Kā iesāki veidot savu botānisko dārzu un kad īsti tas notika?

Dārzkopība mani ir saistījusi kopš bērnu dienām. Ar to nodarboties vispirms mudināja māte, bet pēc tam arī botānikas skolotājs Jēkabsons, kurš vasarās aicināja strādāt izmēģinājumu lauciņos. Spilgtā atmiņā vēl tā vasara, kad man atvēlētajā dobē audzēju saulespuķes. Lai tās izstieptos garākas, augiem aplauzīju apakšējās lapas. Vēlāk izrādījās, ka tīri intuitīvi biju rīkojies pareizi – rudenī manas saulespuķes lepni lūkojās augstu pāri pusaudža galvai.

Ierosmi iekopt botānisko dārzu man deva toreizējais Salaspils Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras laboratorijas vadītājs Raimonds Cinovskis. Tas bija 1994. gadā. Viņš plānoja ierīkot Latvijā reto augu arborētumu, lai pieradinātu tos mūsu dabas apstākļiem, un izvēlējās Grobiņu.

Atceros, atceros viņa neatlaidīgos centienus...

Zinātnieks uzskatīja, ka tieši Grobiņa šādiem mērķiem ir vispiemērotākā vieta valstī, jo klimats te ir ievērojami maigāks nekā citur Latvijā. Viņa aprēķini izrādījās pareizi, arī nule aizvadītā ziema mūspusē izrādījās siltāka. Manā dārzā temperatūra tikai vienu nakti noslīdēja līdz mīnus 19 grādu atzīmei, kamēr Vidzemē sals spārdījās daudz niknāk un ilgāk. Tomēr pilsētiņas pašvaldība noraidīja pētnieka piedāvājumu, aizbildinoties, ka viņa noskatītajā zemes gabalā paredzēts iekārtot sporta laukumu. Tā Cinovskim nekas cits neatlika kā meklēt sadarbības partnerus citviet. Tādi atradās Rucavā, bet es rīkojos savu iespēju robežās, lai Dabas mātes aplaimoto Grobiņu neatstātu gluži tukšā. Vēlāk man ar padomiem nesavtīgi palīdzēja Cinovska darba turpinātāja Ināra Bondare, kura ik gadu ierodas Lejaskurzemē, lai sekotu, kā attīstās rododendru un citu augu stādījumi Rucavā. Pa ceļam viņa apmeklē arī manu dārzu, dāvanai atvedot gan retus augus, gan vērtīgus padomus.

Cik liels un bagāts tavs botāniskais dārzs ir patlaban?

Pērn pašvaldība man papildus piešķīra zemi, ko plānoju sākt izmantot šovasar. Visus ilgos gadus manā īpašumā bija tikai 1300 m2 zemes, turklāt prāvu daļu tās aizņēma dzīvojamā māja un saimniecības ēka. Pārējo teritoriju atvēlēju dārzam, kurā patlaban aug ap 5000 dažādu augu. To skaitā ir daudz retumu, par kuriem īpaši priecājos. Tā, piemēram, pavasaros Saules ielā uzzied septiņas dažādas magnolijas, kuru vidū ir 1973. gadā iestādītā Japānas magnolija, kas sasniegusi 12 m augstumu un katru gadu krāšņi zied. Tāpat šeit aug tulpju koks, pamatīgi iesakņojusies un dod augļus viena no pašām lielākajām ēdamajām kastaņām Latvijā, kā arī divi ražojoši valriekstu koki un vairākas sakuras. Īpaši lepojos ar skujkoku kolekciju, kurā ir kuningāmija, Himalaju ciedrs, Japānas širmegle, mamutkoks, dinozauru laikabiedrs ginks, metasekvoja, Jaunzēlandes podokarps un citi tālzemju ciemiņi. Apmeklētāju interesi saista arī baltais zīdkoks, kas ražo, hostas, papardes, savvaļas orhidejas un lielā sīpolpuķu saime.

Tas ir brīnumaini, ka tik cieši viens pie otra spēj sadzīvot atšķirīgi, pat no pilnīgi pretējām pasaules malām šurp atceļojušie augi.

Jā, tēlaini izsakoties, man ir pat savi Himalaji. Dārza attālākajā stūrī pirms vairākiem gadiem izveidoju zemes paaugstinājumu ar septiņām virsotnēm. Tur izvietoju augus, kas nākuši no pasaules kalnainajiem apvidiem. Šajā vietā, piemēram, iestādīju jukas, ziemcietīgos kaktusus, saulrieteņus u.c.

