Vai esat apmierināta ar aizvadīto mācību gadu?

Gan jā, gan nē. Esmu apmierināta ar to, ka izdevās labi nokomplektēties. Tas ir pluss, kura dēļ mēs, pasniedzēji, varam priecāties, - ir pilnas budžeta vietas un sajūta, ka jaunieši tomēr vēlas apgūt lauksaimniecību. Paanalizējot pa kursiem, ir sajūta, ka atbirums kļūst arvien mazāks. Cilvēki ir motivēti, viņiem izglītība ir vajadzīga nevis tāpēc, ka kāds pateicis, ka jāmācās, bet, lai vēlāk reāli strādātu. Turklāt šeit ir brīvas budžeta vietas, tāpēc būtu vērts atnākt, lai nebūtu jāmaksā. Gribētu vēlreiz atgādināt - augstākās izglītības galvenais uzdevums ir iemācīt domāt, vēlāk jau mēs katrs redzam, kurā vietā dzīve mūs noliek. Nebūt ne vienmēr tā ir specialitāte, kuru mēs esam mācījušiem. Skatos kaut vai uz saviem kursa biedriem - viņu darba vietas ir tik dažādas; tas tikai priecē, ka viņš ir spējis pārorientēties, spējis iejusties jaunajā vidē un ir pietiekoši labs un zinošs speciālists.

Agrāk budžeta vietu studentiem bija jāatstrādā obligātie gadi attiecīgā profila darba vietā?

Šobrīd tā vairs nav, svarīgākais, ka diploms kabatā. Ja tu spēj atrast citu darba vietu, vari strādāt un būt citas sfēras speciālists, vai arī apgūt cita virziena kursus. Budžeta vietas jau netiek piedāvātas ar noteikumu, ka noteikti jānostrādā kādā noteiktā vietā. Šis noteikums bija agrāk, kad vēl bija lielās saimniecības un bija ļoti liels pieprasījums. Arī šobrīd pēc speciālistiem ir pieprasījums, nevar teikt, ka nav, jo augstskolu nebeidz tik daudz šo speciālistu, cik vajadzētu. Lielāks skaits ir uzņēmējdarbības virzienu studentu, kuri nāk mācīties ar domu veidot savus uzņēmumus; vai arī viņu vecākiem jau ir savi izņēmumi un viņi jau tur strādā. Viens no noteikumiem, kas paredz, ka jāstrādā trīs gadi pēc diploma iegūšanas ir tad, ja students noslēdzis trīspusējo līgumu ar nākamo darba vietu un šobrīd saņem subsīdijas, atbalsta maksājumu no Zemkopības ministrijas - Ls 70 mēnesī. Tad gan viņam ir nosacījums, ka uzņēmumā jānostrādā trīs gadi. Šobrīd no mūsu pilna laika studentiem tādi ir 81. Drīz mēs redzēsim, kā šis princips darbosies dzīvē, - tiem cilvēkiem, kuriem ir bijušas iespējas šos maksājumus saņemt, jau rit otrais gads. Redzēsim, kas notiks – vai viņi tiks pārpirkti, vai līgumi tiks lauzti. Pagaidām mums šādas pieredzes vēl nav.

Kā ir mainījušies konkursi uz vienu vietu atsevišķās fakultātēs un specialitātēs?

Ļoti stabils konkurss ir ekonomikā, socioloģijā. Nezinu, vai tās var nosaukt par topa specialitātēm, vai drīzāk tā ir studentu vēlme mācīties tos arodus, kam galvenokārt pamatā ir humanitārās zinātnes. Tur eksakto zinātņu līmenis ir ļoti minimāls, pat ekonomikā – vienīgi matemātika, nav jāmācās ne ķīmija, ne fizika, ne bioloģija. Savukārt lauksaimniecībā ir jāmācās visas – fizika, bioloģija, matemātika un ķīmija – visi tie priekšmeti, kurus jaunieši vidusskolā nekādi negrib apgūt un no kuriem mēģina visādos veidos tikt vaļā. Apgūst tikai nepieciešamo minimumu. Protams, tie, kuri mērķtiecīgi domā doties, piemēram, uz medicīnu, zina, ka bez ķīmijas neko nepanāks, tāpēc iet bioloģiskā novirziena klasē. Bet būtībā skolās šīs eksaktās klases nemaz nevar nokomplektēt. Un rezultātu var redzēt augstskolās – kur ir studentu pieplūdums, kur var redzēt studēt gribošo vēlmes - sociologi, ekonomisti, žurnālisti. Taču tā ir ļoti normāla parādība - runāt mēs iemācamies jau divu gadu vecumā...

