Raksturs jeb audzēšana

Papardes nav ziedaugi – auga skaistums ir koncentrēts dažāda izskata un formas lapās un virszemes sakneņos. Visas papardes ir daudzgadīgas un mūžzaļas. Tām netīk augt tiešos saules staros, patīk pastāvīgs mitrums sakņu kamolā, nedaudz mitrs gaiss, 18–20 °C temperatūra un trūdvielām bagāta, viegla augsne ar skābu vidi. Lielākā daļa paparžu ir epifītaugi, kuru saknes necieš sablīvētas, smagas, slapjas augsnes. Tām vajadzīgi viegli ūdens un gaisa caurlaidīgi substrāti.

Papardes jālaista ar mīkstu istabas temperatūras ūdeni. Nekādas ilgstošas mērcēšanas! (Uz paliktņa nedrīkst ilgi stāvēt ūdens.) Citādi lapas sāks brūnēt un birt. Ja paparžu lapas miglo, tad tikai ar mīkstu ūdeni. Kaļķainais, ciets ūdens atstās uz tām baltas, cietas nogulsnes, kas ar laiku var traucēt atvārsnīšu mehānisma funkcijas.

Papardēm der neziedošajiem telpaugiem domātie mēslojumi. Nekādā gadījumā nedrīkst lietot ziedošu augu mēslojumu.

Papardēm ir maz kaitēkļu, parasti augus apdraud bruņutis, kuras vispirms apmetas lapas apakšpusē, kur tās grūti pamanīt. Atšķirībā no citiem telpaugiem papardes ir ļoti jutīgas pret ķīmiskiem kaitēkļu apkarošanas līdzekļiem. Tādēļ labāk bojātās lapas pilnībā nogriezt, bet, ja nepieciešams, bruņutis mehāniski nomazgāt ar 40 % spirta šķīdumu.

        

Nefrolēpes – Nephrolepis

Visplašāk telpās audzētās papardes, tautā sauktas arī par istabas papardēm. Apbrīnojama dažādība – no 15–20 cm augstiem augiem līdz pat 1,5 m garu lapu papardēm. Pēc statistikas datiem, Holandē, kas ir šo augu ražotājvalsts, katra trešā pārdotā paparde ir nefrolēpe. Ļoti daudz šķirņu izveidotas no pacilās nefrolēpes (N. exaltata). Bieži sastopamas sirdslapu (N. cordifolia), divzāģzobainā (N. bisserata) nefrolēpe u.c., kā arī to šķirnes, piemēram, ‘Plumosa’, ‘Roosweltii’, ‘Fluffy Ruffles’, ‘Teddy Junior’, ‘Whitmanii’, ‘Smithii’ u.c.

Nefrolēpju īsie un vertikālie sakneņi vislabāk aug platos un lēzenos, ne pārāk dziļos traukos – podos. Platas virsmas podā papardes lapas izvietotas brīvi, nav saspiestas un var graciozi pārkarāties pāri tā malām. Nefrolēpēm veidojas bezlapaini, zvīņaini virszemes dzinumi – stīgas, kuras, saskaroties ar augsni, iesakņojas un veido jaunas papardes. Parasti telpās podos audzēto nefrolēpju stīgas nokarājas brīvi uz leju. Papardei nedrīkst nogriezt visas stīgas, jo tās ir auga daļas, kas veic dzīvības uzturēšanas funkcijas. Nogriezt drīkst tikai sakaltušās, nedzīvās stīgas. Ja tās ļoti traucē, tad, nefrolēpi pārstādot, stīgas var aptīt ap sakņu kamolu un iestādīt jaunajā podā, kur no augsnē iegremdētajām stīgām attīstīsies jaunas papardes.

Visgrūtāk nefrolēpēm klājas tumšajos ziemas mēnešos – ja trūkst gaismas, papardes dzeltē un brūnē, tām birst lapas. Šo lapu biršanu nevajag sajaukt ar ikgadēju veco apakšējo lapu nokalšanu, kas ir auga attīstībā dabisks process. Apakšējās vecās lapas iet bojā, bet no nefrolēpes vidus aug jaunas lapas.

Nefrolēpes audzē vienas pašas, bet tās arī labi jūtas vienā podā ar ripsāļiem (Rhipsalis), bilbergijām (Billbergia), ehmejām(Aechmea), epifiliem (Epiphyllum), u.c. epifītiem, arī ar dažādajām telpās audzējamām orhidejām, piemēram, tik iecienīto falenopsi (Phalaenopsis).

