| Saimnieks LV KONTAKTI | Žurnāls Saimnieks LV | Žurnāls Dārzs un Drava | Mūsu pasākumi | | |||||||||
![]() |
|||||||||
|
Ceturtdiena, 24. maijs, 2012 Vārdadienas: Ilvija, Marlēna, Ziedone Ieeja reģistrētiem lietotājiem Reģistrēties (bezmaksas)AgronomijaAgroķīmijaLopkopībaMežsaimniecībaZivsaimniecībaZirgkopībaDārzkopībaVideTehnikaBioloģiskā saimniekošanaPārtikaNekustamais īpašumsEkonomika un finansesSabiedrība un politikaEiropas lietasIzglītībaNotikumu kalendārsOrganizācijasPublikācijasKonkursiSaimnieksLV Žurnāls SaimnieksLV Žurnāls Dārzs un Drava Lauku Biznesa Laikraksts Žurnāls Praktiskā BūvniecībaSaimnieks.lv apmeklētāji: 0 lietotāji / 12 viesi Seko mums: ![]() ![]() |
Ceļā uz bioloģisko saimniecību Autors: Zanda Radziņa, Lauku Biznesa Laikraksts Nr. 18, pievienots: piektdien, 02. okt. '09, 18:27 Uz Apes un Gulbenes novada pašas robežas 1,6 hektāri zemes pieder Ozoliņu ģimenei. Ozoliņi – tāds ir arī māju nosaukums, kur dzimta mīt jau ceturtajā paaudzē. Pirms diviem gadiem, kad aizsaulē aizgāja opaps, uz laukiem pārvācās mazdēls ar savu ģimeni. Andris Ozoliņš stāsta, ka vecāki esot tādi īsti pilsētnieki un uz tēva mājām atbraucot tikai nedēļas nogalēs. Turpretī Andris ar sievu Baibu tuvākā laikā cer izveidot mazu bioloģisko saimniecību, kur tiktu audzēti truši, paipalas un vākti augi zāļu tējām. „Nebija lielāka nelaime kā pēc brīvdienām atgriezties pilsētas dzīvoklī,” atceras Andris, kas pie vectēva rāvies katru brīvu brīdi. Astoņu gadu vecumā, kad sastrīdējies ar vecākiem, viens pats no Gulbenes mērojis ceļu uz Ozoliņiem. „Opim toreiz bija vecs traktors, viņš audzēja kartupeļus un ļāva man visu izmēģināt. Man vēl nebija 10 gadi, kad mācēju vadīt traktoru, braucu ar moci un veco Moskviču. Toreiz nesapratu, kāpēc man jādzīvo tajā pilsētā un jāiet skolā. Paldies vecamtēvam, kas mācēja paskaidrot, ka katram nopietnam vīram vajag kārtīgu profesiju. Tā izmācījos par ceļinieku. Tas ir amats, kur darbs ir vēl šodien. Mācību laikā iegūtās zināšanas noder arī savā saimniecībā,” stāsta Andris un piebilst, ka krīze ir skārusi arī viņa nozari, toties ir vairāk laika pievērsties lauku darbiem. Baiba pēc profesijas ir viesmīle, taču pēdējos piecus gadus velta ģimenei – diviem dēliem un vīram, kā arī aktīvi kopj Ozoliņus. „Baiba ir kautrīga, bet liels darba rūķis. Viņa ir tā, kas dara visu, lai, iespējams, jau nākamajā gadā varētu iegūt bioloģiskās saimniecības sertifikātu,” norāda runīgais namatēvs. Kāpēc izlēmāt, ka veidosiet tieši bioloģisko saimniecību? Andris: – Pavisam vienkārši – man un jaunākajam dēlam ir alerģija pret jebkādiem ķīmiski apstrādātiem dārzeņiem. Esam testeris. Ja tirgū tante dievojas, ka tas tomātiņš ir ļoti ekoloģisks, tad mums atliek pagaršot un sekas ir redzamas pēc pārdesmit minūtēm. Pie tam nekas speciāli nav jāveido. Vectēvs tā ir saimniekojis, un