Miljoniem gadu notiek dabiska ūdens pašattīrīšanās, bet
tagad ūdeni var tīrīt mākslīgi kā peldbaseinā. Jādarbina sūkņi, mehāniskie un
bioloģiskie filtri, jālieto preparāti u.c. līdzekļi, kas iznīdē baktērijas un
aļģes. Tas nav lēti, pie tam dīķa vai baseina racionālo dabisko ūdens
attīrīšanos tādējādi nevar uzlabot vai papildināt.
Iegrimusī raglape - labs zemūdens augs, ja savairojas par daudz, var viegli izvilkt.
Ūdeni
piesārņo peldētāji un suņi, mājlopi un zivis, iepūstās koku un krūmu lapas (pat
no 100 m tāluma), ieplūstošie virszemes ūdeņi, atmirušās aļģes, krasta un
ūdensaugi u.c. Stāvokli desmitiem reižu pasliktina tas, ka tipiskā dīķī
nenotiek ūdens apmaiņa un ar ķimikālijām vai naftu piesārņotu dīķi var nākties
aizbērt. Cilvēku iedarbība uz gruntsūdens kvalitāti pēc ilgāka laika var
izpausties netālajā dīķī.
Ūdensrozes nespēj aizvietot citus ūdensaugus un kopšanas darbus.
Galvenā
loma ūdenstilpju piesārņošanā parasti ir kokiem, cilvēku kļūdām, ierīkojot vai
kopjot ūdenstilpi, kā arī bezdarbībai. Visracionālāk, ja ekosistēmā notiek
ūdens pašattīrīšanās fizikāli ķīmiskos un bioloģiskos procesos. Smilšainās un
mālainās daļas, zari, lapas un augu daļas nogrimst, bet organiskais
piesārņojums sadalās bioloģiski. Šis process sākas ar to, ka mikroorganismi –
sēnes un baktērijas sadala organiskās vielas un lietas, bet patērē lielu
daudzumu ūdenī esošā skābekļa.
Neaizvāktas mirušās aļģes ne tikai bojā izskatu, bet arī vēl vairāk piesārņo ūdeni.
Ūdenī
izdalās vienkārši oglekļa, fosfora un slāpekļa savienojumi. Fotosintēzes
procesā tos uzsūc aļģes, zemūdens augi (ja tādi jau ir) un augstākie augi,
veidojas jauna organiskā viela, bet izdalās skābeklis. Īpašs augs ir parastā
niedre – ar ūdens saknēm tā arī ziemā zem ledus bez fotosintēzes uzņem barības
vielas, tāpēc ūdeni attīra 10–15 reižu efektīvāk nekā citi augi. Ideālā
gadījumā izaugušo augu zaļo masu vajadzētu nopļaut un izvākt no ūdens, jo pie
mums nedzīvo zivis, kas ēd zāli, arī nīlzirgi ne. Tiesa, arī šie zālēdāji pēc
īsa laika ūdeni piemēslo!
Jauns dīķis pēc pirmā pavasara.
Ūdens
pašattīrīšanās procesi var sākties jau otrajā vai trešajā gadā, bet nelabvēlīgos
apstākļos tikai pēc pieciem septiņiem gadiem, tad katra radība ūdenī ir kā
ķēdes loceklis pašregulējošā attīrīšanās sistēmā. Sīkie dzīvnieki apēd aļģes,
bet citi – augu atmirušās daļas, tos noķer abinieki, kuri bieži nonāk stārķa
knābī. Diemžēl mazās ūdenstilpes piesārņojas vairāk, nekā ūdens ekosistēma spēj
pašattīrīties. Vissliktākie apstākļi ir ziemā – ledus segas dēļ ūdenī nevar
iekļūt skābeklis, bet kaitīgās gāzes (tās rodas bezskābekļa vidē, baktērijām
sadalot organiskās vielas), neizplūst gaisā. Pavasarī var būt, ka ekosistēmas
dzīvnieku lielākā daļa ir nosmakusi un dīķis jātīra.
„Nepiesārņot
pašiem un izvākt no dīķiem vai baseiniem tajos radušos vai iekļuvušo
piesārņojumu – tikai tā mazie ūdeņi var saglabāties tīri!”