Tas būtu par humanitārajiem novirzieniem, bet, ja runājam tieši par lauksaimnieciskajām nozarēm – kā ir mainījusies studēt gribēšana un varēšana pēdējos gados un šobrīd?

Vienu brīdi vēlme studēt lauksaimniecību bija pavisam vāja. Pēc manām domām, tas saistīts ar situāciju valstī - šobrīd par lauksaimnieku var kļūt jebkurš, neatkarīgi no izglītības. Šobrīd jaunais noteikums par Eiropas finansējumu pastiprinājis vēlmi studēt.

Taču, principā, ja es negribu Eiropas naudas, tad varu kašāties pa savu dārzu, kā vēlos?

Tieši tā, un neviens neko nevar pateikt. Tajā pašā laikā, neviens nesaka, ka var ārstēt dzīvniekus bez vetārsta diploma. Tātad te jau ir noteikta prioritāte. Tāpat mēs neiesim pie zobārsta, kurš ir lauksaimnieks vai būvnieks. Jautājums - ko mēs vēlamies no šiem speciālistiem? Vai tiešām lauksaimnieks var būt jebkurš? Arī augošas un spēcīgas saimniecības vadītājs? Ja tā ir liela saimniecība un cilvēkam ir augstākā izglītība, laba domāšana un menedžera dotības, tad viņš, pieņemot darbā attiecīgos speciālistus, var organizēt savas saimniecības darbību. Viņš nav agronoms, veterinārs vai zootehniķis, bet viņš vada savu uzņēmumu, kurā strādā speciālisti. Taču ne katrs piedzimst par menedžeri, bet arī lauksaimniecībā jāzina likumdošana, juridiskie jautājumi un visa banku sistēma. Vienā cilvēkā to dabūt iekšā ir gandrīz neiespējami, tāpēc, lai būtu liels un augošs uzņēmums, ir jābūt speciālistiem, kas sadarbojas. Var būt sava saimniecība, kura noslēgusi līgumus ar veterināro servisu, ar datu centru, ar atsevišķiem speciālistiem. Šodien, protams, ir saimnieki, kuriem nav lauksaimnieciskās izglītības, bet saimniecība ir nostādīta ļoti augstu.

Cik budžeta vietu paredzēts jaunajā mācību gadā; vai to skaits atšķiras no iepriekšējiem mācību gadiem?

Nē, skaits nav mainījies – 25 vietas akadēmiskajā un 25 vietas profesionālajā programmā. Stabili turamies uz šīm 50 kopējām budžeta vietām; ja redzam, ka citā fakultātē tās nenokomplektējas, tad man iedod vairāk.

Cik liels konkurss šobrīd ir uz vienu vietu?

Mums, lauksaimniekiem, apmēram 1,2-1,3 uz vienu vietu; humanitārajā blokā 3-5 uz vietu. Vislielākais konkurss pēdējos gados ir uz būvniekiem, ainavu arhitektiem – 6-7.

Uz kopējo augstskolu fona – LLU situācija?

Tas, kas, iespējams, attur studēt gribētājus - Jelgavas universitātes tiešā saistība ar lauksaimniecību. Šis vārds, jāsaka, ir kā bubulis. Pasaki cilvēkam lauksaimniecība, un tas uzreiz tiek saistīts ar netīru darbu. Bet lauksaimniecība šodien kļuvusi daudz modernāka, viss notiek augstā līmenī un datorizēti. Mani priecē, ka cilvēki nāk šurp mācīties, sakot - LLU diploms ir prestižs, tāpēc gribu pie Jums studēt! Esmu dzirdējusi, ka Jelgavā sagatavotie ekonomisti vai informātiķi ir ļoti augstā līmenī; tādos brīžos šķiet - mēs varam un spējam konkurēt ar citām Latvijas augstskolām.

Kā LLU studenti izskatās uz pasaules fona?

