Rūju ģimene no pilsētas uz laukiem izlēma pārcelties pirms trim gadiem, kad gadu vecajam dēlam ārsti konstatēja visas iespējamās alerģijas – pret centrālapkuri, veikalos pirktajiem augļiem un dārzeņiem. Jānim – pēc profesijas ķīmiķim – nekāda lielā alga laboratorijā netika maksāta arī treknajos gados. Viņš piepelnījās ar remonta darbiem. Sieva Anita strādāja par darbmācības skolotāju. Ārsti sacīja, ka puikam ir jāaug laukos. Par Ls 40 000, ieķīlājot dzīvokli, Rūjas atrada Liepu mājas, ar tām pieguļošo hektāru zemes. Pusgadu Jānis pats tīrīja un remontēja, jo māja bija avārijas stāvoklī. Kolēģi brauca talkās. Nekustamo īpašumu cenu pašā lielākajā burbulī ģimene pārdeva savu divistabu dzīvokli Rīgā, nomaksāja bankai kredītu un pārcēlās uz savām mājām. Bez darba un mazākā priekšstata par dzīvi laukos.

„Atceros, ka pirmajā vakarā ar Anitu sēdējām virtuvē līdz rīta gaismai un vienkārši skatījāmies pa logu, bija jūnija sākums,” atceras Jānis. Anita bija izdomājusi, ka nākamajā dienā jārok dobes, jātaisa siltumnīca. „Es sacīju, ka esam nokavējuši, viss jau iestādīts un izdīdzis, bet sieva spītīgi sacīja, ka stādīs un viss,” smejas Jānis. Līdz Jāņiem siltumnīcā bijuši sasēti gan gurķi, gan tomāti. Dobēs burkāni, zirņi, pupas un salāti, arī kartupeļi. Kā apgūt hektāru, kas toreiz šķitis TIK liels, neesot bijis ne jausmas. Anita veiksmīgi dabūjusi darbu Valmierā, Jānis iesaistījies celtnieku brigādē. Gada laikā bērnam netika novērotas nekādas veselības problēmas. Vecās ābeles un ogu krūmi atnesuši labu ražu. „Šis tas izauga arī manos pirmajos stādījumos. Kaut gan siltumnīcā tomātus dēstīju ar grāmatu un lineālu rokā, vienalga sanāca, ka esmu pa tuvu sastādījusi. Kopš tā laika nevienu grāmatu vairs nelietoju,” saka Anita.

Rūju ģimenē pieteicās otrs bērniņš. Jānis celtniecībā pelnīja labi, un atlika laiks, lai atjaunotu saimniecības ēku, kūtiņu un pagrabu. Tika nopirktas vistas. „Mums šķita, ka ar vistām ir visvieglāk, bet sākumā nevarējām olas atrast, tad Anita ieminējās, ka laikam ir vajadzīgs arī gailis. Aiz centības iegādājāmies divus. Kāvās viņi uz nebēdu, un vienu nācās atdot projām, bet vistu ģimenes dzīve bija noregulēta, un olas arī dēja dūšīgi. Pat tik daudz, ka vedu saviem kolēģiem,” stāsta Jānis. Rūjas sākuši turēt arī trušus, bet tie bijuši tik mīļi, ka nav varēts nokaut. Viens no kolēģiem, kam arī ir lauku saimniecība, pushektāra platībā ieteicis iestādīt kartupeļus. Tā arī izdarīts, bet visu pirmo ražu realizēt nav sanācis. Tad Jānis izdomāja, ka stādīs pa šķirnēm – agro, vidējo un vēlo. Viņa vērojumi liecina, ka ekonomiski izdevīga ir agrā šķirne, jo cilvēki ļoti vēlas pirmos, jaunos kartupeļus. Vēl tiekot pieprasīti visi iespējamie – sarkanie. „Laikam domā, ka eksotika,” nosmejas Anita.

Tā divu gadu laikā Rūju ģimene bija izveidojusi mazu saimniecību.

Strādāt tikai sev

Tagad Jāņa un Anitas vienīgā darbavieta ir savas mājas. Nedaudz paplašinātajā mini saimniecībā ir viena govs, piecas cūkas, astoņas aitas un paliela vistu saime. Cūkgaļu un jēra gaļu Rūjas realizē draugiem Rīgā. Arī kartupeļi tiek izpirkti līdz pēdējām. „Pagājušajā gadā bija tā, ka pašiem pat nācās piepirkt klāt,” stāsta Anita. Jānis neslēpj, ka krīzes laika ieņēmumi no mazās saimniecības mēnesī ir ap Ls 400. Tā kā kredītu nav, iztikt var, jo praktiski visa pārtika ir pašiem. Arī lopbarību gatavo paši. Laukiem mēslojumu dod mājlopi. Anita teic – kaut gan iztikšana nav bieza, viņa ir laimīga, ka var pilnībā plānot savu laiku, būtu kopā ar bērniem.

Anitai patīk eksperimentēt. Katru gadu tiek pirktas jaunas tomātu šķirnes. Šogad viņa atklājusi tā sauktās vērša sirdis – lielus, miltainus tomātus ar fantastisku aromātu. Nākamgad šī šķirne noteikti tiks stādīta atsevišķā siltumnīcā tik daudz, lai sanāktu, ko aizvest uz tirgu. Anita izpētījusi, ka vērša sirdīm cena zem 90 santīmiem par kilogramu vēl nav nokritusies. Jautāju, par cik Jānis cer realizēt kartupeļus. Jā, viņš esot lasījis ziņas, ka zemniekiem kartupeļus, iespējams, nāksies pārdot zem pašizmaksas. Viņa klienti Rīgā visi esot gatavi pirkt par 25–30 santīmiem kilogramā. Arī jaunie kartupeļi aizgājuši par minimums 70 santīmiem kilogramā. Kad krīze beigsies, Jānis ir gatavs domāt par paplašināšanos.

Rūju ģimene praktiski visas lauksaimnieku iemaņas ir apguvusi pašmācību ceļā. „Es vienkārši izštukoju, ka tā varētu sanākt un arī sanāca,” saka Jānis. Anita piebilst, ka visas grāmatas ir vai nu pārāk zinātniskas, vai tur publicētie padomi dzīvē nav īstenojami. „Mēs labprāt iegādātos zosis – būtu gaļa, Anita varētu no dūnām šūt spilvenus un segas. Literatūru, kur cilvēkam saprotamā valodā par to kaut kas būtu uzrakstīts, neatradām. Sarunājām, ka aizbrauksim uz vienu saimniecību pie Alūksnes pieredzes apmaiņā. Ļoti trūkst populārzinātniskas literatūras, kur padomu veidā cilvēkiem, kuriem nav lauksaimnieka izglītības, tiktu skaidrotas dažādas lietas,” norāda Jānis. Viņš piebilst, ka tagad laukos īpašumus var iegādāties par smieklīgi zemu cenu un daudzi pilsētnieki ir gatavi pārcelties un sākt saimniekot, lai pabarotu savējos. „Viņiem trūkst ābeces,” saka Anita un norāda, ka ir pilnīgi aplami projektu naudu dalīt tikai tiem jaunajiem saimniekiem ar lauksaimnieka izglītību. „Tas, ka tev ir papīrs, vēl neko nenozīmē. Daudzi bez papīriem saimnieko daudz gudrāk nekā tie, kas beiguši akadēmijas.”