PVN

Ar šāgada jūlija mēnesi paaugstināsies PVN precēm, akcīzes nodokļa likme degvielai un dabasgāzei. PVN tiks paaugstināts no līdzšinējiem 18 % uz 20 %, bet tas paliks nemainīgs (līdz šim 9 %) medikamentiem, medicīnas iekārtām, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, burtnīcām un īres maksai.

Ja prece ir izsūtīta vai pakalpojums izpildīts pirms 1. jūlija, tad neatkarīgi no rēķina iesniegšanas laika tiek pielietots zemāks PVN. Ja nauda par preci vai pakalpojumu ir samaksāta pirms 1. jūlija, PVN ir 18 %. Ja darījums notiek pēc 1. jūlija, tad ir jāpielieto augstāka PVN likme neatkarīgi no iepriekšējās vienošanās vai noslēgtajiem līgumiem.

Bezsvina benzīnam akcīzes nodoklis tagad būs 6220 kronas par 1000 litriem līdzšinējo 5620 kronu vietā, bet dīzeļdegvielai 5787 kronas par 1000 litriem 5165 kronu vietā. Tāpat palielinās arī akcīzes nodoklis dabas gāzei no 157 uz 367 kronām par 1000 m3.

Vairumtirdzniecība

Viens no ekonomiskās situācijas rādītājiem ir patērētāju nodrošinātība, viņu iespēja iegādāties ikdienai nepieciešamās preces. Igaunijas Statistikas dati tirdzniecības jomā nav sevišķi iepriecinoši. Piemēram, vairumtirdzniecības preču tirdzniecības apjoms maijā bija 4,8 mljrd. kronu, kas ir par 16 % mazāk nekā pērn maijā. Preču vairumtirdzniecības apjoma kritumu visvairāk ir veicinājuši rūpniecības un specializēto preču veikali. Tirdzniecības apjoma samazinājums ir skāris tekstilizstrādājumu, apģērbu, apavu un ādas izstrādājumu veikalus, kur tiek tirgotas jaunas preces. Šajos veikalos tirdzniecības apjomi samazinājušies par 23 %. Toties lietoto preču vairumtirdzniecība ir pieaugusi. Diemžēl šo preču tirdzniecības apjoma pieaugums maz ietekmē kopējo vairumtirdzniecības apjomu, jo to īpatsvars no kopējā apjoma ir tikai 1 %.

Patērētāju nedrošība par savu nākotni liek tiem ierobežot ikdienas tēriņus. Patērētāju nodrošinājuma barometra indikators, kuram regulāri seko Igaunijas Konjunktūras institūts, pēdējos mēnešos gan esot nedaudz uzlabojies, bet tas nav veicinājis tirdzniecības apjomu palielināšanos. Pārtikas preču vairumtirdzniecība attiecīgajos veikalos maijā, salīdzinot ar iepriekšējā gada maiju, ir samazinājusies par 9 %, toties aprīlī palielinājusies par 3 %.

Vairumtirdzniecības uzņēmumu uzrādītie tirdzniecības ieņēmumi par maiju ir 5,7 mljrd. kronu, no kuriem preču vairumtirdzniecības īpatsvars ir 85 %. Salīdzinot ar iepriekšējā gada maiju, tirdzniecības ieņēmumi pie pastāvošajām cenām ir samazinājušies par 1/5 daļu, bet, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, palielinājušies par 3 %.

Labklājības cilpā

Igaunijas iedzīvotājiem tagad jāsāk domāt, kur mēs esam, kādas ir mūsu iespējas un kāda būs mūsu nākotne. Mācītājs Ramo Peners: „Uzskatu, ka esam nokļuvuši burvju lokā, kur mūsu laimes izpratne balstās uz naudu, skaistu automašīnu un nekustamo īpašumu. Pēdējos 20 gadus ekonomiskā izaugsme ir bijusi galvenais mērķis Igaunijā un arī citās Eiropas valstīs. Ekonomiskās izaugsmes vilcējspēks ir plutokrātija, un grožus savās rokās tur valstsvīri – pseidopolitikāņi. Šeit var būt arī izņēmumi. Igauņu cilvēks ir izpildītājs gan Lisabonas, gan Māstrihtas, gan citu līgumu dienestā. Lielākais vairums igauņu, apstākļu spiesti, ir kļuvuši par ekonomiskās politikas vergiem, valdošo aprindu marionetēm un pērkamiem manipulēšanas objektiem.