Visi tie, kuri aizbraukuši apmaiņas programmās, ļoti veiksmīgi nokārtojuši semestra darbus. Jautājums vienīgi - mūsu studenti tiek ļoti dziļi apmācīti teorētiski, taču mums gandrīz nav padziļinātas prakses iespēju - trūkst iekārtu. Kur universitātei ņemt līdzekļus iekārtu iegādei? Ārzemēs, piemēram, iekārtas dod valsts. Tad augstskola var būt augstā līmenī un apmācīt studentus, lai viņi pārzinātu procesus. Kur ir valsts interese mūsu gadījumā? Tas nozīmē - tam apakšā ir privātas intereses. Kā tas normālā demokrātiskā valstī var būt? Laikam jau šī demokrātija ir tikai uz papīra.

Vai intereses atdzimšana par universitāti un mācību programmām var liecināt, ka ar mūsu lauksaimniecību nav tik slikti, kā runā?

Es gribētu teikt, ka ar lauksaimniecību nedrīkstētu būt slikti – valstiskā līmenī.

Bet, paraugoties uz šā brīža situāciju, ir tāda sajūta, ka slikti ir vēl pārāk maigi teikts. Jautājums - vai pati valsts mērķtiecīgi gremdē lauksaimniecību, vai cilvēki ir atmācījušies saimniekot?

Cilvēki nav atmācījušies saimniekot - tie cilvēki, kuri ir saimniekojuši, tie arī saimnieko. Kas notika? Cilvēki iekrita tādā kā eiforijā ar šiem kredītiem, ar to, ka tiešām ļoti lielais cenu kāpums produkcijai lika domāt, ka tā varētu noturēties ilgus gadus, kaut gan tam īsti pamatojuma nebija. Ja analizētu tirgus situāciju, vajadzēja saprast, ka tā nebūs, jo mēs nevaram pārlekt cenas augstāk nekā tas ir Eiropas līmenī. Eiropas tirgus nepārtraukti svārstās – kāpumi un kritumi, tāpēc cerēt uz tik augstu un stabilu cenu nebija īsti prātīgi. Vajadzēja saprast, ka tā būs tikai kādu brītiņu, kamēr piena pietrūka un valdīja eiforija, jo Austrumu valstis sāka izmantot piena produktus, kas mums deva iespēju ražot ļoti daudz... Otrs jautājums – vai ir pietiekami sakārtots tirgus?

Bet vai nebija tā - bija pieprasījums, taču Eiropā kāds regulētājs nospieda pāris slēdžu un piegrieza mums iespējas piena nozari izveidot tādu, kādu mēs būtu gribējuši?

Tas ir jautājums par to, cik mēs paši esam varoši. Latviešu lielākā problēma - mēs vienmēr esam skatījušies citu mutē. Ja mute pasaka, ka tā jādara, tad, īpaši neapspriežot, mēs paklausām. Nē, mēs pat lasām no lūpām vēl neizteikto. Tā jau tikai saka, ka Eiropa un Eiropas valstis ir tās, kas visu nosaka un ka jāmācās no viņām. Bet mūsu cilvēki no ministrijām taču brauc uz Eiropu un skatās, kādi ir viņu noteikumi. Un, ja atbraucot, viņi paši saka, ka tur nemaz tā nav, tad kāpēc pie mums tā ir? Varbūt tomēr - izglītības trūkums?

Jā, mums persona var būt Pārtikas un veterinārā dienesta priekšnieks, pēc tam ministrs, kurš izdomā ieviest jātnieku policiju...

Tas ir tas, – ja āzis ir par dārznieku, nevar gaidīt dārzā skaistus ziedus. Mums ir tāda dīvaina valsts, kur nav noteikts, kas ir kurš un kurā vietā viņš var būt. Nav īsti skaidrs, kurš ir noteicošais, kas nosaka, kāpēc tieši šis cilvēks ieņem konkrēto amatu. Mums ir partiju spēles un koalīcijas nevis profesionālisms. Tamdēļ mēs šobrīd esam tādā situācijā, kādā esam. Manuprāt, mēs latvieši esam tik bezgala mierīgi - nav saprotams, kam jānotiek, lai mēs beidzot kaut ko sāktu pieprasīt no savas valdības!

Vai šī brīža situācijā, kad valdības vīri saka - būs krīze! - un lauksaimniecība nonākusi tur, kur tā ir, Jūs būtu ar mieru piebiedroties cilvēkiem, kuri ar grābekļiem un dakšām ietu piketēt pie Saeimas nama?

