Vārds pelargonijatulkojumā no grieķu pelargos nozīmē stārķis, tā norādot, ka augu īpatnējie, garenie augļi līdzinās stārķa knābim.

Pelargoniju dzimtene ir Dienvidāfrika, kur savvaļā ir ap 250 to sugu. Tāpēc saprotams, kāpēc pelargonijām patīk silta, saulaina vieta ar mērenu un vienmērīgu mitruma daudzumu.

Eiropā pelargonijas sāka audzēt 16. gadsimta beigās – 17. gadsimta sākumā. Pirmās telpās audzētās pelargoniju šķirnes bija lieli krūmi ar daudziem maziem ziediņiem.

Latvijā pelargonijas ir telpaugi, kurus vasaras mēnešos, pavasarī pēc salnām un rudenī pirms tām var stādīt dārzā dobēs, balkonkastēs, dažādās augu kompozīcijās, kā arī izvietot ārā tāpat ar visiem podiem. Zem atklātas debess nav ieteicams stādīt pelargonijas, kurām lielajā ziedu čemurā ir pildīti ziedi, kā arī liela diametra ziedaugus – ja bieži līs, sapūs. Nodrošinot izcilus audzēšanas apstākļus, atsevišķām pelargonijām augļi arī telpā var nogatavināt dīgstošas sēklas.

Gandreņu dzimtas(Geraniaceae) plašo un daudzveidīgo pelargoniju ģinti dala vairākās grupās, kuras lielākoties atšķiras pēc izskata. Visu pelargoniju sugu, šķirņu un hibrīdu augi ir mūžzaļi un daudzgadīgi.

 

Efejpelargonijas – Pelargonium peltatum

Sauktas arī par nokarenajām pelargonijām. Spēj izaudzēt pat 1,5 m garus, vijīgus dzinumus. Lapas atgādina efeju – tās ir gaļīgas, trauslas un viegli lūst. Ziedu pildījums, forma un krāsa katrai šķirnei ir atšķirīga. Nokarenās pelargonijas labi iederas balkonkastēs, atsevišķos iekarināmos podos, kā arī kopējos stādījumos ar citiem augiem. Ļoti populāras.

 

Joslu jeb zonālās pelargonijas – P. zonale

Kompaktos, nelielos krūmus samērā bieži izmanto apstādījumos, stādot dobēs, kā arī dekoratīvās kastēs kopā ar tādiem viegli audzējamiem telpaugiem kā hlorofīti (Chlorophytum).Lai gan čemurā ir daudz ziedu, ziedneši ir stingri un noturīgi. Augot balkonkastes horizontālajā daļā, labi papildina efejpelargoniju vertikālo stādījumu. Populāras.

 

Lielziedu pelargonijas – P. grandiflorum

Skaisti, karaliski augi, kas izceļas ar pamatīgi zarotu stumbru (no pašas apakšas) un 3–6 cm diametra ziediem. Var izaugt 60–80 cm augstumā un tikpat arī platumā. Šīs pelargonijas pie mums ārā neaudzē, jo lielie ziedi ir neizturīgi pret vēju, lietu un paši augi necieš temperatūras svārstības. Lielziedu pelargonijām ziemas mēnešos jānodrošina līdz 15 °C silta telpa, citādi neieriesīsies nākamā gada ziedpumpuri.

 

Pelargoniju grupa ar raiblapainiem augiem

Lapas ir divkrāsainas vai trīskrāsainas – vainīgs daļējs hlorofila iztrūkums. Lai šāda izskata pelargonijas spētu pilnībā parādīt savu lapu skaistumu, vēl neizplaukušos ziedus izkniebj. Var ziediem ļaut ziedēt, tikai tad mazinās lapu dekorativitāte.

 

Sukulentās pelargonijas

Pie mums audzē sukulentās (jeb šķautņu) pelargonijas, kurām lapas un stumbri ir biezi un gaļīgi. Arī šīs pelargonijas neieteic audzēt ārā. Labāk jūtas ļoti gaišās, saulainās, sausās un siltās telpās, kur var regulēt temperatūras, laistīšanas un mēslošanas režīmu.

        

Smaržīgo pelargoniju grupa

Šādi retro tipa sīkziedu pelargoniju krūmi ar nelielām lapām un sugai raksturīgo rožu, citrusu, piparmētru u. c. aromātu var izaugt pāri par metru gari un sasniegt aptuveni tādu pašu diametru. Smaržīgo lapu pelargonijas ne tikai izdaiļo telpas, bet arī attīra tajās gaisu, jo lapām ir izteiktas fitoncīdas īpašības. Krūmus kustinot, lapu izdalītā smarža pastiprinās, tādēļ alerģiskiem cilvēkiem vajadzētu izvērtēt, vai audzēt šos augus savā tuvumā. Pārmērīgā devā specifiskais pelargoniju aromāts var izraisīt galvassāpes un citus netīkamus simptomus, bet mazā devā atslābina. Savukārt gaistošās ēteriskās eļļas pelargonijas un blakus esošos augus daļēji pasargā no kaitēkļiem.

Gan telpās, gan ārā audzē P. graveolens, P. papilionaceum, P. tomentosum, P. capitatum u.c. sugas.

