---

---

Pie redakcijas apaļā galda tikās LLU Studentu pašpārvaldes vadītāja, pārtikas tehnoloģijas fakultātes 4. kursa studente Laila Ozola, Dobeles rajona z/s Zālītes vadītājs, LLU Lauksaimniecības fakultātes students Jānis Bergmanis, Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma direktors Imants Kupčs, ZM Lauku attīstības departamenta direktora vietniece Astrīda Zarumba, LLU mācību prorektors Arnis Mugurēvičs, IZM Augstākās izglītības departamenta direktora vietnieks Anatolijs Melnis, IZM profesionālās izglītības departamenta direktors Gunārs Krusts un Valsts Kandavas lauksaimniecības tehnikuma direktors Ivars Lasis.

 

Publicējam saīsinātu diskusiju. Pilnu tekstu lasiet žurnāla SAIMNIEKS LV septembra numurā!

 

Jautājums visiem diskusijas dalībniekiem - vai, jūsuprāt, šobrīd lauksaimniecībā ir pietiekams jauno speciālistu skaits? 

Astrīda Zarumba: - Darba devēji apgalvo, ka speciālistu skaits lauksaimniecībā esot pietiekams. Taču vērojama tendence, ka, samazinoties būvniecības apjomam, darbaspēks no šīs nozares aizplūst uz lauksaimniecību. Tas nav risinājums. Jaunie speciālisti ir vajadzīgi tādēļ, ka līdz reālajām darbavietām viņi nenonāk. Studējošo skaits profesionālajās specialitātēs it kā ir pietiekams; jautājums - kur šie absolventi paliek? Darba devēji apgalvo, ka atalgojums lauksaimniecībā esot konkurētspējīgs, tomēr jauniešu vidū nav motivācijas palikt un strādāt laukos.

Arnis Mugurevičs: - Te jārunā par nozares prestižu. Neviena mācību iestāde to nespēs uzlabot, ja valsts neko nedarīs. Pašlaik jaunieši orientējas uz labi apmaksātu interesantu darbu, turklāt rūpīgi seko līdzi tam, kas notiek darba tirgū. Labs piemērs - būvniecība. Pirms pāris gadiem sākās celtniecības bums, un mēs to uzreiz izjutām ar milzīgiem konkursiem uz būvnieku specialitātēm. Šogad toties – pamatīgs kritums. Izglītības tirgus strauji reaģē uz to, kas notiek darba tirgū. Runājot par nozares prestižu, ir veiktas dažādas aptaujas. Nesen laikraksts Izglītība un Kultūra komentēja LU veikto pētījumu, kas tika veikts Labklājības ministrijas uzdevumā. Skaidri un gaiši uzrakstīts – lauksaimniecībā ir agronomu pārprodukcija, un šī tendence saglabāsies 25 gadus. Padomāsim loģiski – nu, kurš pēc šādas ziņas ies mācīties agronomiju? Protams, var jau rēķināt dažādi – viens otrs agronoms savā specialitātē nestrādā jau 20 gadu. Tomēr moderni izglītotu speciālistu noteikti nepietiek. Ikvienam jāpapildina zināšanas, tāpēc jau mēs piedāvājam runājam mūžizglītību.

Astrīda Zarumba: - To, ka agronomu trūkst, pierāda situācija mūsu Lauku konsultāciju un izglītības centrā, kur nevaram nokomplektēt konsultantus.

Jānis Bergmanis: - Darba devēji saka, ka trūkst izglītotu mehanizatoru. Bet ne jau katru varēs apmācīt, jo jaunāko traktoru modeļu ir daudz, un fakultātei nekad nebūs tādu līdzekļu, lai tos nopirktu un apmācītu studentus.

Laila Ozola: - Bet universitātei ir cits uzdevums – te iemāca pamatu, lai cilvēks tālāk strādātu profesijā. Ne visi jaunie studenti nāk no profesionālajam skolām; es, piemēram, atnācu no vidusskolas.

