbalsts sēklkopībai, pēc tam varēs saņemt tikai ES platībmaksājumus.

Seminārā piedalījās lielākie zālāju sēklaudzētāji, piemēram, Staņislavs Gžibovskis no Gulbenes rajona Galgauskas pagasta z/s „Lācīši”, Jurijs Flaksis no Liepājas rajona Dunalkas pagasta z/s „Krastmaļi”. J. Flaksis stāstīja, ka iegūst sertificētu zālāju sēklu kopš 2000. gada. Šajā laikā uzkrātas gan pašu prakses, gan dāņu zemnieku atziņas. Piemēram, saimnieks uzskata, ka Latvijā maz pētīta zālāju mēslošana, savukārt informāciju par smidzināšanu viņš ieguvis no dāņiem.

Sēklu žāvēšanai „Krastmaļos” izmanto profesora Bērziņa kaltes projektu ar ventilējamo grīdu. Dēlam Mārtiņam ir savi lauki, kur viņš salīdzina sarkanās auzenes mēslošanas iedarbību, atzīstot, piemēram, ka šiem zālājiem jādod 90 kg/ha slāpekļa rudenī, pārējais – pavasarī. „Es ticu, ka man izdosies,” Mārtiņš Flaksis ir pārliecināts. Semināra dalībniekus „Krastmaļu” saimnieki iepazīstināja ar zālāju sēklkopības ekonomiku, kas sniedza daudz informācijas pārdomām.