Zaļu vaļņu ieskauti

Ar pieredzi un zināšanām, kas aizrautīgi krātas kopš bērnības, Otaņķu dārznieks interesentus vēlīgi iepazīstina atvērto durvju dienās, kādas savā lauku sētā Meldros mēdz rīkot ik rudeni – parasti laikā, kad augļu koku zarus liec lejup ražas nasta un iespējams arī nogaršot, ko katra šķirne vērta. Šādās reizēs saimniecībā paveras iespēja uzzināt daudz ko tādu, ko teorētiskajos priekšlasījumos Bioloģisko lauksaimnieku biedrībā aizmirstas pieminēt. Piemēram, kā praktiski veidot aizsargjoslas. Par tām Eglons izstrādājis gandrīz vai savu teoriju, ko enerģiski īsteno. Tādēļ viņa dārzu no skarbo jūras vēju nedarbiem pasargā zaļš mūris, kura ārējā malā aug kārkli un bērziņi, bet iekšējās rindās – plūškoki un hibrīdu ābelītes. Ļoti noderīgas šim mērķim esot arī Kaukāza plūmes jeb aličas. Vēlāk, kad augļu koki saņemšoties spēkā un savīšot cieši kopā zarotnes, kārklus varēšot izzāģēt malkai. Tādu praksi otaņķnieks noskatījies Rietumeiropā, jo ik gadu mēdz doties uz Vāciju, kur, strādājot kā daiļdārznieks, varot sapelnīt naudu lauku saimniecības uzturēšanai un savu dārznieka vēlmju īstenošanai. Tādēļ lauksaimniekam esot diezgan grūti atbildēt uz jautājumu, kas viņam galu galā ir dārzs – darba devējs, iztikas avots vai atpūtas vieta. Droši vien, ka atbilde atrodas kaut kur pa vidu, jo par peļņas nesēju to nosaukt nevarot un grezni nosirmojušajam vīram nākas krietni nopūlēties, lai dzīvotu, kā pašam patīk.

Eglons pārliecinājies, ka aizsargjoslas ne tikai nosargā dārzus no postošiem pūtieniem, bet pavasaros arī paglābj ziedošos augļu kokus no vēlīnām salnām. Dārznieki, kas paredzējuši audzēt puspundura un pundura ābelītes, kā arī siltumu mīlošās vīnogas, bez zaļo vaļņu ierīkošanas nemaz nevarot iztikt. Aizvējš arī palīdz bitēm pavasaros apputeksnēt ziedus. Pamatojot teikto, viņš parāda, cik bagātīgu ražu šoruden devuši augļu kociņi, kas aug blakus aizsargjoslai. Vairāk klajumā izvietotajām ābelītēm zari izskatās krietni vien patukšāki. Dārza draugi esot ne tikai bites, Eglons par tādiem sauc arī putnus. Lai lidoņiem nav tālu jāskrien līdz ligzdošanas vietai, viņš augļu koku zaros iekarinājis paša izgatavotus lielākus un mazākus būrīšus. Tie izvietoti apmēram metra augstumā no zemes, bet tā, lai kaķi nespētu piekļūt. Tad mazputniņi paši izvēloties, kuram mājoklis piemērotāks.

Irdināšana uzveic nezāles

Viens no darbietilpīgākajiem uzdevumiem bioloģiskajiem lauksaimniekiem ir cīņa ar nezālēm. Tādu rezultātu, kādu zemnieki, kuri lieto ķimikālijas, sasniedz ar raundapu un citām indēm, videi draudzīgi strādājošie lauku ļaudis spēj panākt tikai pēc vairākiem gadiem. Taču neiespējami tas nav, vajadzīga tikai liela neatlaidība. Eglons stāsta, ka vietu, kur tagad atrodas jaunais Meldru augļu dārzs, vienubrīd bija pārņēmusi vārpzāle. Tomēr viņam to izdevies pieveikt, ar kultivatoru regulāri apstrādājot rindstarpas. „Ja visu vasaru vārpatai neļauj augt, tā beigās padodas,” viņš cieti nosaka. Tagad iekoptajās ābeļu rindstarpās dārznieks stāda tulpes un narcises, jo arī puķes viņa sirdij esot tuvas. Zemes apstrādē zemturim lieliski kalpo miniatūrais, bet dārza darbiem pietiekami jaudīgais Čehijā ražotais firmas Farmer traktoriņš, kam varot pievienot gan vagotāju, izmantot arī kausu, kas rudenī ir neaizstājams smago augļu kravu pārvadāšanai.