Arnis Mugurevičs: - Uzdevums ir sagatavot vadošos speciālistus, kuri varētu strādāt nozarē un konsultēt arī par moderno tehniku. Tā ir, kā Jānis saka, ka nevienai mācību iestādei nebūs tik daudz līdzekļu, lai nopirktu modernāko tehniku un gadiem to atjaunotu. Šim nolūkam ir dažādi kursi. Vidējās mācību iestādes dod atslēgas sagatavi jeb pamatizglītību. Robus šajā atslēgā tālāk ievīlē darba devējs. Ja jums saimniecībā vajag tādu un tādu traktoru, jāpasūta tālāk kādam, kas īstermiņa kursos traktoristu apmāca. Lauksaimniecībā vajadzīgo speciālistu saraksts mums ir uz četrām lapām, visi - 3-4 eksemplāros. Piedodiet, bet valsts nekad nevarēs sagatavot 3-4 cilvēkus šaurā specialitātē, tā ir utopija.

Gunārs Krusts: - Nezinu statistiku, bet pietiek paskatīties tīri vizuāli, braucot par Latviju un vērojot, kā apstrādāta zeme. Uzreiz var redzēt, kur agronoms strādājis; kur ir kārtīgs saimnieks, kur nav. Mans viedoklis - labu lauksaimniecības speciālistu trūkst.

Izvērtējot reflektantu pieteikumus, kāda aina veidojas par šobrīd pieprasītākajām specialitātēm?

Ivars Lasis: - Lai cik interesanti, šogad pieprasītākā profesija ir lauksaimniecības mehāniķis. Uz 30 vietām Kandavas tehnikumā bija pieteikušies turpat 50 jaunieši. Agrāk mums populārākās bija automehāniķa. pārtikas tehnologa specialitāte. Tā kā mums ir papildus stipendijas no subsīdijām, ko piešķīrusi Zemkopības ministrija, paņēmām visus mācīties gribētājus un nokomplektējām divas grupas. Toties uz agronomiem pieteicās tikai viens. Tā ir viela pārdomām, jo tā notiek jau otro gadu

Imants Kupčs: - Priekuļu tehnikumā lielākais konkurss bija automehāniķu specialitātē, tai sekoja datorsistēmu speciālisti un lauksaimniecības tehniķi. Rēķinoties ar to, ka Zemkopības ministrija bija pieteikusi Izglītības un zinātnes ministrijai uzņemt papildus grupas lauksaimniecības tehnikas specialitātē, mēs nokomplektējām divas grupas. Tas bija iespējams, pateicoties pieminētajai atbalsta stipendijai un papildus finansējumam 70 tūkstošu latu apjomā no ZM jaunas lauksaimniecības tehnikas iegādei..

Kāds ir jauno studētgribētāju vispārējais zināšanu līmenis un erudīcija?

Arnis Mugurevičs: - Šogad lauksaimniecības specialitātēs ir 52 budžeta vietu otrā līmeņa lauksaimniecības studijām, bakalaura programmā - 30 budžeta vietu. Savukārt pieteikumi attiecīgi ir 51 un 36. Problēma ir tā, ka uz klasiskām laukkopības un agronomijas specialitātēm nāk maz studentu, piesakās vairāk uz dārzniecību, uzņēmējdarbību. Turklāt - fakts, ka jaunietis ir iestājies universitātē, vēl nenozīmē, ka viņš to pabeigs. Jo diemžēl tas materiāls, kas mums nāk no vidējām speciālajām mācību iestādēm, ir diezgan slikts. Kaut gan Kārlis Ulmanis savulaik teica – kādi nu tie māli ir, tādi jāmīca, un mēs pūlamies, cik varēdami, diemžēl atbirums ir liels. Topošie studenti nav iemācīti mācīties!

A.Melnis: - Ar vispārējo erudīciju viss ir kārtībā. Ja tā nebūtu, ārzemēs tagad nestudētu vairāk nekā divi tūkstoši mūsu jauniešu. Tomēr pēdējo četru gadu laikā centralizēto eksāmenu rezultāti fizikā, ķīmijā, bioloģijā un matemātikā ir slikti. Tieši dabaszinību priekšmeti kalpo par iemeslu atskaitīšanai.