Es droši vien neietu, jo manā skatījumā tā ir tikai ārēja izpausme un galēja rīcība, kas neko neatrisina.

Bet pieninieki izgāja ielās...

Jā, izgāja, bet būtībā tas, ko viņi panāca, nav risinājums ilgtermiņā. Tas ir tā – šodien iznācu, šodien dabūjām.

Vai mūsu valdībai nav tā - tiklīdz kāds sāk skaļāk bļaut, viņi sāk arī kaut ko dzirdēt?

Bet varbūt tomēr jārunā visu gadu, nevis jāiet bļaut?

Bet, ja visu gadu nedzird?

Tad jādomā, kāpēc nedzird? Varbūt tomēr - nav, kas runā? Ļoti interesanta situācija - mums ir LOSP... Viņiem vajadzētu runāt, bet vai viņi runā?

LOSP atsauca savu pārstāvi no Briseles...

Tur jau tā lieta. Kurš tad runās? Jebkurā gadījumā - ja nav cilvēku, kuri var aiziet un pamatot, jārīkojas. Varu pateikt vienu lietu – katrā komandā vienmēr ir viens līderis, divi nevar būt, tad komanda šķeļas un izveidojas divas komandas, katra ir savā pusē.

Ideālā situācijā formālais un neformālais līderis ir viens un tas pats.

Šī brīža jautājums ir par to - vai komandas vadītājs runā ar savu komandu? Ja viņš iet ar komandas viedokli, ne tikai ar savu personīgo, tad šī komanda spēj darboties veiksmīgi.

Piensaimniecību pirms pāris gadiem izvirzīja kā prioritāti, bet nu pamazītiņām beidz nost...

Šis atkal ir politiski divpusējs jautājums - ir lauku attīstība un ir lauksaimniecības attīstība. Tās abas nav viena un tā pati lieta. Lauku attīstībā es pilnīgi piekrītu – ir jāatbalsta ceļa infrastruktūras attīstība, jo citādi cilvēki neies laukos dzīvot. Tad mums lauki paliks tukši. Bet vai lauksaimniecība būt tā nozare, kurā būs ļoti daudz strādājošo? Tā noteikti nebūs, jo mēs to redzam jau šobrīd Eiropā - nebūs mazās saimniecības, tās, kuras varēs izturēt nodokļu slogu. Mazās saimniecības var būt kā blakus avots, kā papilddarbs, strādājot algotu darbu. Tāpēc te nebūs runa par mazām saimniecībām. Runa ir par normālām, dzīvotspējīgām saimniecībām, kuras pašas vēl paņems strādniekus, kas viņu labā strādās. Tās ir tādas saimniecības, uz kurām Latvijā ir jāvēršas. Mēs nevaram runāt par piecu, triju vai divu govju saimniecību – ko viņi var nopelnīt?

Bet ko viņiem darīt?

Te ir tā situācija, es uzskatu, ka tā ir lauku attīstība. Tā nav lauksaimniecības attīstība, jo tā nav lauksaimniecība.

Tad ir jābūt alternatīvām!

Jā, protams. Tāpēc vajadzēja būt divu virzienu domai – kā attīstīt šo lauku sētu un kā attīstīt lauksaimniecību.

Lauku sēta kā dzīves vieta un lauki kā dzīves veids?

Jā, un te ir jautājums - ko darīt tiem cilvēkiem, kuriem nav otras darba vietas. Ko darīt ja vīrs, piemēram, strādā saimniecībā? Kur strādāt sievai, jo kādam ienākumu avotam ir jābūt? Tas nozīmē, ka šāds divu virzienu princips ir jāatstrādā. Runājot par piensaimniecību – tā būtībā ir gandrīz vienīgā nozare subsīdiju nolikumā, kurā maksā par govi kā tādu, nenosakot ne izslaukuma līmeni, ne ko citu, tikai par pārraudzību. Bet, atvainojiet, ja subsīdiju nolikumā teikts par selekciju! Tad, piemēram, aitkopībā ir Ls 40 par aitu, vairāk nekā govij, bet cik aitas saņem no visiem Ls 70 000? Pat ne desmito daļu. Bet govis? Paņemam desmito daļu no govīm un izdalām tos miljonus, kas ir iedoti. Visi būtu priecīgi. Nebūtu jāraud par piena cenu un kredītiem. Visiem varētu samaksāt. Tad varbūt tādā virzienā vajadzēja strādāt? Tad nebūtu jāuztraucas un nebūtu jāsaka – ko nu?! Pagājušajā gadā es biju ministrijā un teicu – iestrādājiet subsīdiju nolikumā, ka govis saņem subsīdijas no 5 000 kg, tāpēc, ka valstī vidējais izslaukums ir vairāk nekā 5 000 kg gadā. Bet tagad atbalstu saņem pat govis ar 3 000 kg izslaukums. Par ko? Viņiem ir kādi kredīti? Viņi pērk govīm piedevas? Kāda piena pašizmaksa? Kāpēc viņi raud? Es neredzu vajadzību pēc tādām govīm.