 

Miniatūras formas pelargonijas

Pasaulē kā telpaugi tiek audzētas arī miniatūras formas pelargonijas, bet tās pie mums vēl nav ieviesušās.

 

Audzēšana

Ja pelargonijas visu gadu saņemtu vajadzīgo gaismas devu, tās varētu ziedēt un augt nepārtraukti visu gadu. Ziemas mēnešos mūsu platuma grādos gaismas ir maz, tādēļ augiem jāatpūšas. Ja pelargonijām nepietiek gaismas, jāpazemina gaisa temperatūra, lai bremzētu auga intensīvu augšanu un nepieļautu dzinumu stīdzēšanu.

Oktobrī, novembrī pelargonijas jāapgriež, jo ziedi veidojas uz jaunajiem dzinumiem. Cik daudz nogriezt, atkarīgs no pelargonijas izskata. Ja nepieciešams, pelargoniju var apgriezt par 3/4, var uz pusi saīsināt dzinumus vai nogriezt 1/3 auga – jebkurā gadījumā ataugs kupls, daudzdzinumu eksemplārs.

Bieži rodas jautājums, vai apgrieztajai pelargonijai jābūt ar lapām vai ziemas mēnešos jāpaliek bez tām? Ja pelargonijai pēc dzinumu apgriešanas paliek lapas, tad tām arī jāsaglabājas. Ja pelargonija ir daudzgadīga, ar pārkoksnējušos stumbru, tad, protams, lapu tur nav, tātad augs spēs iztikt arī bez lapām. Ja, piemēram, rudens pusē augu ir pamatīgi apsēdušas baltblusas, tad, lai izbēgtu no kaitēkļiem, viens no videi nekaitīgākiem paņēmieniem ir apgriezto pelargoniju nolapot (salasa arī visas sakaltušās, sīkās auga atliekas, noņem zemes virskārtu). Februārī, atsākoties pelargoniju augšanai, lapas ataugs.

Pelargonijām ir vajadzīgs daudz saules un svaiga gaisa. Teicami augs dienvidu puses balkonkastēs, kuras piestiprinātas pie balkona malas, jo pat karstajā pēcpusdienas saulē tās apvējos dienvidu vējš. Pie balkona iekšējās sienas novietotām pelargonijām var apdegt jaunie dzinumi, izbalot lapas utt., jo vējš tur netiek klāt un tās burtiski cepinās saulē.

Parasti pelargonijas pavairo ar lapainiem galotnes un stumbra spraudeņiem. Spraudenim jābūt ar diviem lapu mezgliem, no kuriem viens (bez lapas) tiek iesprausts substrātā, bet otrs (ar lapu) paliek virs augsnes. Pelargoniju spraudeņus sprauž sekli. Var izmantot arī spraudeņus ar vairākiem lapu mezgliem, piemēram, divi lapu mezgli zem zemes, viens ar lapu – virspusē. Atkarībā no šķirnes, sugas, hibrīda pelargonijas spraudenis apsakņojas divu četru nedēļu laikā.

Spraudeņu sakņošanai ieteicama ar perlītu sajaukta bagātināta kūdra (ar viegli skābu reakciju). Spraudeņus sakņo gaismā, siltumā, ap 20–22 °C temperatūrā, apklājot ar gaismas caurlaidīgu, bet gaisa necaurlaidīgu polietilēna plēvi. Nedrīkst aizmirst spraudeņus sakņošanās laikā vēdināt un noslaucīt no polietilēna plēves iekšpusē izveidojušos kondensātu. Ja gaisa mitruma par daudz, spraudeņi var sākt pūt.

Ja pelargonijas audzē kā viengadīgu kultūru, tad augus var stādīt un audzēt kūdras substrātā. Ja pelargonijas audzē daudzus gadus, tad augi jāstāda trūdvielām bagātā augsnē (velēnu, lapu zemes), kur kūdra tiek izmantota kā piedeva. Daudzgadīgās pelargonijas pārstāda katru gadu pēc miera perioda – februārī, martā. Jaunā augsnē augus var stādīt arī rudenī pēc apgriešanas.

Intensīvas augšanas periodā – no agra pavasara līdz vēlam rudenim – pelargonijas laista bagātīgi. Nekādā gadījumā nepārliet! Pelargoniju sakņu kamolam jābūt vienmērīgi mitram, augsnes virskārtai ir labi jāizžūst, lai augi saņemtu nākamo ūdens devu. Laistāmajam ūdenim vajadzētu būt istabas temperatūrā un viegli skābam.

Nepiemērotos audzēšanas apstākļos – nepietiek gaismas, krasas temperatūras maiņas, caurvējš, auksts ūdens u.c. faktori – pelargonijas nomāc baltblusas, laputis, tīklērces. Pelargonijas cieš arī no daudzām puvēm, ko izraisa šie nepareizie audzēšanas un kopšanas apstākļi.

Pelargonijas no pavasara līdz rudenim bagātīgi jāmēslo, lai augi nepārtraukti ziedētu. Mēslojumam jābūt attiecīgi sabalansētam. Devas un sastāvs atkarīgs no tā, kādas pelargonijas mēslo – zaļlapainās, raiblapainās, sukulentās u. c.