A. Mugurevičs: - Mēs esam interesējušies, kādus universitātes absolventus gaida darba devēji un rezultāts ir tieši pretējs tam, ko saka profesionālās skolas. Tātad – profesionalitāte ir tikai trešajā vieta, pirmajās divās ir saskarsme un attieksme pret darbu.

L. Ozola: - Protams, jābūt tā, ka tu atnāc uz universitāti jau ar visām pamatzināšanām, lai mierīgi varētu uzsākt studijas. Mums ne vienmēr tā notiek.

A. Mugurevičs: - Lielākā kļūda ir tā, ka skolās ļauj izvēlēties mācību priekšmetu, nevis dod visiem vienādu pamatu. Jaunietis 14 gadu vecumā vēl nezina, ko viņam vajag. Protams, grib tos priekšmetus, kur vismazāk jādara. Tā nu esam dabūjuši to, kas ir.

J. Bergmanis: - Uz manu fakultāti gan nāk tikai tie, kas jau nodarbojas ar lauksaimniecību kopš 13 gadu vecuma. Es jau zināju, ka saimniekošu savās mājās, tāpēc gāju uz Apguldes arodvidusskolu un tad uz universitāti. Tādēļ lauksaimniecības fakultātē mācās tiešām ieinteresēti studenti, un zināšanu līmenis ir labs.

A. Mugurevičs: - Tā ir specifiska fakultāte, jo te tiešām nāk tie, kam jau ir saimniecība. Tās prasības, kas tiek iestrādātas Eiropas finansējuma saņemšanai jauniem zemniekiem, pieprasa zināmu izglītības līmeni. Un tā bija liela kļūda, ka to nenoteica jau 90. gados. Tad varbūt lauki šodien izskatītos savādāk.

Kādas iespējas topošajiem lauksaimniekiem līdzās teorijai apgūt praktiskas iemaņas?

I. Kupčs: - Mums prakses vietas nav problēma. Mēs piedāvājam sertificētas zemnieku saimniecības, kur jauniešiem praktiski pastrādāt. Darba devēji tiešām ir atsaucīgi, gatavi ņemt studentus. Tikai dažkārt nav, ko dot. Dažreiz gada vidū audzēknis pārtrauc mācības, jo visa ģimene dodas uz Īriju. Atgriežoties redzam ierakstu, ka 9. klases programmu dabaszinībās viņš apguvis tikai 20% līmenī. Kas attiecas uz prakses vietām, ir vēl viena problēma – sabiedriskais transports laukos nav tik attīstīts, lai audzēknis varētu nokļūt no mājām uz tuvāko prakses vietu. Pēc visa dzirdēta nerodas iespaids, ka studēt lauksaimniecību šodien būtu prestiža lieta...

A. Mugurevičs: - Mums vēl no padomju laikiem diemžēl iegājies priekšstats – ja tu neko citu nevari, tad ej mācīties profesionālo izglītību.

L. Ozola: - Es gribēju apgūt profesiju, iet uz Kandavu, bet man bija bail – visi teica: nu, ko tu uz to profeni iesi! Tādēļ gāju tālāk vidusskolā.

I. Lasis: - Es gan nepiekrītu. Ja jaunietis pēc Kandavas vai Priekuļu tehnikuma iet uz augstskolu, viņam tas dod papildus bonusu!

G. Krusts: - Nez kāpēc neviens īpaši nebrīnās un nešausminās, kad cilvēks pabeidz vakarskolu, kur ir tāds pats stundu skaits kā profesionālajā skolā.

I. Lasis: - Bet kas tad īsti profesionālajai skolai būtu jādara? Jāmāca kadri augstskolai vai jāgatavo speciālisti darbam?

A. Melnis: - Speciālisti, protams.

G. Krusts: - Tie A,B, C līmeņa saņēmēji, ko redzam centralizētajos eksāmenos, tiek gatavoti augstskolām, pārējie – vairāk darbam. Profesionālo skolu uzdevums nav sagatavot kontingentu augstskolām.