Tik intensīvi izmantotu zemi nav gadījies redzēt nevienā citā dārzā. Kā tu to panāc?

Šo mana dārza īpatnību interesanti ir komentējis profesors Artūrs Mauriņš. Apmeklējis Saules ielu 31, viņš secināja, ka Graudiņam dārzs augot septiņos stāvos. Vispirms lielie koki un mazie koki. Tad lielie un mazie krūmi, bet apakšā – lielās un mazās puķes, zem kurām vēl ierādīta vieta sīpolpuķītēm. Tā tas arī ir, jo blakus zemes uzbērumiem dārzā ir izveidotas zemākas un noēnotas vietas, kā arī mākslīgi radītas purvaines. Taču visam tik un tā grūti atrast vietu. Man ir liela kaktusu kolekcija, kas brēc pēc oranžērijas, diemžēl nevaru to atļauties...

Lai būtu drošs, ka augi šajos stāvos sadzīvos, nenomāks cits citu un neaizies bojā, vajadzīgas pamatīgas zināšanas. Tu taču savulaik izmācījies par policistu?!

Ļoti daudz zināšanu esmu apguvis pašmācības ceļā. Savulaik Rīgā, mācoties Iekšlietu darbinieku skolā, vakaros sistemātiski gāju uz Jāņa Misiņa Fundamentālo bibliotēku, kur varēja dabūt lasīt ārzemēs izdotās grāmatas, kādu vietējās bibliotēkās nebija. Sēdēju un aizgrābts lasīju. Praktiski paralēli apguvu divas izglītības, jo arī Iekšlietu sistēmas skolu pabeidzu sekmīgi.

Tagad manā mājas bibliotēkā ir vairāk nekā tūkstotis grāmatu, lauvas tiesa – par augkopību. Tagad tikt pie vērtīgas lasāmvielas kļuvis vienkāršāk, jo pasaulē esmu iemantojis daudz draugu, kas kopā ar augu sēklām atsūta arī speciālo literatūru. Šoziem, piemēram, saņēmu sūtījumu no Necijas van Besselleres, kas dzīvo ASV. Viņa ir latviete, kas apprecējusies ar holandieti. Kaut gan sirmgalve pārkāpusi jau astoņdesmit gadu slieksnim, viņa katru gadu dodas tālos ceļojumos, kāpj augstu kalnos un vāc augu sēklas. Aizpērn viņa apmeklēja Jaunzēlandi, pērn – Čīli. Atceros, kad ierados pasta nodaļā, lai saņemtu man adresētās grāmatas, darbinieces brīnījās, kā es domājot to prāvo maisu mājās dabūt. Mēģināju izkustināt – nekā. Nācās iet pēc ragaviņām. Vēlāk uzzināju, ka tā svars pārsniedz simts kilogramus. Sūtījumā atradās daudzi vērtīgi sējumi, kas man lieti noder.

Klausoties tavā stāstījumā, redzot korespondenci uz tava galda, rodas pārliecība, ka pārvaldi ne tikai krievu, bet arī angļu un latīņu valodu. Tā ir?

Dzīvē daudzkārt esmu pārliecinājies, ka nekad nevajag lielīties, ka zini visu, jo var izrādīties, ka ir lietas, par kurām nezini neko. Krievu valodu pārvaldu. Bet angliski tikai lasu, jo, strādājot dārzā, nav bijis izdevības praktizēties sarunās. Par savām latīņu valodas zināšanām atbildēšu ar joku, ar kuru uzjautrināju kolēģi dendrologu Gunti Vītoliņu no Dimzu kokaudzētavas. Kad viņš man uzdeva līdzīgu jautājumu, atteicu, ka valodu apguvē visam jānotiek pamazām. Lai, piemēram, viņš padomā, kā latīniski varētu saukties tīģeris? Nezina? Varbūt kakis gigantis? Lūk, viens vārdiņš iegaumēts. Un tādā garā tikai jāturpina! Taču, ja runājam nopietni, tad bez latīņu valodas prasmes augus vispār nav iespējams atpazīt. Latīniskais nosaukums tiem reizē ir kā uzvārds un vārds. Padomā vien, cik atšķirīgi tautā dēvē margrietiņu... Citi to sauc par grietu, citi par pīpenīti. Dažkārt jāziedo daudz laika, lai uzzinātu, ar ko darīšana. Piemēram, man viena kundzīte taujāja, lai pastāstot kaut ko vairāk par ārstnieciski iedarbīgajiem goija gurķiem, kurus viņa bija redzējusi pa televizoru. Tikai pēc ilgiem meklējumiem noskaidroju, ka patiesībā runa ir par mamordiku, ko par goja gurķiem iesaukuši japāņi.