Kolēģiem, kuri nolēmuši pievērsties puspundura vai pundura augļu koku stādīšanai, Eglons ļauj ieskatīties paša apgūtās ābeļu un bumbieru vainagu veidošanas mākslas noslēpumos. Meldru īpašnieka intensīvi ražojošajā dārza daļā zari ir izlocīti un atsieti tā, ka atrodas gandrīz vienā plaknē. Nākotnē paaugoties un sakuplojot, tie saaugšot tā, ka veidošot kaut ko līdzīgu blīvai sienai. Tā būs pavērsta pret sauli, bet valdošie vēji, veicinot ziedu apputeksnēšanos, tai traukšoties cauri. Arī augļu novākšana rudenī audzētājam nesagādāšot raizes, jo būšot gaužām vienkārša. Kāpnes un kāpelēšana pa tām kļūs pilnīgi lieka. Saimnieks varēšot atnākt ar grozu un ābolus paņemt gluži kā no veikala plauktiem. Ja izdošoties nopelnīt līdzekļus, zaru sienas veidošanai dārznieks iegādāšoties stiepļu pinumu, taču pagaidām iztiekot, zarus atsienot pie koka mietiņiem.

Tornis ar daudzfunkcionālu ievirzi

Atvērto durvju dienas ciemiņiem Egons iesaka, sākot veidot augļu dārzu, jau pašā sākumā izrakt arī pamatīgu dīķi, jo vasarās nekādi nebūšot iespējams iztikt bez laistīšanas. Viņš tā rīkojies, neraugoties uz to, ka kopš kopsaimniecību laikiem netālu no Meldru zemes atrodas plati un dziļi novadgrāvji. „Vēlos būt pārliecināts, ka manā dārzā ražotā produkcija, ko vedu uz zaļajiem tirdziņiem, ir ekoloģiski droša,” viņš teic, paskaidrojot, ka grāvju ūdens ir piesārņots ar dažādām ķīmiskām vielām, kas tur saplūst no malu malām.

Prāvs dīķis lieti noderot, lai vasarā nopeldētos, bet ziemā ledus izmantojams slidošanai. Tad Eglons pie sevis aicinot pagasta bērnus, lai nāk un kārtīgi izvingrina kājas, jo sportošana uz Bārtas tecējuma uzsaluma neesot uzskatāma par drošu. Meldru dīķa vienā galā uzcelta tornim līdzīga būve. Eglons stāsta, ka tas paredzēts dažādiem nolūkiem. Ziemā telpas noder kā ģērbtuves sportistiem, bet vasarā tur žāvē ekoloģiski tīras zāļu un ziedu tējas, uzglabā augļus un no tiem spiež sulas, kuru ražošana saimniecībā ir sertificēta. Turklāt, strādājot augstāk virs zemes, esot pacilāta sajūta.

Dārzkopības tehnikas iegāde un tāpat arī augļu pārstrādes un glabātavas ierīkošana un ekspluatācija krietni patukšojusi lauksaimnieka maciņu. Augļu noliktavu, kas ierīkota norakstītā kuģa refrižeratorā, darbina elektriskā enerģija. Eglons to iedēvējis par naudas rijēju, jo saldētavas darbināšana ziemā prasot vairāk nekā 200 latus mēnesī. Tirgojoties ar āboliem un vīnogām Rīgā vai Liepājā, šo to nopelnīt varot, tomēr jārēķinās, ka rudenī, kad dārzi ir pilni, augļu cenas ir zemas un pie tādiem līdzekļiem, kādi nepieciešami saimniekošanai, tikt neesot ko cerēt. Vairāk nopelnīt iespējams, tirgojot ražu ziemā, taču bez darba ārzemēs galus savilkt saimniecībā būtu neiespējami. No ārvalstīm atvesti arī interesanti augi un atziņas. Tajā skaitā – par melno plūškoku audzēšanu. Tos Eglons sauc par reti vērtīgiem un iedēvējis par svētajiem. „Melno plūškoku ogas ir ļoti ārstnieciskas,” viņš saka. Tās noderot astmas un nieru slimniekiem, kā arī palīdzot cilvēkiem, kas nolēmuši atbrīvoties no liekā svara kilogramiem. Ogas varot gan saldēt, gan kaltēt, gan vārīt ievārījumā un spiest sulā, lai lietotu uzturā augu gadu. Vienīgi lielos daudzumos vienā reizē ēst dārznieks tās neiesaka, jo tad varot sabojāt dūšu. Melnie plūškoki sniedzot labumu arī dārzam, jo ar savu smaržu spējot atbaidīt  kurmjus un kaitēkļus.