A. Mugurevičs: - Mēs nupat konstatējām, ka pietrūkst strādājošo, profesionālo strādnieku. Līdz ar to skolu uzdevums ir gatavot jaunieti darba tirgum. Par skolas kvalitāti spriež pēc tā, kā absolvents iekļaujas darba tirgū, nevis pēc augstskolā iestājušos absolventu skaita.

G. Krusts: - Kāpēc tie, kas ieguvuši izglītību, nestrādā savā specialitātē?

A. Mugurevičs: - Tāpēc, ka robežas vaļā. Anglijā vai Īrijā var piedāvāt pastāvīgu atalgojumu, kamēr Latvijā – tikai sezonālu algu. Tagad, sezonas karstumā, laukstrādnieks saņem tūkstoti, bet ko viņš saņems ziemā?

A. Zarumba: - Mūsu vēlme būtu redzēt vismaz trīs vietas valstī, kur būtu laba materiālā bāze un kur varētu koncentrēties lauksaimnieku sagatavošana, tādēļ vienojāmies ar Izglītības ministriju un pērn piešķīrām subsīdijas materiālās bāzes nostiprināšanai trim skolām – Višķiem, Kandavai un Priekuļiem. 

Starp citu, vai pa šiem brīvvalsts gadiem stipendiju sistēma ir mainījusies?

A. Melnis: - Jāsaka, ka stipendiju sistēmu augstākajā izglītībā pirms pāris gadiem pilnveidoja, palielinot stipendijas apmēru līdz 70 latiem, bet, diemžēl augstskolai iedalītā stipendiju fonda ietvaros. Līdz ar to pašlaik stipendiju saņem tikai katrs sestais students. Pēdējā gadā ar studentu atbalstu IZM izstrādāja stipendiju koncepciju, kas paredzēja būtiski palielināt kā stipendijas apmēru, tā saņēmēju skaitu. Taču tas no valsts budžeta prasa ievērojamus papildu līdzekļus – 30-35 miljonus latu gadā, tāpēc, ņemot vērā šī un nākamā gada saspringto valsts budžetu, koncepcijas tālākā virzība ir apstājusies.

Kā tad studenti savelk galus?

J. Bergmanis: - Dienā strādāju savā saimniecībā, naktī mācos. Nav tik traki... Lauksaimniecības fakultātē pieejamas dažādas stipendijas, pats esmu izmantojis uzņēmuma stipendiju un vēl vairākas citas.

L. Ozola: - Mācos budžeta grupā, par labām sekmēm vienmēr bijusi stipendija, tagad tie ir 70 lati. Bet ir tiešām daudz stipendiju – Kārla Ulmaņa, Jāņa Čakstes, nozares kompāniju stipendijas - tikai jāmācās.

J. Bergmanis: - Ar darba devēja stipendijām ir tā, ka viņš pats šajos nestabilajos apstākļos bieži vien nezina, kas notiks pēc gada vai diviem. Piemēram, kad sākās piena krīze, es nezināju, kas manu saimniecību sagaida, - šādos apstākļos investēt cilvēkos ir pagrūti. Kā es varu garantēt cilvēkam, ka viņam pēc trim gadiem pie manis būs darbs? Labāk es pieņemu strādnieku, ātri viņu apmācu - man sanāks lētāk. Starp citu, pirms pāris mēnešiem es ministram uzdevu jautājumu – kas es būšu, ja manu nozari likvidēs? Esmu izmācījies, izstrādājis diplomdarbu - būšu mācīts bezdarbnieks? Atbildi tā arī nesaņēmu...

Atkal atgriežamies pie jautājuma par lauksaimniecības studiju prestižu. Kā to paaugstināt un kā iekārdināt jauniešu studēt lauksaimniecības lietas?

L. Ozola: - Jāuzrunā tie jaunieši, kuri ir tālāk no lauksaimniecības – jāparāda, kādas ir iespējas nozarei, jāpārvar stereotipi.