Tā kā Igaunijā trūkst sabiedrības vidusslāņa, tad ekonomiskās krīzes rūgtos augļus nākas izbaudīt tieši zemākajiem slāņiem, kuriem nav bijusi nekāda saistība ar vispasaules problēmām. Bagātnieki vienkārši tagad ir nedaudz mazāk bagāti, tomēr pietiekoši bagāti, lai ekonomiskās izaugsmes samazināšanās brīdī viņiem nebūtu jālauza galva par sava izšķērdīgā dzīvesveida ierobežošanu. Sauklis Tagad mums visiem ir grūti, maigi izsakoties, ir liekulība.

Tiešām grūti ir tiem, kuri gadīgi dara savu darbu, tomēr cerība uz ekonomisko labklājību pazūd nebūtībā. Starp ekonomisko izaugsmi un ekonomisko labklājību nav reālās saites. Ekonomiskie rādītāji palielinājās, prognozes ļāva mums iekļūt gandrīz vai bagātāko Eiropas valstu skaitā, bet šodien redzam, ka realitāte ar visu to ir kliedzošā pretrunā. Mēs esam brīvprātīgi piespiedu kārtā kļuvuši par Zviedrijas un citu valstu banku ķīlniekiem. Nauda gan nesmirdot, bet aizņemtā nauda tiek uzskatīta par sliktu naudu, un tādu, kuriem izdodas dzīvot no uzkrājumiem, nav sevišķi daudz. Maksājot kārtīgi nodokļus un kredītus, melnstrādnieki dzīvo no rokas mutē, tātad iekrājumu radīšana principā ir izslēgta.

Dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem jau 1974. gadā ir labi raksturojis Nobela prēmijas laureāts Fridrihs Augusts fon Haijeks: „Maize šodien un bads rīt.” Jāpiekrīt Vācijas prezidenta Horsta Kehlera un kancleres Angelas Merkelas domām, ka šeit ir darīšana ar uzticības krīzi (tās rezultāts ir finanšu – ekonomiskā un sociālā krīze). Uzticības atgūšana preču apmaiņā, investīcijās un ekonomiskajā kooperācijā ir 21. gadsimta pamatjautājums – dzīvības un nāves jautājums valstu un tautu eksistences nodrošināšanai. Starp bankām uzticības krīze tikai padziļinās un sliktās naudas daudzums palielinās. Vai zelts var slikto naudu pārvērst labajā, ir bankām ļoti grūti risināms jautājums. Cik daudz Igaunijas Bankas pagrabos ir zelta, mēs nezinām. Bonnas Ekonomikas un Sabiedrības institūta direktors Meinhards Migels intervijā laikrakstam Frankfurter AllgemaineZeitung izsakās, ka daudzu valstu ekonomikas vadītāji ir rīkojušies kā narkotiku iespaidā – pieaugums, pieaugums, par katru cenu tikai pieaugums. Atsevišķu uzpūstu burbuļu pārplīšana tirgos ir atgriezusi tos atpakaļ finanšu – ekonomikas realitātē.

Pie tagadējā cilvēku skaita pieauguma pasaulē zemeslodes faunu un floru vairs nav iespējams ekspluatēt līdzšinējos tempos. Kā laikrakstam apgalvo Migels, esam kļuvuši par neierobežotās ekonomiskās izaugsmes ideoloģijas upuriem. Labklājība visiem – ir un paliks kā skaists sapnis. Šodienas izpratnē labklājības palielināšana nozīmē dot priekšroku mēģinājumiem mazināt mirstību, slimības, dabas katastrofas utt. Par praktisku labklājības pieaugumu šeit netiek runāts. Mums par katru cenu nākas izlauzties no šī burvju loka, kur cilvēku laime un labklājība ir saistīta ar mašīnām, mājām un citu kustamo un nekustamo īpašumu. Ir nepieciešams atbalstīt un attīstīt cilvēka garīgo pasauli. Investīcijas ir nepieciešamas kultūrai, izglītībai, ģimenēm un garīgajām vērtībām. Ir skumji, ka ekonomiskās izaugsmes skurbums pieņemas spēkā. Mums nav drosmes un vēlēšanās atteikties no līdzšinējās postošās finanšu – ekonomiskās paradigmas. Mūsu sabiedrībā viss ir pakļauts ekonomikas un plutokrātijas (naudas varas) diktātam. No šī galvu reibinošā karuseļa pēc iespējas ātrāk ir jānokāpj.

Ir nepieciešams kardināli izmainīt mūsu mentalitāti. Briseles prasības un Maskavas draudi nav tas spēks, kas varētu šo procesu iekustināt. Izmaiņām ir jāsākas no pašiem cilvēkiem – no viņu sirdsapziņas atmodas un domāšanas veida pārkārtošanas.”