Spiediens no piena pārstrādātājiem bija jūtams tieši mazajām saimniecībām un tas ir saprotami, jo nav nekādas intereses. Šobrīd piena kombināti koncentrējas nevis uz tuvējām saimniecībām, bet uz tām, ar ko viņi var noslēgt līgumu. Ir tā, ka viens un tas pats rajons tiek apmeklēts no visiem piena kombinātiem. Tā ir naudas mētāšana - braukāt visām mašīnām pa vienu un to pašu rajonu ik dienu. Tad mēs brīnāmies, ka pienam nav cenas. Ja viņi uzrēķina degvielas izmaksas, šo pienu vairs nevar pārdot. Bet zemnieks cieš.

Runas par to, kāpēc piena kombinātos piena iepirkuma cena ir tik zema, bija jau pirms septiņiem gadiem. Toteiz pamatojums skanēja - jāsagatavojas Eiropas standartiem. Bet cik gadus gatavosies? Kas tad tur notiek - katru dienu mainās standarti vai jāiepērk jauna tehnoloģija? Vienreiz būtu uztaisījuši standartus un pateikuši – lūk, tagad mēs par šādu cenu varam iepirkt un varam pelnīt. Bet nē - visu laiku ir izmaksas un uzlabojumi.

Tāpat ražotāju esamība pārstrādes uzņēmumā ir tā joma, kas arī izslīdējusi no mūsu rokām. Ja tu esi klāt, tu spēj kontrolēt situāciju kaut nedaudz. Tie paši vācieši saka - arī viņiem šobrīd ir krīze, bet viņi tomēr mēģina izlīdzināt starpību, lai neciestu ražotāji. Jo viņu politika ir ļoti pareiza – jo, ja nebūs ražotāja, tad nebūs arī pārstrādātāja. Mums izskatās, ka nevienu īpaši neinteresē tas, ka ražotāja nebūs.

Pārstrādātāji varbūt domā tā - mazie piena ražotāji iznīks, paliks tikai lielie?

Bet arī lielajiem cena samazinās! Mazie vispār atrodas kritiskā situācijā – ja Latgales pusē pienu iepērk par Ls 0,08 – Ls 0,09, ir neiespējami saražot pienu pie šādām degvielas, minerālmēslu cenām. Runājot ar Kurzemes zemnieku, kurš nav ņēmis kredītu, pats audzē graudus un kuram piena pašizmaksa ir Ls 0,14, viņš saka - zemāk nav iespējams! Tad par astoņiem santīmiem litrā vispār vairs nav jēgas iet uz kūti un slaukt govi, tas absolūti neatmaksājas.

Pārsteidzoši, mēs saprotam, ka Latvijā lauksaimniecība ir ražojošā nozare, bet īstenībā esam visu jau nobeiguši. Palikusi tikai zāles lopbarība. Tas ir briesmīgi, es nespēju iedomāties, ka Latvijā nebūtu dzīvnieku. Aizbrauciet uz Spāniju – viņiem ir melna zeme un pa to kustas dzīvnieki. Visi strādā, pienu slauc, sierus ražo, neviens nesaka, ka likvidēs lauksaimniecību. Un mēs - vispār nestrādāsim? Nevaru iedomāties, ka Latvija nespētu apgādāt sevi ar pārtiku.

Kā lai saglabā lojalitāti Latvijā ražotiem produktiem, ja tie ir dārgāki nekā ievestā produkcija?