tos piecus gadus, kopš mēs esam šeit, zeme nekādu mākslīgo mēslojumu nav redzējusi. Ir zemnieki, kuri žēlojas, ka sertifikāta iegūšana ir ļoti birokrātisks process. Jā, papīru ir padaudz, bet, ja tev ir mērķis, tad tu rēķinies, ka jāpiestrādā. Baiba ir apmeklējusi vairākus kursus, mūsu draugu lokā ir zemnieki ar krietnu pieredzi. Tieši no viņiem iegūstam visvairāk informācijas, ko darīt un kā. Tas cilvēks ir praktiķis, viņš tajā ir iekšā, paspējis kļūdīties – viņš ir labākais padoma devējs. Man šķiet, ka bioloģiskie zemnieki savā starpā ļoti labi komunicē un nekad neliedz padoma. Kāpēc nolēmāt, ka audzēsiet tieši trušus un paipalas? Ganībās bija arī govis, vai uz to netiks likts akcents? Ganībās bija divas mūsējās un divas kaimiņa govis. Tās turam tikai savām vajadzībām. Viena gotiņa tuvākajās dienās dosies uz jaunām mājām. Esmu pētījis tirgu – truša gaļai ir noiets. Pie tam trīs gadu laikā cena nav kritusies. Vai domājat tirgoties arī ar ādām? To gan nē. Tur mums ar kaimiņu ir barters. Viņš nāk talkā ar tehniku, es viņam pretī ādas un arī nedaudz gaļas. Tie, kas audzē gaļas trušus, mani sapratīs, ka to ādas lielā vairumā gadījumu nav izmantojamas nekur tālāk. Kāpēc tieši paipalas? Tā ir Baibas ideja. Viņa vienā seminārā saklausījās, ka paipalu olas var dot pavisam maziem bērniem, ka tās ir daudz veselīgākas par vistu olām. Aizbraucām uz vienu saimniecību tepat Vidzemē, kur audzē fazānus un paipalas. Saimnieki apstiprināja, ka pēc olām tiešām ir pieprasījums. Par biznesa attīstību vēl pāragri runāt, jo tikai sākam veidot putnu saimi. Jūsu izvēlētā trešā nozare Latvijas tirgum nav nekas jauns – tās ir zāļu tējas, ko jau piedāvā vairāki bioloģiskie lauksaimnieki. Kā plānojat izcelties? Man jāatkārtojas un jāsaka, ka tā atkal bija Baibas ideja. Viņa daudz lasa internetā visādas diskusijas – Calis.lv, Mammam.lv, Delfus. Mūsu ģimenes iemīļotā tēja ir piparmētras un liepziedi. Piparmētras audzējam jau četrus gadus, un liepas praktiski ieskauj mūsu māju. Esam patālu no autoceļa, tāpēc tējas ir ļoti tīras. Aizvadītā gada ražu Baiba caur minētajiem interneta portāliem tā notirgoja, ka pašiem pietrūka. Šogad pieprasījums nav krities. Kad būsiet kārtīga bioloģiskā saimniecība, vai nebūs jāceļ cenas? Neviens nevar prognozēt, kāda tad būs ekonomiskā situācija Latvijā. Es uzskatu, ka ikviens strādīgs laucinieks šo krīzi var pārdzīvot. Nebūs peļņa, bet savējie būs paēduši. Es vēl neesmu tāds tirgotājs, lai spriestu par cenu politiku. Taču jūtu, ka ziemā būs nopietni jāapmeklē gadatirgi, lai sapratu, ko cilvēki pērk un kādu cenu var prasīt. Dotajā brīdī mani klienti ir mūsu un vecāku draugi.
|
JAUNĀ tautas aptauja: Žurnāli:
Aptauja Piena iepirkuma cenu kritums Mani nekustina (0)Nedaudz satrauc (2)Esmu pamatīgās sprukās (0)Par to tikai priecājos (1)![]() ![]() |
|||||||