Skolas idejapieder Dārzkopības biedrības vadītājam Fricim Lasmanim. Valsts dārzkopības skolas mācību bāzes veidošanai piešķīra Bilderiņu muižu ar visu zemi. Pirmais patiesais skolas mācību bāzes veidotājs un pirmo 10 audzēkņu pedagogs bija Pēteris Dindonis (1910). Muižas ēkas bija vecas, mācību telpām nepiemērotas. Pateicoties Ernsta Leopolda Šoha ģimenes dāvinājumam, sākās pirmo mācību telpu celtniecība. Skolas vadītāja aktīvās darbības rezultātā skolā par pedagogiem tika piesaistīti Jānis Sudrabs un Mārtiņš Ropmanis. Interesentu mācīties netrūka. Taču aktīvo darbu pārtrauca Pirmais pasaules karš.

Bulduru dobes aizsākumi.

Otrais skolas darbības posms sākās 1920. gadā.Dārzkopības biedrība skolu nodeva valstij. Atsākās ļoti intensīvs darbs, un skola kļuva divgadīga. Vērojot absolventus praktiskā darbā, skolotāji secināja, ka vajadzīga vidusskola. Skola saņēma atļauju un uz pilsētas piešķirtās zemes uzcēla ēku, kurā 1930. gadā sāka darboties vidusskola.

Šinī posmā kā pasniedzēji sāka strādāt Vilis Lauskis, Olga Dzene, Ēriks Robiņš (vēlāk vidusskolas pirmais direktors), Anna Kalniņa, Reinis Spārniņš, Andrejs Zeidans, Pēteris Tambergs u.c. Otrā pasaules kara gados skolas nosaukums un tās vadītāji vairākkārt mainījās. Beidza pastāvēt divgadīgā skola.

Trešais posms – no tehnikuma (1944) līdz sovhoztehnikumam. Pieaugot pieprasījumam pēc dārzniekiem, aizvien vairāk jauniešu vēlējās apgūt šo profesiju. Šajā laikā tehnikuma direktori bija Reinis Spārniņš, Jēkabs Cuders, Haralds Freimanis, Zenta Lepse un Aivars Lasis. Pilnīgi nomainījās skolotāju kolektīvs. Sāka strādāt Elfrīda Vītola, Rūdolfs Bērziņš, Vilis Vilsons, Osvalds Štrauss, Staņislavs Stupāns, Elza Silava, Ņina Kločkova, Brigita Štrausa, Janīna Prancanova, Ēvalds Indriksons, Jānis Zeltiņš, Zoja Gaile, Rita Dreimane, Jānis Kārkliņš, Daina Ezeriņa, Dzidra Dedumiete, Ilga Fogelmane, Aivars Spickuss, Lija Nīmane, Erna un Arnolds Liniņi, Nora Skunstiņa.

Tā kā sākām apmācīt daiļdārzniekus, audzēkņu skaits pieauga – trūka mācību telpu un kopmītnes. Skolas 50 gadu jubilejā mums piešķīra līdzekļus kopmītnes, mācību siltumnīcu un laboratorijas (Dindoņa māja) celtniecībai. Mācību telpas izvietojās deviņās dažādās būvēs

.

Ceturtais posms (1964) – sovhoztehnikums. Šinī laikā notika ļoti plaša mācību bāzes celtniecība – uzcēla divus kopmītņu korpusus, sporta namu, jauno mācību korpusu, līdz 1 hektāram paplašināja zemstiklu siltumnīcas un līdzīgā platībā uzcēla plēvju seguma siltumnīcas, kokaudzētavas pārcēla uz polderi. Bulduros apgūstamo profesiju skaitu papildināja tehnologi un puķkopji. Sovhoztehnikuma direktori – Antons Broks, Pēteris Skreideris, bet ilgāko laiku – 24 gadus – Māris Eihe. Praktiski skolas darbu vadīja vietnieks mācību darbā, ko veica Aivars Lasis, Ruta Auziņa un Aina Osis. Nozīmīgs bija arī vietnieks praktiskā apmācībā. Šo darbu veica Osvalds Štrauss, Juris Kaģis, Ilmārs Stašulāns un Anna Lazdiņa.