Jāsaka, ka cenas ir grandiozas – gan mūsējās, gan importa. Cita lieta - cilvēki īsti neizprot subsīdiju nozīmi. Visi saka – jā, zemnieki visu laiku tiek subsidēti, bet īstenībā subsīdijas tiek dotas pilsētniekiem. Tas ir mehānisms, lai spētu noturēt cenas tādā līmenī, lai mēs spētu preci nopirkt. Ko labāk? Palielināt katram cilvēkam algu par Ls 10 vai šo naudu salikt vienā katliņā un ieguldīt lauksaimniecībā? Latvijā ir 2,3 miljoni iedzīvotāju - diez vai tie Ls 10 katram ļoti daudz ko nozīmēs, bet 23 miljonu latu lauksaimniecībā būtu vismaz kaut kāds atbalsts. Diemžēl šobrīd kopējais viedoklis šobrīd ir tāds - rauj tas, kurš var paraut. Un tas, kurš dabūs kumosu, tas arī būs paēdis.

Jūsu viedoklis par zemkopības ministra darbību? Vai Jūs pieprasītu ministra demisiju?

Pilnībā to NEatbalstu. Ja pieprasām, tad pieprasām visas ministrijas, nevis tikai ministra demisiju. Tad mainām visu un taisām no nulles, atlaižam no darba arī visas ministrijas satelītiestādes - visu komandu. Tāpat kā es šeit nesēžu viena un vienpersoniski nepārstāvu fakultāti. Mums katram atvēlēts konkrēts laiks konkrētā vietā un tas, kā mēs to piepildām, ir uz mūsu sirdsapziņas. Tāpēc varam tikai un vienīgi nožēlot, ka ministram nav labas komandas.

Hipotētiski runājot, Jūs varētu sevi iedomāties darbā Zemkopības ministrijā?

Jā, varētu. Mēs daudz esam par to runājuši ar ministrijas cilvēkiem. Bet tur ir ļoti grūti strādāt.

Un kurā nišā?

Protams, visā, kas saistīts ar lopkopību. Nekādi nemēģinātu kāpt ne savā laivā – laukkopībā, dārzkopībā. Lai gan šobrīd vadu Lauksaimniecības fakultāti, nevaru sevi uzskatīt par speciālisti šajās jomās. Esmu daudz dārzkopībā strādājusi kā diletante, audzējusi tomātus, dažādus darbus darījusi, lai nopelnītu naudu, bet to mēs visi esam darījuši...

Kāds būtu Jūsu jautājums zemkopības ministram Mārtiņam Rozei?

Kādu viņš redz lauksaimniecību pēc desmit gadiem? Uz to es vēlētos zināt atbildi, jo uz tā balstās mūsu lauksaimniecības izglītība. Mēs šodien uzņemot studentus, gatavojot speciālistus nākotnei. Politika nevar mainīties pa pusgadam, politikā jābūt nospraustiem mērķiem. Var mainīties uzdevumi – šodien varam domāt, ka tas ir aktuāli, bet rīt prioritātes var pamainīties, taču mērķis un virziens nedrīkst mainīties.

Kādu redzat Latviju 2013. gadā?

Ļoti grūts jautājums. Ja 2013. gadu varētu uzskatīt par nulles punktu, tad es teiktu - mums būtu jāstrādā ļoti daudz, lai tajā gadā no tās nulles varētu pieklājīgi atsperties un strādāt uz priekšu. 2013. gadā mums jābūt vienā līmenī ar visām Eiropas valstīm, izlīdzinošais periods būs beidzies. Ko es redzu Eiropā? Lielos ražotājus – 500 govis, 1000 govis, 1000 aitu mātes. Viņi gaida 2013. gadu, kad tiks atceltas kvotas. Kā viņi teica – tad mēs jūs varēsim mazgāt pienā. Tad, lūk, uz to laiku arī mums ir jābūt gataviem, mums jāspēj konkurēt ar viņiem; mēs nevaram čammāties. Kā būs tad - vai valstiski būs noteikts, ka Latvija ražos savu produkciju saviem iedzīvotājiem, bet to, kas paliks pāri – eksportēs? Vai tomēr Latvija stāvēs maliņā, un mēs rāmi gaidīsim, kā mūs patiešām aplies ar Eiropas pienu un pat varbūt tajā noslīcinās?

Publicēšanai sagatavojusi Sabīna Alta-Rinča.