 

Sirpjveida cirtomija – Cyrtomium falcatum

Biežāk gan dēvēta par metālpapardi. Atšķirībā no nefrolēpēm labāk aug vēsākās telpās – 14–16 °C temperatūrā – ar mitru gaisu. Ja papardei nodrošina mitru gaisu, labi jūtas arī siltās telpās. Sirpjveida cirtomija nepanes sakņu kamola iekaltēšanu, kas nereti var beigties ar auga bojāeju. Daudzgadīgajai cirtomijai pie zemes izveidojas apļveida rozete, no kuras attīstās lapas, tāpēc pārstādot to nedrīkst pilnībā apbērt –nedaudz jāatstāj virs augsnes. Retāk audzē šķirni ‘Rochfordianum’ ar bārkstainām, dziļi šķeltām lapām.

 

Divzobainā platicērija – Platycerium bifurcatum

Divzobainā platicērija jeb briežragpaparde piesaista uzmanību ar divējādām lapām – neauglīgās jeb sterilās lapas ir apaļas, palielas un pilda papardes piestiprināšanās funkcijas (stādot mazu papardi, tai par balstu ņem paresnu koka stumbra gabalu), savukārt auglīgās jeb fertilās ir lielas, šķeltas un atgādina briežu ragus, uz tām veidojas sporas.

Samērā reti telpās sastopamas divzobainās platicērijas šķirnes ‘Majus’, ‘Roberts’ u.c., kā arī sugas P. grande, P. wilhelminae-reginae, P. willinckii u.c. Telpā jāatvēl liela vieta, jo ar gadiem paparde sev apkārt saaudzē jaunas papardes. Ja vēlas, tās no vecākauga var atdalīt. Atstājot augt turpat, izveidojas milzīga paparde ar ļoti daudzām lapām. Var audzēt gan skalu grozā, ko iekarina ziemas dārzā, gan uz grīdas novietotā dekoratīvā māla podā.        

 

Ligzdu asplēnija – Asplenium nidus

 

Ar savām lielajām, garajām, spīdīgi gludajām, piltuvveida rozetē izkārtotajām lapām tā nemaz nelīdzinās tradicionālajām papardēm. Telpās var izaugt cilvēka augumā. Šķirne ‘Fimbriatus’ ir ar šķeltām lapām. Senā asplēnija (A. antiquum) ir kā ligzdu asplēnija miniatūrā. Daudzgadīgā bumbuļu asplēnija (A. bulbiferum) jeb burkānpaparde var izaugt 1,5 m augstumā un ar garajām, plūksnainajām lapām sasniegt tādu pašu diametru. Uz bumbuļu asplēnijas lapām veidojas jaunas sīkpapardes, kurām jau ir attīstījušās lapas un saknes. Tām atliek tikai saskarties ar augsni, lai uzreiz iesakņotos. Asplēnijas teicami jūtas dzīvojamās un darba telpās, ja vien tām atvēlēts pietiekami daudz vietas.

 

Adiantes – Adiantum

Paparžaugi ar tieviem, brūni melniem lapu kātiem un filigrānām, smalkām lapiņām. Visām telpās audzējamām sugām – A. raddianum, A. tenerum u.c. un ļoti daudzajām šķirnēm, piemēram, ‘Fragrantissimum’, ‘Gracillimum’, ‘Goldelse’, ‘Scutum’, telpās jānodrošina 22–25 °C temperatūra un mitrs gaiss. Zemākā temperatūrā adiantes neaugs vai augs negribīgi. Audzējot gaišā vietā, jāsargā no tiešiem saules stariem. Ēnainā vietā adiantēm stīdzēs lapas un neveidosies jaunas.

 

Pteri – Pteris

Pteri jeb spārnpapardes ir nelielas, kuplas papardes ar vienkārši vai divkārši šķeltām vai plūksnainām, nereti viļņotām lapām uz gariem kātiem. Telpām piemērotākās sugas – P. cretica, P. ensiformis, P. quaudriaurita, P. longifolia, P. vittata u.c., kā arī šķirnes ‘Albo-lineata’, ‘Cristata’, ‘Magnifica’, ‘Major’, ‘Wimsettii’, ‘Argyraea’ u.c. Pteri līdzīgi cirtomijām vēlas augt mitrās, vēsākās telpās, kur gaisa temperatūra ir ap 14–15 °C, nepārsniedzot 18 °C robežu. Pteri un cirtomijas piemērotas gaišām, bet vēsām kāpņu telpām, caurstaigājamiem stikla gaiteņiem utt.

        

Flebodijas – Phlebodium

Agrākais nosaukums – polipodijas (Polypodium). Pēc izskata atgādina nelielu palmu. Flebodijām ir virszemes sakneņi, kurus klāj brūngani, smalki tūbveida matiņi. Visbiežāk audzē P. aureum ar tās šķirnēm ‘Glaucum’, ‘Mandaianum’, ‘Undulatum’, kā arī citas. Flebodijas noteikti jāstāda traukos ar platu virsmu, lai pilnībā būtu redzami spalvainievirszemes sakneņi.