Liliju ziedos Velta iemīlējusies, kad viesojusies pie radiem Vācijā. Māsīcas mājas dārzā tad ziedējušas tikai rozes un lilijas. Viņa stāstījusi, ka visu pasūta no kataloga un nekādas lielās klapatas ziedi neradot. Radiniece tad uzdāvinājusi vairākus sīpolus un par brīnumu puse no tiem arī uzziedējusi. Lai gan Latvijas profesionālie ziedu audzētāji no Holandes pasūtītos sīpolus vērtē visai nicīgi, Velta Latvijā iegādājusies karalisko jeb balto liliju sīpolus un pārējo pasūtījusi Bakker katalogā. „Žēl, ka pie mums vairs nevar iegādāties tā saukto veco laiku – baznīcas liliju sīpolus. Tie ir liels retums. Karaliskā lilija ir garākā kātā, un arī smarža nav tik reibinoši maiga,” atzīst Velta. Jānis, kas vairāk rūpējas, lai dārzā izaudzētais nestu arī kādu peļņu, jo šogad būs jāiztiek tikai no mazajām pensijām, sievas aizraušanos atzīst. Lilija esot zieds, kas tirgū nekad pāri nepaliks. Uz jautājumu, kur un kā puķes tiek tirgotas, Jānis atbild lietišķi: „Nedēļas vidū braucam uz Jelgavas tirgu, sestdienās uz Bauskas, svētdienās uz Iecavas kapiem.” Velta piebilst, ka nākamgad noteikti pati darinās bēru vainagus un sēru kompozīcijas. Kapu vajadzībām ziedus cilvēki pērkot ļoti. Par konkurenci Jānis skaidro, ka pārdotas tiek parastās dārza puķes, tur gan esot konkurence, bet tieši lilijas tiekot piedāvātas maz. Velta tikmēr smejas, ka vīrs tā stāstot par viņas aizraušanos, ka par savām ogām pat esot piemirsis.

Ar ogām esot bēdīgāk. Sarkanās, tautā sauktas par vīna ērkšķogām, audzēt vairs neatmaksājoties. Tas pērk slikti. Velta mierina, ka esot jau sākusi gatavot ogu želeju – pašiem un bērniem ziemā ļoti noderēšot. Cits noiets esot medus ērkšķiem. To ogas ir palielas kā saulē mirdzošas medus lāses un brīnumaini saldas. Tās tāpat kā lilijas tirgū izpērk visas, kā arī pieņem vienā Bauskas veikalā, kur tiek tirgota zemnieku izaudzētā produkcija. Upeņu noiets pēdējo trīs gadu laikā ir nemainīgs. „Cilvēki pērk ievārījumiem, jo vīrusu laikā upeņu tēja ir neaizvietojama. Vairāki mani klienti ir teikuši, ka papildus ledusskapim iegādājušies saldētavas, lai varētu ziemā uzglabāt svaigas ogas,” stāsta Jānis.

Kalniņi lepojas, ka viņiem nekas nav ņemts kredītā. Pašiem pagrabs lēnām pildās, un ziemā bads nebūšot jācieš. „Tie, kam ir drusku zemīte, kas nav slinki un gatavi ieguldīt darbu, lai kaut ko izaudzētu, nekādos laikos pilnīgā nabadzībā negrims. Jā, mēs arī jūtam krīzi. Līdz šim abi ar sievu strādājām. Es esmu šoferis, viņa skolotāja, bet pēc valdības lēmuma par strādājošiem pensionāriem braukt uz darbu vairs neatmaksājas. Nezinu, kas ar Latviju notiks, kad sāku domāt, paliek ļoti skumji. Visvairāk satrauc tas, kas notiek medicīnā. Es jau sievai sacīju – ja kas, tad esmu ar mieru mirt uzreiz, jo nekad sev nepiedošu, ka manai ģimenei būs jānovelk pēdējais krekls, lai maksātu par zālēm un ārstēšanu,” cieti nosaka Jānis. Velta piebilst: „Mēs domājam, ja būs pavisam traki, tad paņemsim vēl cūku un tad gan badā nemirsim. Mani uztrauc izglītība, šovasar skolas ir pametuši izcili labi pedagogi.” Velta un Jānis jūtas izdarījuši labu darbu. Atrunājuši dēlu no braukšanas uz Īriju. Dēls strādā tēva vietā par šoferi. Jānis Kurzemes mežiem pārdevis savu daļu no tēva mantojuma. Ar iegūto naudu dēla ģimenei, kurā aug trīs mazbērni, pietikšot pusotram gadam. Vai nu tā būšot, ka Latvijā nekas nemainīsies.