Tavā dārzā sastopami ne tikai reti augi. Stāsta, ka vasarās tur piemājojot arī daudzi putni un desmitiem zalkšu?

Tā ir taisnība. Tādējādi man izdodas uzturēt dārzā dabīgo vidi, kas ir ļoti svarīgi. Putnus es piesaistu jau ziemas mēnešos, grūtajā laikā gādājot par tiem. Šoziem šinī nolūkā izbaroju vairāk nekā 20 kg sēkliņu. Barotavu apmeklēja vesels ducis dažādu sugu putnu – zīlītes, zvirbuļi, sarkankrūtīši, melnie strazdi, dižknābji, dzeņi. Daudzi no tiem paliek šeit ligzdot un vēlāk palīdz man cīnīties ar augu kaitēkļiem. Nav jālieto ķīmija, lai atbrīvotos no lapu tinējiem un citiem grauzējiem. Bet zalkši manā īpašumā iemitinājās pēc tam, kad ierīkoju vaļējo ūdens baseinu. Pašvaldība bija uzsākusi padziļināt netālo Ālandes upīti, un zalkši meklēja drošu patvērumu. Es neradīju šķēršļus rāpuļiem, jo neko ļaunu tie nedara, bet tieši otrādi – palīdz. Kopš tie parādījušies, dārzā vairs nav nevienas peles. Zinu tāpat, ka vietās, kur mitinās zalkši, neuzturas odzes. Dārza stūrī speciāli sakrāvu zaru kaudzi, kur čūskas var izperināt savas olas.

Vai apmeklētāji ir atraduši ceļu uz tavu dārzu?

Aizpērn Saules ielā 31 paciemojās ap pusotra tūkstoša cilvēku. Pērn interesentu bija nedaudz mazāk. Taču tie, kas ir atbraukuši, apgalvo, ka to nenožēlojot. Lai iepazītu Nacionālo botānisko dārzu, ir nepieciešams ilgāks laiks. Manu dārzu var apskatīt aptuveni vienā stundā.

Pašam gan tev, jādomā, vasarā, lai kaut kur aizbrauktu un citu kolēģu pieredzi iepazītu, vaļas daudz neatliek?

Aizņemts esmu diezgan stipri, tas jāatzīst. Taču tik piesiets kā, piemēram, lopkopji vai orhideju audzētāji es tomēr nejūtos. Pagājušajā gadā desmit dienas pavadīju Rumānijā, kad atgriezos mājās, nekas slikts nebija atgadījies. Vienīgi pie durvīm atradu piestiprinātu kādas apmeklētājas zīmīti, kas vēstīja, ka viešņa nav varējusi apskatīt dārzu.

Dārzkopim ir jārēķinās ar negaidītiem zaudējumiem, pie kuriem viņš nav vainojams. Kā tiec pāri šiem sarūgtinājumiem?

Saprotu, ka zaudējumi ir neizbēgami, un pacietīgi strādāju tālāk. Pirms sešiem gadiem, kad ziemā uznāca kailsals, biju zaudējis modrību un dārzā aizgāja bojā vairāk nekā metru augstā Čīles araukārija, ko biju izaudzējis no mazas sēkliņas. Šīs durstīgās egles aug Ugunszemē netālu no Antarktīdas. Ilgi meklēju iespēju, kā atkal pie tādas tikt. Tagad esmu saņēmis iepriecinošu vēsti, ka man no Anglijas atvedīs mazu stādiņu.

Labvēļu tev netrūkst?

Draugi ir visā pasaulē. Es domāju, ka ar mani nav sarežģīti saprasties. Grūti tas nākas tikai tādiem cilvēkiem, kuri grib nodarboties ar nelikumībām vai dara pāri dabai. Šoziem Liepājas pilsētas pašvaldības amatpersonas iecerēja nozāģēt zaļoksnējus bērzus un kastaņas, lai Raiņa parkā it kā ierīkotu suņu pastaigu laukumu. Iedzīvotājiem tika skaidrots, ka vietā veidos jaunus stādījumus, lai gan nevienam nav noslēpums, cik grūti pilsētas stresa apstākļos ir ieaudzēt kādu kociņu. Nožēlojami, ka atbalstu šo plānu īstenošanā amatpersonām izrādīja arī atzīts botāniķis. Ar tādu rīcību es nespēju un nekad nespēšu samierināties, jo ikvienu augu uzskatu par dzīvu radību.