Skolotāju kolektīvu papildināja daudzi jauni pasniedzēji – Austra Šeiniņa, Marta Ence, Silvija Staģe, Biruta Rozenberga, Māra Ostvalde, Anda Līce, Aina Kaģe, Edīte Zivtiņa, Zigrīda Mincāne, Ināra Saks, Anita Onkele, Rasma Kuplā, Anita Butule, Valērija Zirdziņa, Ivars Ostvalds, Anita Feldmane, Biruta Kreigere, Aivars Griķis, Irma Zivtiņa, Anita Neilande, Guntis Skujiņš, Vēsma Zīberga, Anita Streile, Gaļina Vesele, Maija Dreimane, Pēteris Lībietis, Ineta Ozoliņa, Eleonora Mārciņa, Aija Meiere, Inga Petrušina.

Profesionālā apmācība notika lielražošanas līmenī – augļu dārzi, kokaudzētavas, segtās platības, atklātais lauks un Spilveskonservēšanas cehs.

Mūsu sportisti ierindojās labāko pulkā starp tehnikumiem. Skolotāji – Antons Prikulis, Uldis Zivtiņš, Biruta Alekse, Gunārs Zībergs un Skaidrīte Brūdere. Izcili bija mūsu pašdarbnieki – dejotāji un koristi. Vadītāji – Osvalds Štrauss, Dace Veide, diriģenti – Georgs Dovgjallo, Andrejs Upmacis un sevišķi Valdis Zeltkalns. Audzēkņi un skolotāji, izmantojot sovhoztehnikuma autobusus, daudz brauca mācību ekskursijās. Šo posmu varam uzskatīt kā strauju izaugsmes un attīstības periodu.

Piektais posms – no 1992. gada tehnikums, tad vidusskola.Pēdējo posmu pat grūti lietišķi izvērtēt. Visas profesionālās mācību iestādes pievienoja Izglītības un zinātnes ministrijai, kurai sākotnēji mēs likāmies lieki. Pieauga papīru plūdi, bet samazinājās finansējums. Lielu neziņu piedzīvojām gadsimtu mijā, kad bija sagatavoti lēmumi par Bulduru privatizāciju. Pateicoties bulduriešiem šie projekti ir apturēti. Bulduru direktori un vadītāji – Ruta Auziņa, Andris Tukris un Aivars Griķis.

Beidzām apmācīt tehnologus un puķkopjus. Īsu laiku mācījām policistus un komerc-dārzniekus. No jauna esam sākuši un turpinām sagatavot floristus, kokaudzētavu speciālistus, viesnīcu servisa speciālistus un ēdināšanas servisa speciālistus. Par skolotājiem sākuši strādāt Valdis Gavriļenko, Irēna Zaščerinska, Ausma Lediņa, Ilze Bāne, Andris Bērziņš, Mudīte Prūse, Gunta Krastiņa, Gunta Jēkabsone, Iveta Pētersone, Baiba Zāģere, Ilita Bērziņa, Nensija Priedīte, Lidija Komļakova, Evija Rozenberga, Gunta Reķe un Ieva Ozola. Parka dārznieces Marta Saulīte un Malda Jansone. Sporta darbu vada skolotāji Solvita un Egils Kaļvas. Turpinām strādāt katrs savu zināšanu, intelekta spēju un laika robežās. Esam atjaunojuši un paplašinājuši parka kolekcijas, kur liela nozīme ir skolotājas Anitas Onkeles vadītajai SIA Onava, kas 16 gadus veic plašu sabiedrības izglītošanas darbu un popularizē Buldurus.

Šīs pārdomas par Bulduriem gribu nobeigt ar domu, kuru izteica mūsu absolvente un kolēģe Anda Līce skolas 50. gadu jubilejā.

Te mēs bijām vistuvāk zemei.

Te mēs bijām vistuvāk darbam.

Te mēs bijām vistuvāk jaunībai.

Te mēs bijām vistuvāk kokiem.

Te mēs bijām vistuvāk puķēm.