J. Bergmanis: - Pēdējos gados ir tāda lieta kā Agronomu dienas fakultātē. Turp mēs aicinām jauniešus no arodskolām, tehnikumiem, un interese ir! Pieaicinām arī lielākos zemniekus, kuri pastāsta par savām saimniecībām. Tomēr jāteic, ka laukos zemes ir tik, cik ir, un, ja visi sadomās kļūt par lauksaimniekiem, arī nebūs labi. Ekonomiski pierādīts, ka atdeve ir no lielām platībām, ne no maziem lauciņiem.

I. Kupčs: - Mums studētgribētāju pietiek. Galvenais, kā viņus noturēt pie mācībām. Mēs piedalāmies visos apkārtējo pagastu pasākumos, braucam pa skolām, septembrī organizējam izbraucienus pie ražotājiem, janvārī organizējam tikšanos ar profesiju pārstāvjiem. Ir atvērto durvju dienas, stāstam par tehnikumu, organizējam konkursus.

A. Zarumba: - Jau pirms trim gadiem kopā ar IZM un LLU noslēdzām sadarbības līgumu par lauksaimniecības studiju prestiža paaugstināšanu. Pasākumu plāns ir veiksmīgs – strādājam ar Mazpulkiem, Jauno zemnieku klubu, ar subsīdiju atbalstu esam izdevuši bukletus Dzīve laukos, kur popularizējam jauno cilvēku darbību laukos.

A. Mugurevičs: - Sabiedrībai ir jārāda veiksmes stāsti, proti, ka laukos nedzīvo tikai veci cilvēki, ka ir iespējams labi nopelnīt un labi dzīvot. Turklāt jaunos nevar iekārdināt tikai ar naudu. Jauniem cilvēkiem gribas izklaidēties, labi iepirkties, dot izglītību bērniem. Un galvenais – valstij nepieciešama ilgtermiņa prognozēšana. Ir ļoti netaisnīgi uzgrūst šo prognozēšanu augstskolām un pēc tam pārmest, ka mēs nesagatavojam speciālistus.

A. Melnis: - Visi pasākumi ir laba lieta, tomēr galvenais, kas nosaka prestižu, - nozares stabilitāte. Ja palielināsies ražošanas apjomi, perspektīvas, parādīsies konkurētspējīga produkcija, viss būs kārtībā.

G. Krusts: - Pēc būtības profesionāla izglītība ir pasūtījuma izglītība, un katrs, kurš mācās šajās programmās, grib zināt – vai es kādam būšu vajadzīgs? Attīstot profesionālo izglītību, ministrijas un skolas nevar darboties vienas pašas, citādi tas būs ar ļoti zemu lietderības koeficientu. Tādēļ aicinām dažāda ranga veiksmīgus uzņēmējus – nāciet uz skolām un runājiet! Mēs nelūdzam naudu, tikai esiet klāt un ar savu piemēru iedvesmojiet jaunos cilvēkus!

I. Lasis - Mēs reklamējam savu skolu, bet, salīdzinot ar visu lauksaimniecības nozari, tā ir tikai maza kripatiņa pienesuma. Kā jau pareizi tika pieminēts, ārkārtīgi svarīga ir apkārtējā vide. Paskatieties, cik pasta nodaļu, ambulanču un mazo skoliņu nolikvidēts! Tas nerunā par labu dzīvei laukos. Turklāt ir vēl kādā lieta – pašvaldībām būtu jādeleģē zemju pārraudzība un jāsoda par nekoptiem laukiem, jo tad varbūt tie neklātienes zemnieki sarosītos. Un vēl – kad notiek kaut kas slikts, visi mediji par to vien raksta aizgūtnēm. Bet vajadzētu vairāk tos labos piemērus parādīt, lai jaunieši to visu redz un paši izdara secinājumus.

---

---

Ievietot komentāru:

Komentārus var ievadīt tikai Saimnieks.lv reģistrētie lietotāji!